Nupat noslēdzās Arhitektūras gada balvas konkurss un tika sumināti šīgada laureāti. Simboliskais „Zelta ananass” tika piešķirts Liepājas Valsts 1. ģimnāzijai un tās rekonstrukcijas projekta autorei – arhitektei Ilzei Mekšai (SIA „Wonderfull”).
Arhitektūras gada balvas ieguva arī Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas rekonstrukcija un A korpusa jaunbūves 1. kārta, bērnu laukums „Labirints” un daudzdzīvokļu ēka Ģertrūdes ielā 121.
Šoreiz uz sarunu aicinājām „Zelta ananasa” īpašnieci ILZI MEKŠU.
Lūdzu, pastāstiet nedaudz vairāk par sevi, lai jūs labāk iepazīstu arī mūsu portāla lasītāji.
Esmu dzimusi 1979. gadā. 2003. gadā absolvēju Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultāti. Tajā laikā es jau strādāju SIA „Nams”. Pēc tam – no 2006. līdz 2009. gadam – darbojos SIA „Palast Architekts”. Līdz 2014. gadam strādāju SIA „Wonderfull”. Kamēr es biju vēl tur, paralēli sāku savu privātpraksi, un tā es arī patlaban strādāju – man ir sava privātprakse.
Konkursā tiku nominēta kā SIA „Wonderfull” arhitekte, jo tajā brīdī, kad sākās Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas ēkas rekonstrukcija, es vēl strādāju šajā firmā – biju algota darbiniece (sertificēta arhitekte). Līdz ar to es biju būvprojektu, vienlaikus arī arhitektūras un teritorijas daļas vadītāja. Pēc tam, kad es no šī uzņēmuma aizgāju, man bija vienošanās ar Liepājas pašvaldību, ka es par autoratlīdzību turpinu darbus Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas rekonstrukcijas projektā, lai novestu visu līdz galam. Tāpēc sanāk, ka sākotnēji ģimnāzijas rekonstrukcijas autors ir SIA „Wonderfull”, bet vēlāk es to pabeidzu.
Ko jūs kā individuāla uzņēmēja pašlaik darāt?
Līdz šim esmu izstrādājusi vairākus restaurācijas projektus Liepājā un ļoti ceru, ka kāds no tiem tiks īstenots. Mēs kopā ar pasūtītājiem startējām Liepājas pašvaldības līdzfinansējuma programmā. Ir arī vairāki atjaunošanas, pārbūvju un privātmāju projekti Rīgā. Man pašai visvairāk patīk vidēji neliela izmēra objekti.
Vēl viens nozīmīgs un brīnišķīgs projekts, ko gribu atzīmēt un pie kura strādāju SIA „Wonderfull” sastāvā, bija Kuldīgas vecā rātsnama restaurācija, kas 2016. gadā ir pabeigta. Ikviens interesents var aizbraukt un paskatīties.
Kuri vēl ir atzīmēšanas vērti jūsu izstrādātie objekti?
Senāks projekts, kuru noteikti gribu minēt, ir 2006. gadā realizētā Dobeles daudzfunkcionālā sporta halle (tolaik strādāju SIA „Nams”). Savukārt SIA „Palast Architekts” laikā tika veidots projekts privātmājai Ganu ielā Jūrmalā.
Kāpēc nolēmāt savu dzīvi saistīt ar arhitektūru? Kas uz to pamudināja?
Īstenībā tas notika savdabīgi. Deviņdesmitajos gados es kopā ar vecākiem vasarās vienmēr braucu kādā ceļojumā – lielākoties pa Eiropu. Tajā laikā, pēc padomju gadiem, tas bija kultūršoks. Kaut vai aizbraucot uz tuvajām Austrumeiropas valstīm – Poliju, Čehiju, Ungāriju, tur redzētais mani ļoti uzrunāja. Faktiski es vidusskolas laikā nolēmu, ka gribu mācīties arhitektūru, un tad mērķtiecīgi darīju visu, lai varētu iestāties augstskolā.
Vai profesijas izvēli kaut kad esat nožēlojusi? Vai tā ir īstā?
Teikšu godīgi, reizēm mani pārņem izjūta, ka vajadzēja kļūt par ko citu, bet tas nav saistīts ar projektēšanu – man ļoti patīk projektēšanas process. Patīk arī restaurācijas būvprojektu izstrāde, kad darba gaitā daudz ko jaunu uzzinu. Tas ir saistīts ar cilvēkstāstiem, ēkas būvvēsturi un ir ārkārtīgi interesanti. Tas nav „konveijera” darbs – sēdēt uz vietas un visu laiku „štancēt” kaut ko vienādu. Kādēļ es brīžiem iedomājos, ka vajadzēja darīt kaut ko citu? Tas ir esošā birokratizētā saskaņošanas procesa dēļ. Lai kā runātu, ka šis process kļuvis vieglāks, es saskaros ar to, ka tas kļūst sarežģītāks un sarežģītāks – vairāk papīru, vairāk prasību. Darbs ir pabeigts, pasūtītājs – apmierināts, viss ir izdomāts, un tad sākas visa šī projekta īstā virzība cauri iestādēm. Tas reizēm ir ļoti nogurdinoši un laikietilpīgi, un tik bezcerīgi – tā kā Franca Kafkas darbā „Process”, ko tagad iestudējis Jaunais Rīgas teātris. Varētu teikt, ka „jālien caur adatas aci” un ir stress – tas ir tas smagākais.
Kad sākāt darbu pie Liepājas objekta, kurš tagad ir ieguvis balvu?
Projektēšanu mēs sākām 2012. gada nogalē. Pirmās kārtas tika realizētas 2013. gada otrajā pusē. Tad katru vasaru, kamēr skolēni brīvlaikā, skolā norisinājās remontdarbi, jo pēc 2014. gada tie vairs nevarēja notikt vienlaikus ar mācībām – tas ļoti sarežģīja procesu. Galīgā nodošana ekspluatācijā notika pērnā gada novembrī.
Ko jūs kā arhitekte šajā objektā ielikāt no sevis? Kāpēc, jūsuprāt, tas ir guvis tik lielu atzinību?
Man pašai grūti novērtēt, bet sarunās ar cilvēkiem, kas piedalījās vērtēšanā, es sapratu, ka viņus ļoti uzrunāja pats process – kā norisinājās gan būvprojektēšana, gan realizācija, jo tajā iesaistījās gan pasūtītājs, gan celtnieki, gan paši ēkas lietotāji – skolotāji. Tā bija sadarbība un sarunāšanās savā starpā. Otrs – es saskatīju ļoti augstas kvalitātes vēsturisko mantojumu, ko noteikti gribējās saglabāt. Ne gluži muzejiskā formā, bet tā, lai tas uzrunātu bērnus, lai nav izjūtas, ka viņi mācās muzejā, bet mūsdienīgi iekārtotā skolā. Redzot, kā skolā tiek organizēts mācību darbs, sapratu, kā to vajadzētu apmēbelēt un iekārtot. Ir gandarījums, ka abas lietas ir apvienotas – vēsturiskais mantojums un jaunais. Tas uzrunā cilvēkus, kuri ierodas šo objektu apskatīt.
Vai jūs iedomājāties, ka varētu vinnēt šajā konkursā?
Nē. Es droši vien pati nepieteiktos, bet skolai bija lielāka vēlme piedalīties šajā konkursā nekā man. Manuprāt, es biju tik ļoti pieradusi pie šī objekta, ka kļuva grūti paskatīties no malas. Es nespēju vairs saredzēt, vai tur ir vai nav kas īpašs. Reizēm skats no malas ir vajadzīgs.
Kā bija izjūta, kad uzzinājāt, ka esat uzvarējusi?
Neviens man iepriekš neko nebija ne teicis, ne pačukstējis – to nezināju līdz pēdējam brīdim. Uzzināju noslēguma ceremonijā, kad paziņoja. Es, protams, vēlējos, lai rezultāts būtu labs, cerēju uz „Sudraba ananasu”, bet ne zelta. Laikam latviešiem raksturīgā pieticība. Nešķita, ka iegūšu balvu, zinot, ka piedalās Stradiņu slimnīca ar vēl ievērojamāku objektu.
Es augstu vērtēju žūrijas darbu un deviņus izvirzītos finālistus, arī veidu, kā tie tika atlasīti. Manuprāt, ļoti drosmīgs un argumentēts lēmums. Man bija priecīgs pārsteigums par visiem deviņiem fināldarbiem – tiem nebūtu kauns zaudēt.
Kā jums šķiet, kāpēc tieši jūs ieguvāt „Zelta ananasu”?
Droši vien, esot uz vietas, šis objekts ļoti ietekmē cilvēkus. Viņiem rodas laba, nomierinoša izjūta. Otra lieta – ir novērtēts darba apjoms, sarežģītība. Kaut gan Stradiņu slimnīca, visticamāk, ir vēl sarežģītāka. Acīmredzot žūrijai šķita, ka kaut kādas lietas Liepājas skolā ir veiksmīgāk realizētas. Varbūt vecā un jaunā sadzīvošana, par ko arī Stradiņu slimnīcas sakarā arhitektu vidē daudz tiek diskutēts.
Kas jūs pašu visvairāk priecē Liepājas objektā? Kas tiešām ir ļoti labi izdevies?
Man ir prieks par skolu. Pirmkārt, mēs atrisinājām piekļuvi cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Otrkārt, skolā atjaunojām vairākas zaudētas lietas. Tur aiz sporta zāles bija kāpņutelpa, kas padomju laikā bija aizbūvēta, daļēji sabrukusi. Nebija iespējas no skolas pagraba pa vienu galu nokļūt uz otru stāvu. Tāpat skolā iepriekš bija izveidots ļoti sliktas kvalitātes grūti lietojams baseins, kurā skolēni varēja iekļūt tikai no ārpuses – tas nebija savienots ar iekštelpām. Tagad viss pagrabstāvs ir ļoti veiksmīgi ierakstījies skolā, tas nav drūms pagrabs, bet ir gaišs un dzīvo. Patlaban skolā nav nevienas telpas, uz kuru būtu jāiet caur āru – viss sasniedzams no iekštelpām.
Kur jūs novietosiet iegūto „Zelta ananasu”?
Tas stāv birojā visiem par prieku. Strādāju tādā kā kopāstrādāšanas telpā Vecrīgā kopā ar vairākiem arhitektiem, viens ar otru komunicējam. Kad nāks apmeklētāji, arī viņi varēs aplūkot ananasu.
Ko jūs gribētu novēlēt citiem arhitektiem?
Arhitekti lielākajā daļā gadījumu cenšas strādāt pēc sirdsapziņas. Novēlu, lai arī citiem izveidojas tāda pati veiksmīga sadarbība, kāda šajā gadījumā bija pasūtītājam ar būvuzņēmēju. Lai visām iesaistītajām pusēm tiešām ir interese par rezultātu un skaidri zināms mērķis. Arī es reizēm saskaros ar situācijām, kad pasūtītājs patiesībā nezina, ko grib, un tad ir ļoti grūti. Tādu sadarbību, kāda izveidojās Liepājas skolā, varētu novēlēt katram.
Sagatavoja: Ilona Noriete
Apskatīt projektu | Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas renovācija
