Otrajā rakstā par nākotnes mājokļiem turpinām sarunu par energoefektivitāti un ilgtspēju, pievēršoties Latvijas dzīvojamā fonda iespējām un izaicinājumiem.

VELUX pētījums The Housing We Need for the Future We Want – Green Paper [1] ir devis impulsu plašākai diskusijai. Tā piedāvātās pieejas Latvijas kontekstā vērtē arhitekts, RTU profesors Uģis Bratuškins un būvfizikas speciālists Staņislavs Gendelis. Viņu skatījumi atklāj, kā arhitektūras iespējas, ēku tehniskais stāvoklis un cilvēku vajadzības ietekmē lēmumus par esošo ēku nākotni.

Kā noteikt, kuras ēkas ir vērts renovēt, kā tās pielāgot mūsdienu dzīves vajadzībām un kā panākt, lai enerģijas patēriņa samazinājums vienlaikus uzlabotu arī dzīves kvalitāti?

Latvijas dzīvojamais fonds – problēma vai neizmantots resurss?

Latvijas dzīvojamā fonda, kas lielā mērā veidojies pagājušajā gadsimtā, atjaunošana ir viens no būtiskākajiem būvniecības nozares izaicinājumiem. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes 2021. gada tautas un mājokļu skaitīšanas rezultātiem 59,1 % mājokļu uzcelti laikposmā no 1961. līdz 2000. gadam, savukārt pēdējos 20 gados – tikai 7,6 %. [2]

Esošā dzīvojamā fonda atjaunošanas nepieciešamību apliecina arī Valsts kontroles 2025. gada revīzija. Latvijā ir vairāk nekā 39 500 daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku, un vismaz 26 600 no tām nepieciešama atjaunošana. Tomēr līdz revīzijas veikšanai renovēti bija tikai aptuveni 4 % daudzdzīvokļu ēku. [3]

Kā norāda būvfizikas speciālists Staņislavs Gendelis, būtiskākās tehniskās problēmas saistītas ar būvkonstrukciju un balkonu mezgliem, jumtiem un ūdens novadīšanu, mitruma bojājumiem, nepietiekamu siltuma pretestību un nolietotām inženiersistēmām.

Tomēr ēkas vecums pats par sevi nav pietiekams kritērijs, lai lemtu par tās nākotni. Gendelis uzsver, ka būvniecības periods un ēkas tipoloģija palīdz prognozēt raksturīgās tehniskās problēmas, taču izšķirošais ir faktiskais konstrukciju stāvoklis, ko iespējams noteikt tikai ar pilnvērtīgu tehnisko apsekošanu.

Kā piemēru speciālists min 2019. gadā veikto 464. sērijas daudzdzīvokļu ēku izpēti, kurā apsekoto ēku konstrukciju stāvoklis tika atzīts par apmierinošu. Vienlaikus viņš uzsver, ka šos secinājumus nevar attiecināt uz visām Latvijas dzīvojamajām ēkām.

Šāds vērtējums sasaucas ar VELUX Green Paper pētījumā uzsvērto principu Renovate first – pirms jaunas būvniecības vispirms izvērtēt esošo ēku atjaunošanas un pielāgošanas iespējas. Tas nenozīmē, ka visas ēkas būtu jāsaglabā, bet gan to, ka lēmumi par to nākotni jāpieņem, ņemot vērā faktisko tehnisko stāvokli un iespējas nodrošināt kvalitatīvu dzīves vidi ilgtermiņā.

Kā norit daudzdzīvokļu ēku renovācija Latvijas kaimiņvalstīs?

Lietuvas un Igaunijas pieredze rāda, ka daudzdzīvokļu ēku renovācijas paātrināšanai tiek izmantotas atšķirīgas pieejas. Lietuvā 2025. gadā renovētas 359 daudzdzīvokļu ēkas, salīdzinot ar 333 ēkām 2024. gadā. Vienlaikus Lietuvas Vides projektu pārvaldības aģentūra (APVA) uzsver nepieciešamību pielāgot renovācijas programmas dažādām ēku tipoloģijām, jo ievērojamu dzīvojamā fonda daļu veido nelielas daudzdzīvokļu mājas. [4]

Savukārt Igaunijā daudzdzīvokļu ēku renovācijai laikposmā no 2022. līdz 2027. gadam no ES struktūrfondiem paredzēti 330 miljoni eiro. Līdzās tradicionālajai renovācijai tiek attīstīta rūpnieciski izgatavotu fasādes elementu izmantošana. Siltinātie paneļi ar integrētiem logiem un ventilācijas kanāliem tiek izgatavoti rūpnīcā un montēti uz esošajām ēkām, tādējādi meklējot iespējas paātrināt renovācijas procesu. [5]

Energoefektivitāte – nepieciešama, bet vairs nepietiekama

Ēku energoefektivitātes uzlabošana Latvijā jau ilgstoši ir viens no galvenajiem renovācijas mērķiem. Šo risinājumu popularizēšanā nozīmīga loma ir arī konkursam "Energoefektīvākā ēka Latvijā", kuram šogad bija pieteikta 41 ēka četrās nominācijās: energoefektīvākā dzīvojamā ēka, publiskā ēka, rūpnieciskā ēka un daudzdzīvokļu ēka (jaunbūve).

“Energoefektīvu ēku konkurss jau tagad ir stabila vērtība Latvijas būvniecības aktivitāšu spektrā. Ļoti nozīmīga sadaļa ir esošā dzīvojamā fonda renovācija, kas lielā mērā ir saistīta ar lielmēroga dzīvojamo vidi dažādās pilsētās. Ēkām ir dažāds stāvu skaits, dažādas situācijas, bet problemātika ir līdzīga – uzlabojot ārsienu siltumizolācijas parametrus, bēniņu un pagraba pārsegumu izolāciju, tiek samazināts resursu patēriņš, kas nepieciešams siltumenerģijas ražošanai. Ietaupījumi ir gana lieli, un tāpēc konkurss ir ļoti populārs,” stāsta arhitekts Uģis Bratuškins.

Daudzdzīvokļu dzīvojamā ēka Gaismas ielā, Ķekavā, pirms un pēc renovācijas | 2. vieta konkursā "Energoefektīvākā ēka Latvijā 2026 nominācijā "Energoefektīvākā atjaunotā daudzdzīvokļu ēka".

Tomēr līdz ar izpratnes attīstību par ilgtspējīgu būvniecību mainās arī jautājumi, uz kuriem jāatbild, vērtējot renovācijas rezultātus. Vai pietiek ar mazāku enerģijas patēriņu, ja nav izvērtēta būvmateriālu ietekme uz vidi, ēkas ilgmūžība un iedzīvotāju dzīves kvalitāte? 

Staņislavs Gendelis uzsver, ka ilgtspējīgas renovācijas vērtēšanā jāņem vērā ne tikai enerģijas patēriņš, bet arī būvmateriālu izcelsme un ilgmūžība, dzīves cikla emisijas, konstrukciju un ugunsdrošība, gaisa kvalitāte un termiskais komforts. Tikpat svarīgi ir izvērtēt ēkas izmaksas visā tās paredzētajā ekspluatācijas laikā, ieskaitot uzturēšanu, apkopi un inženiersistēmu nomaiņu, nevis tikai sākotnējās investīcijas.

“Energoefektivitāte nevar būt vienīgais mērķis – mazāks enerģijas patēriņš nedrīkst būt panākts uz gaisa kvalitātes un diskomforta rēķina,” uzsver Staņislavs Gendelis.

LCA – ietekme uz vidi visā ēkas dzīves ciklā

Šeit iezīmējas nepilnīgs energoefektivitātes problemātikas tvērums, jo, kā norāda Staņislavs Gendelis, ēkas dzīves cikla pagarināšanas robežu var noteikt tikai ar pilnvērtīgu dzīves cikla aprēķinu. Latvijā šādu novērtējumu joprojām izmanto ļoti reti – galvenokārt projektos, kuros paredzēta BREEAM vai LEED sertifikācija.

Dzīves cikla novērtējums jeb LCA (Life Cycle Assessment) ļauj izvērtēt ēkas ietekmi uz vidi, sākot ar būvmateriālu ražošanu un būvniecību un beidzot ar ekspluatāciju, uzturēšanu un kalpošanas laika beigām. Savukārt publiskajās atbalsta programmās un projektu rezultātu pārskatos galvenā uzmanība joprojām tiek pievērsta enerģijas ietaupījumam un CO₂ emisiju samazinājumam.

Gendeļa ieskatā nozīmīgs solis ilgtspējīgas būvniecības virzienā būtu lielākajos renovācijas projektos līdzās enerģijas patēriņa un CO₂ emisiju rādītājiem salīdzināt arī dažādu risinājumu materiālu patēriņu, kopējās izmaksas un emisijas visā plānotajā ēkas dzīves ciklā.

Tas ļautu izvēlēties ne tikai energoefektīvāko risinājumu, bet arī tādu, kas nodrošina nepieciešamo komfortu un ilgmūžību ar iespējami mazāku kopējo ietekmi uz vidi.

Esošas dzīvojamās ēkas paplašināšana, piebūvējot mūsdienīgu apjomu ar plašu stiklojumu un jumta logiem. Foto: VELUX arhīvs

Vērtējot energoefektivitāti – kur paliek arhitektūra?

Energoefektivitātes rādītāji neparāda, kā renovācija ietekmē ēkas arhitektonisko kvalitāti. Uģis Bratuškins vērš uzmanību uz diviem mērogiem, kuros šī problēma īpaši izpaužas – atsevišķas ēkas koplietošanas telpām un dzīvojamā rajona kopējai apbūves struktūrai.

“It kā liekas, ka tipveida mājas ir vienādas, bet būtībā tā nav. Katrai sērijai ir savas īpatnības,” uzsver arhitekts. Viņaprāt, viens no renovācijas vājajiem punktiem ir koplietošanas telpas, kuru atjaunošanai bieži netiek pievērsta pietiekama uzmanība. Līdzās nosiltinātai un vizuāli uzlabotai fasādei sakārtotas kāpņu telpas un citas koplietošanas zonas joprojām ir retums. Turklāt katrai ēkai nepieciešams individuāls risinājums, kas respektē tās sākotnējo telpisko kvalitāti.

Taču renovācijas ietekme nebeidzas pie ēkas ārsienām. Bratuškins atgādina, ka padomju laika dzīvojamie rajoni ir interesanti arī starptautiskā kontekstā. Modernisma apbūves vērtību veido ne tikai atsevišķas ēkas, bet arī to savstarpējais izvietojums, zaļās zonas, ielu telpa un kopējā apbūves kompozīcija.

“Tagad, renovējot, kolēģi arhitekti un dizaineri nereti mēdz pašizpausties, iztaisot katru māju savādāku, kas kopainā rada haosu,” norāda Bratuškins.

Tādējādi renovācijas arhitektoniskā kvalitāte jāvērtē divos līmeņos – cik veiksmīgi atjaunota pati ēka un cik harmoniski tās pārmaiņas iekļaujas apkārtējā dzīvojamā vidē. Energoefektivitātes uzlabošana nedrīkst kļūt par iemeslu zaudēt tās telpiskās vērtības, kas jau pastāv.

Renovācijas rezultāts – ko rāda mērījumi un ko izjūt iedzīvotāji?

Enerģijas patēriņa samazinājums ir viens no būtiskākajiem renovācijas rezultātiem, taču tas vēl nesniedz pilnīgu priekšstatu par atjaunotās ēkas kvalitāti. Tikpat svarīgi ir noskaidrot, kā pēc renovācijas mainījies iekštelpu klimats un vai uzlabojumus izjūt arī iedzīvotāji.

Staņislavs Gendelis uzsver, ka renovācijas rezultātu izvērtēšanā jāņem vērā iespēja individuāli regulēt temperatūru dažādās telpās, vasaras pārkaršanas ilgums, gaisa apmaiņas intensitāte, relatīvais mitrums un CO₂ līmenis. Nozīmīgi ir arī termiskā komforta apstākļi, dienasgaismas pieejamība un trokšņa līmenis.

Īpaša uzmanība jāpievērš ventilācijai. Uzlabojot ēkas norobežojošo konstrukciju siltumizolāciju un hermētiskumu, vienlaikus jānodrošina kontrolēta gaisa apmaiņa. Pretējā gadījumā mazāks siltuma zudums vēl nenozīmē kvalitatīvāku iekštelpu vidi.

“Mērījumiem jāaptver telpas ziemā un vasarā; tos papildinātu iedzīvotāju apmierinātības aptaujas un izmaksu (kopējo un arī individuālo) analīze,” norāda Gendelis.

Šāda pieeja ļautu novērtēt ne tikai renovācijas tehniskos rezultātus, bet arī to, vai sasniegtie uzlabojumi atbilst iedzīvotāju vajadzībām. Turklāt, kā atgādina speciālists, labāki iekštelpu apstākļi var mazināt veselības riska faktorus, taču paši par sevi vēl nepierāda konkrētus veselības uzlabojumus.

Vai esošais dzīvojamais fonds spēj nodrošināt vajadzīgos mājokļus?

Runājot par dzīvojamā fonda nākotni, arhitekts Uģis Bratuškins iezīmē iespējamo attīstības virzienu: “Tālākā perspektīvā varam rēķināties, ka 20 % no projektiem varētu būt jaunie projekti, bet 80 % tā vai citādi pielāgoti, pārbūvēti no jau esošajām ēkām.”

Tomēr esošā dzīvojamā fonda saglabāšana un pielāgošana nevar pilnībā aizstāt jaunu mājokļu būvniecību. Viens no iemesliem ir mājokļu pārapdzīvotība – problēma, kas Latvijā ir ievērojami izteiktāka nekā citviet Eiropas Savienībā.

“Mēs dzīvojam ļoti saspiesti," Latvijas mājokļu situāciju raksturo arhitekts Uģis Bratuškins. Viņa teikto spilgti ilustrē Eurostat dati par pārapdzīvotību mājokļos. 2025. gadā Latvijā šādos apstākļos dzīvoja 38,9 % iedzīvotāju, Lietuvā – 27,8 %, bet Igaunijā – 17,9 %. Eiropas Savienības vidējais rādītājs bija 16,8 %, savukārt Nīderlandē – tikai 4,1 %. [6]

Eurostat mājokļu saspiestību vērtē pēc mājsaimniecības locekļu skaita, vecuma un statusa ģimenē, nosakot minimāli nepieciešamo istabu skaitu. Tādēļ šis rādītājs raksturo ne tikai mājokļa izmēru, bet arī to, cik lielā mērā tā plānojums atbilst iedzīvotāju vajadzībām.

Šie dati liek uz Latvijas dzīvojamo fondu paskatīties plašāk. Ēkas renovācija var samazināt apkures izmaksas un uzlabot iekštelpu klimatu, taču tā pati par sevi neatrisina situāciju, kad mājsaimniecībām trūkst telpu. Savukārt jaunu mājokļu būvniecība ir tikai viens no iespējamiem risinājumiem.

Tieši šajā kontekstā īpašu nozīmi iegūst VELUX pētījums The Housing We Need for the Future We Want – Green Paper, kas piedāvā plašāku skatījumu uz jau uzbūvētā dzīvojamā fonda izmantošanu. Pētījumā aplūkoti deviņi risinājumi – no esošo ēku atjaunošanas un pielāgošanas līdz to paplašināšanai un kompaktu jaunbūvju būvniecībai.

Viens no risinājumiem ir Reshape – esošo mājokļu pārplānošana atbilstoši mainīgajām mājsaimniecību vajadzībām. Piemēram, lielas, daļēji izmantotas ēkas iespējams sadalīt mazākās dzīvojamās vienībās, savukārt citos gadījumos – pārorganizēt telpas vai apvienot dzīvokļus, lai nodrošinātu piemērotāku dzīves vidi ģimenēm. Šādi risinājumi ļautu pilnvērtīgāk izmantot esošo dzīvojamo platību, lai gan ne vienmēr palielinātu kopējo mājokļu skaitu.

Neizmantota bēniņu telpa pirms un pēc pārbūves. Ierīkojot jumta logus, tumšie bēniņi pārtapuši gaišā un funkcionālā dzīvojamā telpā. Foto: VELUX arhīvs.

Savukārt ēku paplašināšanas iespējas ietver neizmantotu bēniņu pārveidošanu par dzīvojamām telpām (Attic Conversion), papildu stāvu izbūvi (Build Up) vai piebūvju veidošanu (Build Out). Šādi iespējams palielināt mājokļu skaitu vai dzīvojamo platību, ne vienmēr apbūvējot jaunas teritorijas. Tomēr risinājumu izvēli ierobežo ēku konstrukciju nestspēja, telpiskās iespējas un teritorijas plānojuma prasības.

Vēl viens virziens ir neizmantotu dzīvojamo īpašumu atgriešana apritē (Reclaim) un citu funkciju ēku – piemēram, bijušo biroju, skolu vai ražošanas ēku – pārveidošana par mājokļiem (Repurpose). Šeit būtiska ir ne tikai ēkas tehniskā piemērotība, bet arī tās atrašanās vieta, dienasgaismas pieejamība un iespēja nodrošināt dzīvojamām telpām nepieciešamās inženiersistēmas.

VELUX pētījumā šie risinājumi aplūkoti kā savstarpēji papildinošas iespējas, nevis universāla recepte ikvienai ēkai. Latvijas situācijā tas nozīmē, ka līdzās tradicionālajai energoefektivitātes uzlabošanai būtu jāvērtē arī iespējas palielināt mājokļu pieejamību un pielāgot esošo dzīvojamo fondu dažādām iedzīvotāju vajadzībām.

Infografika: Esošo ēku atjaunošanas, pielāgošanas un paplašināšanas iespējas mājokļu fonda efektīvākai izmantošanai.

Tomēr ne visas esošās ēkas ir piemērotas šādām pārmaiņām. Kuras no iespējām ir tehniski īstenojamas un ekonomiski pamatotas, nosaka konkrētā ēka un tās turpmākās izmantošanas perspektīva.

Kas noteiks lēmumu par labu renovācijai un ēkas funkcijas maiņai?

Esošā ēku fonda izmantošanas iespējas nav neierobežotas. Lai gan daudzas ēkas iespējams atjaunot vai pielāgot citām vajadzībām, ne vienmēr šādas pārmaiņas ir tehniski un ekonomiski pamatotas.

“Normatīvo aktu ziņā nav tādu ierobežojumu, ka kaut ko nedrīkstētu pielāgot. Cita lieta – cik tāda pielāgošana var būt mērķtiecīga,” norāda Uģis Bratuškins. Arhitekta ieskatā lielāks potenciāls ir ēkām, kuru funkcijas maiņa neprasa apjomīgas telpiskas pārmaiņas.

To, kā vēsturiska ēka var iegūt jaunu funkciju, nezaudējot savu identitāti, apliecina arhitektu biroja NRJA īstenotais projekts Rīgā, Klīversalā, Hugo Celmiņa ielā 1. Trīsdesmit gadus neapdzīvotā ēka pārveidota par NRJA arhitektu biroju, saglabājot tās vēsturisko raksturu un papildinot ar laikmetīgu stiklotu virsbūvi. Kā uzsver NRJA arhitekts Uldis Lukševics, pārbūvē ievēroti principi, kas ir būtiski visos biroja projektos: skaidrs plānojums, materiālu patiesums un neslēpšana, cieņa pret vēsturi, skaidra vecā un jaunā nošķiršana un materiālu otrreizējas izmantošanas iespējas.

Arhitektu biroja NRJA mājvieta Rīgā, Hugo Celmiņa ielā 1. Vēsturiskā ēka pielāgota jaunai funkcijai, papildinot to ar mūsdienīgu stiklotu virsbūvi. Foto: Linda Leitāne

Projekts apliecina arī ēku atjaunošanas sociālo dimensiju – arhitekti apzināti veido attiecības ar apkārtējo māju iedzīvotājiem, uzskatot kaimiņattiecības par nozīmīgu daļu no ēkas iekļaušanās vietējā kopienā.

Savukārt Staņislavs Gendelis uzsver, ka lēmumu par ēkas saglabāšanu nevar pieņemt tikai pēc tās tipoloģijas vai būvniecības gada. Izšķiroša nozīme ir individuālai tehniskajai apsekošanai un izmantošanas lietderībai konkrētajos apstākļos, tostarp ēkas atrašanās vietai.

“Universāla vecuma vai nolietojuma sliekšņa īsti nav. Jāsalīdzina esošais stāvoklis, ņemot vērā uzturēšanas vēsturi un veiktās pārbūves,” skaidro Gendelis.

Ja ēkai nepieciešama apjomīga konstrukciju nomaiņa vai pastiprināšana, bet pēc darbu pabeigšanas nav iespējams nodrošināt kvalitatīvu ilgtermiņa uzturēšanu, renovācija var zaudēt savas priekšrocības. Tādēļ katrā gadījumā jāvērtē ne tikai pārbūves tehniskās iespējas un sākotnējās izmaksas, bet arī ēkas turpmākās ekspluatācijas perspektīva.

Šāds abu ekspertu skatījums sasaucas ar VELUX Green Paper piedāvāto pieeju – vispirms izvērtēt jau uzbūvēto ēku potenciālu, taču neuzskatīt to saglabāšanu par pašmērķi. Izvēle starp renovāciju, funkcijas maiņu un jaunu būvniecību ir atkarīga no tā, kādu dzīves kvalitāti konkrētā ēka spēj nodrošināt ilgtermiņā.

Nākotnes mājoklis – ne tikai energoefektīvs, bet arī pieejams

Latvijas sabiedrības novecošana rada vēl vienu būtisku izaicinājumu – vai šodien renovētās dzīvojamās ēkas būs piemērotas to iedzīvotājiem arī pēc desmit vai divdesmit gadiem?

Uģis Bratuškins vērš uzmanību uz piecstāvu daudzdzīvokļu ēkām bez liftiem. Pat pēc visaptverošas energoefektivitātes uzlabošanas nokļūšana augšējo stāvu dzīvokļos var kļūt par nepārvaramu šķērsli gados vecākiem cilvēkiem vai iedzīvotājiem ar kustību traucējumiem.

“Renovētās ēkās mēs siltumu dabūjam, bet nenodrošinām iespēju tikt līdz tam siltajam dzīvoklim. Iespējams, ar laiku nāksies mājas renovēt pēc citiem parametriem, lai nodrošinātu viņās ērtāku mobilitāti,” uzsver arhitekts.

Pieejamība nav tikai senioru problēma. Arī jaunajām ģimenēm ar maziem bērniem svarīga ir iespēja ērti pārvietoties ar bērnu ratiņiem, savukārt velosipēdu novietnes un pārdomātas koplietošanas telpas var būtiski uzlabot ikdienas dzīves kvalitāti. Tādēļ renovācijas plānošanā arvien lielāka uzmanība būtu jāpievērš ēkas piemērotībai dažādām paaudzēm un mainīgām iedzīvotāju vajadzībām.

Taču kā panākt, lai šādi apsvērumi kļūtu par renovācijas projektu neatņemamu sastāvdaļu?

Staņislavs Gendelis uzskata, ka nozīmīgiem publiski finansētiem projektiem jau priekšizpētes posmā būtu jāsalīdzina vairākas alternatīvas – esošās ēkas pielāgošana, paplašināšana vai jaunbūve. Līdzās pieprasījuma un piedāvājuma analīzei jāvērtē ēkas kalpošanas laika pagarināšanas iespējas, ietekme uz vidi visā dzīves ciklā, termiskais komforts un kopējās izmaksas.

Tikpat svarīga ir finansējuma pieejamība ilgtermiņā, nevis tikai atsevišķu, laikā ierobežotu atbalsta programmu ietvaros.

“Esošā ēku fonda izvērtēšanai jākļūst par lēmuma procedūras daļu (jau sākuma fāzē), nevis tikai atsevišķu pasūtītāju iniciatīvu,” uzsver Gendelis.

Tieši šeit VELUX Green Paper piedāvātā pieeja iegūst praktisku nozīmi. Princips Renovate first nav aicinājums saglabāt ikvienu ēku neatkarīgi no tās stāvokļa, bet gan vispirms izvērtēt esošā fonda potenciālu un salīdzināt iespējamos risinājumus.

Nākotnes mājokļu kvalitāti noteiks ne tikai tas, cik maz enerģijas tie patērē, bet arī tas, cik ilgi un cik dažādām paaudzēm tajos būs iespējams ērti dzīvot.

Avoti:

[1] The Housing We Need (Green Paper – July 2026)

[2] Centrālā statistikas pārvalde (CSP) – Mājokļa vidējā platība uz vienu iedzīvotāju palielinās. 2021. gada tautas un mājokļu skaitīšanas rezultāti

[3] Valsts kontrole – Neizmantotās iespējas mājokļu siltināšanā (09.12.2025.)

[4] Lietuvas APVA – 2025. gada renovācijas rezultāti

[5] Igaunijas EIS – rūpnieciskās renovācijas tehnoloģijas

[6] Eurostat: Overcrowding rate by age, sex and poverty status