Foto: Ansis Starks

Pēdējā laikā arvien biežāk izskan gados vēl jaunā arhitekta Austra Mailīša vārds, turklāt ne vien Latvijā, bet arī aiz mūsu valsts robežām. Viņa projektētais Šaoliņas lidojošo mūku teātris, kas izvietots Ķīnas svētajā kalnā, pērn ieguva gan Latvijas Arhitektūras lielo gada balvu, gan jauno arhitektu biennāles „Leonardo 2017” Grand Prix balvu. Savukārt šogad šis unikālais projekts saņēmis apbalvojumu prestižajā „Europe 40 under 40” spožāko arhitektu un dizaineru darbu izstādē, kuras rīkotāju mērķis ir izcelt 40 daudzsološākos jaunos talantus un atbalstīt radošo domāšanu nākotnes arhitektūrā.

Austra Mailīša sasniegumus varētu uzskaitīt vēl un vēl. Nule kā viņš ieguvis „Būvindustrijas lielā balva 2018” apbalvojumu „Pamatakmeni” un laureāta titulu kā gada jaunais arhitekts. Par spožo karjeru un ne tikai par to uz sarunu aicinājām pašu arhitektu Austri Mailīti, ar kuru satikāmies nākamajā dienā pēc balvas saņemšanas.

Sākumā, lūdzu, ļaujiet jūs apsveikt ar „Būvindustrijas lielās balvas 2018” iegūto gada jaunā arhitekta titulu. Kāda ir izjūta?

Paldies par apsveikumu. Jūtos emocionāli saviļņots un pagodināts par tādu atzinību, īpaši tādēļ, ka būvindustrija novērtē tieši arhitektūras pusi. Domāju, ka sadarbība, kas ir arhitektam un būvindustrijas pārstāvjiem, ir ļoti svarīga. Manuprāt, šī balva apliecina, ka ir bijusi savstarpēja izpratne un potenciāli tāda varētu būt arī nākotnē.

Vai šī balva kaut ko mainīs jūsu dzīvē?

Par to vēl neesmu domājis. Patlaban vienkārši ir prieks un lepnums saņemt tādu novērtējumu.

Vai darbabiedri un ģimenes locekļi jūs sveikuši īpaši?

Nupat satikos ar kolēģiem, viņi, protams, mani apsveica. Visi tuvākie priecājas. Pagaidām neesmu sajutis, ka darbabiedru vai ģimenes locekļu attieksme būtu īpaši mainījusies.

Arī portāls būvlaukums.lv jums pasniedza balvu.

Esmu pateicīgs un ļoti priecājos par to, ka portāla darbinieki man uzdāvināja mehānisko zīmuli, jo tas ir svarīgs arhitekta instruments. No vienas puses, tas var būt simbolisks, no otras, – izmantojams ikdienā.

Daudzi, sevišķi arhitektu aprindās, jūs jau labi zina. Iepazīstiniet ar sevi tos, kuriem jūsu vārds ir svešs.

Esmu dzimis pirms 34 gadiem Rīgā, mākslinieku ģimenē (Austra vecāki ir Inese un Ivars Mailīši – I.N.). Tajā mākslas vidē bērnība man bija skaista un interesanta. Vecāki nodarbojās ar tā saucamo tīro mākslu, tāpat ar glezniecību, performanci un instalācijām. Biju saistīts ar kino, arhitektūru un tēlniecību. Palīdzēju, iesaistījos dažādos projektos. Droši vien šis tas no tiem laikiem turpinās arī patlaban.  

Mājās, kur bija vecāku darbnīcas, tapa dažādas lietas – tika domāts, būvēts, skrūvēts, gleznots. Pieļauju, ka šī gaisotne un tālaika notikumi ļoti ietekmēja manu profesijas izvēli. Jau pirms vidusskolas biju nolēmis mācīties arhitektūru. Man patīk būvniecības, domāšanas un mākslinieciskais process. Arhitektūrā to visu var apvienot.

Es studēju Rīgas Tehniskajā universitātē. Kopā ar ģimeni – ar brāli (viņš diemžēl traģiski gāja bojā), mammu un tēti 2007. gadā nodibinājām arhitektūras un dizaina uzņēmumu „Mailītis A.I.I.M.”, un tajā es darbojos jau 11 gadus. Pirms tam strādāju pie vairākiem arhitektiem viņu birojos. Īpaši gribu pieminēt darbu no 2004. līdz 2006. gadam pie arhitekta Andreja Ģelža viņa „Brīnišķīgo projektu birojā” – te guvu pirmo praktisko projektēšanas pieredzi.  

Kas jūs visvairāk saista arhitektūrā?

Daudzas lietas, kas ir arī citās radošajās nozarēs. Tas ir atklājums un iespēja izdomāt kaut ko jaunu, iespēja darboties ar telpu, ar konstrukcijām – ar tādām materiālām lietām. Man patīk arī tas, ka arhitekti veido vidi cilvēkiem, viņu vajadzībām, rada priekšnoteikumus viņu drošībai un aizsardzībai. Vārdu sakot, veido objektus, kas dod pajumti vai patvērumu, neaizmirstot par cilvēku garīgajām un estētiskajām vajadzībām. Tas viss ir svarīgi, lai vide, kas mums ir apkārt, būtu patīkama un rosinoša gan ekonomikai, gan cilvēkam kā garīgai būtnei. Man saistoši šķiet tas, ka arhitektūra sastāv it kā no divām pusēm – ir materiālā un ir idejiskā. Man ir interesanti, cik lielā mērā ideja ietekmē rezultātu, tāpēc fascinē, ka varu izdomāt, kā izveidot telpu.   

Laikam tālab, ka kopš bērnības bijāt mākslas pasaulē, daudzi jūsu projekti ir ar to saistīti, kaut vai Šaoliņas lidojošo mūku teātris, tāpat Dziesmu svētku estrāde.

Droši vien tas ir likumsakarīgi – mani interesē kultūra un māksla, tāpēc ir sanācis strādāt ar projektiem, kas saistīti ar mākslu. Šaoliņas lidojošo mūku teātris tiešām bija ainavu arhitektūras un mākslas projekts.

Ar to esat ieguvis starptautisku atzinību?

Jā. Iespējams tāpēc, ka šim projektam bija laba publicitāte. Tas ir izskanējis dažādos medijos – gan interneta, gan drukātajos Eiropā un citur pasaulē.

Kā jūs iesaistījāties šajā projektā?

Tas bija saistīts ar maniem iepriekšējiem darbiem, piemēram, es projektēju Latvijas paviljonu „Expo” izstādē 2010. gadā Šanhajā. Objekts izraisīja lielu interesi Ķīnā. Pasūtītājs, kas bija Šaoliņas lidojošo mūku teātrim, bija atbraucis uz „Expo” un redzēja manu veikumu, tāpēc bija ieinteresēts. Viņš vēlējās vienā no Ķīnas svētajiem kalniem arī uzbūvēt līdzīgu ierīci lidošanai, kāda bija „Expo”, kur galvenā ekspozīcija bija vertikālais vēja tunelis (aerodinamiskā levitācija), ko izstrādāja uzņēmums „Aerodium”. Tas bija sākums Šaoliņas lidojošo mūku teātrim.

Šaoliņas lidojošo mūku teātris tiešām ir interesants un savdabīgs. Uz to var skatīties un nebeigt brīnīties, šķiet, ka tas ir no kādas fantastikas filmas.

Tā man arī dažreiz liekas, skatoties bildes, bet tas bija sešus gadus ilgs reāls klātesošs darbs. Bija ļoti aizraujoši, jo sanāca strādāt gan Rīgā, gan braukāt uz Ķīnu un sekot līdzi būvniecībai. Saistoša bija pilnīgi citādā arhitektūra, interesantās būves. Tas bija izaicinājums gan konstruktīvajā un tehnoloģiskajā, gan arhitektūras un formas ziņā. Tā bija arī atšķirīga pieredze.

Esmu priecīgs par rezultātu. Sapratu, ka arī pasūtītāji bija apmierināti un gandarīti. Šī ir tāda, varētu teikt, vietas zīme konkrētajai ielejai, kas atrodas svētajā kalnā. Starp citu, apkārtnes attīstība tur turpinās un top dažas jaunas būves, bet strādā vietējie arhitekti.

Apskatīt projektu | Šaoliņas lidojošo mūku teātris  

Esat izteicies, ka daba jūs ļoti iedvesmo. Kurus dabas elementus jūs izmantojat un iekļaujat savos darbos?

Daba ir labs iedvesmas avots gan konstruktīvi, gan estētiski. Piemēram, Ķīnas dabas raksturu veido kalni, mazie ciprešu meži un raupjais akmens. To ņēmu par pamatu, veidojot arhitektūru Šaoliņā. Es cenšos, cik vien var, neizjaukt esošo līdzsvaru dabā, bet kaut kādā veidā to turpināt arhitektūrā. Šaoliņā tas ir kā diezgan stāvs kalns. Savukārt Dziesmu svētku estrādes projektam mani iedvesmoja Latvijas daba – lēzena, mierīga, te svarīgs ir horizonts, tāpēc šis darbs formās ir citāds. Es cenšos veidot būves saistībā ar noteiktās vietas un konkrētās dabas raksturu.

Runājot par Dziesmu svētku estrādi – vai, jūsuprāt, pirmais posms ir izdevies un ko varat teikt par otro, kura realizācijai Rīgas dome paņēmusi 41 miljonu eiro lielu kredītu?  

Pirmais posms noslēdzās īsi pirms Dziesmu svētkiem. Kopumā esmu priecīgs. Gandarījumu dod tas, ka akustika tika novērtēta kā laba. Mums bija divas nopietnas akustiķu grupas, vieni bija latvieši, otri – vācieši. Tika veikti mērījumi, un viņi atzina, ka akustiskā kvalitāte estrādei ir laba. Tam piekrita arī diriģenti. Respektīvi, skatītāju lauka pārbūvei un nelielajām izmaiņām, ko veicām koristu pusē pirmajā kārtā, ir rezultāts, kas visus apmierina, līdz ar to varam būt drošāki par otro kārtu. Vēl ir gandarījums par to, ka rodas kopības gaisotne, kurā koristi un skatītāji pasākuma laikā jūtas vienoti. Tas ir arhitektūras un telpiskuma jautājums, jo estrādi veidojām tādā kā ielejā, savukārt koristu rindas mazliet aptver skatītājus. Rezultātā gandrīz nevar atšķirt, kur beidzas koristi un kur sākas skatītāji. Manuprāt, tās ir galvenās lietas, kas man bija svarīgas un kuras ir izdevušās. Palikuši mazāki jautājumi, kas ir jāpieslīpē un jāpielabo. To mēs darīsim otrajā kārtā. Pirmā kārta paredzēja pārbūvēt un paplašināt skatītāju laukumu, zem tā tika izveidotas tualetes, vietas tirdzniecībai, suvenīriem un ēdināšanai. Otrajā kārtā, kas sāksies tūliņ, tiks pārbūvēta koristu puse un koristu tribīnes. Tur ir viens liels izaicinājums. Kaut gan būve izskatās vienkārša, patiesībā tā ir ļoti komplicēta. Tur ir vairākas svarīgas lietas: vizuālais tēls, akustika, funkcionalitāte un drošība. Tribīne būs lielāka, līdz ar to svarīgs ir plūsmas jautājums, lai koristi labāk varētu nomainīties, kā arī ja pēkšņi būs nepieciešama evakuācija. Galvenais, par ko visu laiku domāsim un turēsim rūpi, būs jumts – akustiski un vizuāli unikāla konstrukcija ne tikai Latvijas, bet arī plašākā mērogā. To bija ļoti interesanti projektēt, jo tā ir parametriskā arhitektūra. Vizuālais tēls, akustiskās un konstruktīvās īpašības – visi šie parametri tika ietverti projektēšanā, kura notika caur programmēšanu. Pasaulē arvien vairāk arhitektūras lietas tiek programmētas ar matemātiskām formulām. Tas būs aizraujošs darbs, un mums būs divi gadi, lai to īstenotu.  

Apskatīt projektu | Dziesmu svētku estrādes pārbūve Mežaparkā

Kāda jums izveidojās sadarbība ar otru Dziesmu svētku estrādes pārbūves arhitektu Juri Pogu?

Ļoti laba. Mēs jau kopš 2007. gada, kad kopā startējām konkursā, esam iedibinājuši labu, konstruktīvu sadarbību un esam sadalījuši atbildības sfēras. Ja tā var teikt, Juris ir vadošais arhitekts, savukārt es – radošais. Tā mēs kā partneri labi sadarbojamies un papildinām viens otru.

Kādi vēl ir jūsu nākotnes plāni?

Mēs strādājam pie vairākiem jauniem un interesantiem projektiem. Viens – saistīts ar mūziku. Mēs veidojam scenogrāfiju un tādu kā būvi koku operai Somijas ziemeļos. Tā būs dabas vidē izveidota opera, kurai pēc pieciem gadiem ir jāattīstās un jāatgriežas atpakaļ dabā, jo tas lielā mērā ir stāsts par mežu dabisko ekosistēmu. Šajā būvē – laikmetīgajā operā – skanēs Annas Ķirses komponētais skaņdarbs. Tas būs gan māksliniecisks, gan sociāls pasākums, jo Somijā strauji samazinās dabisko mežu platība un vairāk kļūst kultivēto mežu. Dabiskajos mežos ir lielāka un plašāka ekosistēma, tāpēc, samazinoties platībai, tā tiek noplicināta. Svarīgi ir tam pievērst uzmanību. Mums ir laba sadarbība ar somu kolēģiem. Vajadzēs izprast vietējo dabu un veidot tādu arhitektūru, kas pēc tam spēj labi ar to sadzīvot un tajā atgriezties. Patlaban mēs strādājam pie koncepta, bet domāju, ka drīzumā idejas izkristalizēsies.

Minējāt vārdu „mēs”. Kas jūs esat?

Koku operas darba grupa. No manas darbnīcas – es un arhitekte Roberta Fišere. Pārējie ir komponiste Anna Ķirse, režisors Andris Kalnozols, mākslinieki Andris Eglītis un Katrīna Neiburga, producents Jānis Laucenieks.

Kāpēc tiks atskaņots tieši latviešu komponistes Annas Ķirses skaņdarbs?  

Viņa ir projekta ierosinātāja. Šī opera vienu reizi ir skanējusi Latvijā kādā festivālā 2016. gadā. Somi par šo ideju ieinteresējās un uzaicināja mūs doties uz Somiju un tur to realizēt.

Vēl viens projekts, kas patlaban top, ir pārbūve diriģenta Haralda Medņa mājai, kas celta 30. gados Madonas novadā. Mums ir tas gods rekonstruēt tā saucamo Medņa māju. Mēs to dēvējam arī par „Gaismas pili” – tā ir dziesma, ko savulaik diriģēja Haralds Mednis. Tas ir mūsu koncepcijas pamatā, jo Haralds Mednis ir „Gaismas pils” cilvēks – viņš šo skaņdarbu diriģējis gan 30., gan 80. gados. Tas ir leģendāri, tāpēc gribas, lai ēka būtu gaiša gan vizuāli, gan noskaņas un garīguma ziņā. Tas būs nevis muzejs, bet vieta, kur varēs aizbraukt un viesmīlīgos, mājīgos apstākļos uzzināt vairāk par slaveno diriģentu, viņa dzīvi, idejām un ideāliem. Paredzēta jebkuram interesentam, bet īpaši jaunajai paaudzei – skolēniem vai tiem, kas saistīti ar mūziku un ne tikai. Haralds Mednis bija apgaismības cilvēks. Viņš bija arī matemātiķis un studējis astronomiju. Svarīgi, ka šī vieta rosinās domāt par to, ka nozīmīgas ir plašas zināšanas, saskatīt kopsakarības starp lietām pasaulē. Nereti mūzika ir saistīta ar matemātiku un otrādi. Uz Medņa māju varēs braukt komponisti, palikt dažas dienas un radīt jaunus darbus. Būtiski ir arī tas, ka Haralds Mednis bija Dziesmu svētku cilvēks – viņš ir bijis Dziesmu svētku virsdiriģents. Mājā būs iespēju vairāk iedziļināties Dziesmu svētku procesos. Izziņa un jaunrade būs tas, kas tur notiks. Patlaban esam pabeiguši projektu un notiek kapitāli pārbūves darbi pašai mājai. Gribu minēt vēl vienu faktu – 30. gadu beigās šīs ēkas attēls bija publicēts skolas mācību grāmatā „Dzimtenes mācība”. Zem tā bija paraksts „Vidzemes zemnieku māja”. Fotogrāfijā redzams, kāda māja izskatījusies kādreiz. Daudz kas ir saglabājies. Mūsu mērķis ir pēc iespējas mazāk mainīt, bet centies saglabāt visu autentisko un oriģinālo, lai cilvēki, braucot uzzināt par Haraldu Medni un Dziesmu svētkiem, pie reizes varētu apskatīt, kāda kādreiz ir bijusi Vidzemes lauku māja, kāda tā oriģināli ir būvēta. Šis projekts ir interesants, jo saistīts ar lielām kultūras vērtībām. Darbiem vajadzētu būt pabeigtiem līdz nākamajai vasarai. Termiņi bija ātrāki, bet diemžēl ir iekavējusies būvniecība.  

Ko jums gribētos, lai jums novēl?

Būšu priecīgs saņemt novēlējumus kā pārsteigumu un labu palīgu ceļā.

Tad novēlēsim jums arī turpmāk būt tikpat radošam un izdomas pilnam, kā arī turpināt nest Latvijas vārdu pasaulē!

Paldies.

Teksts: Ilona Noriete

Apskatīt projektu | Šaoliņas lidojošo mūku teātris  

Apskatīt projektu | Dziesmu svētku estrādes pārbūve Mežaparkā