Beidzot klāt ilgi gaidītie simtgades Dziesmu un deju svētki. Pavisam jaunā gaisotnē svētku dalībniekiem un apmeklētājiem paveras Mežaparka Lielā estrāde, kurā pabeigta rekonstrukcijas darbu 1. kārta, kuras laikā pārbūvēta un paplašināta skatītāju sēdvietu zona un izbūvēta pazemes teritorija, kur izvietotas tirdzniecības un ēdināšanas zonas, kā arī tualetes.
Darbs pie Mežaparka Lielās estrādes atjaunošanas tika sākts 2016. gada martā, kad Rīgas dome un Kultūras ministrijas Latvijas Nacionālais kultūras centrs parakstīja līgumu ar Jura Pogas un Austra Mailīša arhitektu birojiem par būvprojekta izstrādi.
Uz sarunu par veikto Mežaparka Lielās estrādes pārbūvi aicinājām Juri Pogu - vienu no projekta arhitektiem.
Sākušies XXVI Vispārējie dziesmu un XVI deju svētki, un ikviens var novērtēt Mežaparka Lielās estrādes pirmās kārtas rekonstrukciju. Kāds ir jūsu redzējums par to, kā līdz šim viss realizēts?
Projekta izstrādes laikā mēs tikāmies ar ļoti plašu konsultantu loku, lai saprastu, kas ir vajadzīgs un kas būtu darāms, lai sanāktu pēc iespējas labāks rezultāts. Kolīdz mums izdevās noskaidrot, kas nepieciešams, tas tika projektā ielikts un uzbūvēts.
Tika īstenotas jaunas iespējas izmantot Mežaparka Lielo estrādi, kaut vai tāpēc, ka viena no lielākajām problēmām līdz šim bija tās izmantošana.
Vai jūs kādreiz kā dziedātājs esat uzstājies Mežaparka Lielajā estrādē?
Jā. Esmu dziedājis zēnu korī – mūs diriģēja nu jau aizsaulē aizgājušie Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Ivars Vīgners. Es domāju, ka reti kurš latvietis vismaz reizi nav stāvējis uz Mežaparka Lielās estrādes skatuves.
Tad jau varat salīdzināt, kā bija toreiz un kā ir tagad.
Vēlos uzsvērt, ka projekts ir sadalīts divās lielās daļās. Tagad praktiski ir īstenots tikai tā saucamais „Skatītāju lauks”, nākamajā posmā tiks būvētas kora tribīnes.
Vai tomēr kaut kas tika realizēts saistībā ar koristu tribīnēm?
Pašlaik iespēju robežās palielināts koristu skaits tribīnēs. Esošajās ietilpība ir tikai 7500, vairāk nevar. Savukārt ar īslaicīgās lietošanas tribīnēm mēs koristu skaitu esam palielinājuši līdz 12 tūkstošiem.
Ja runājam par skatītājiem domāto Mežaparka Lielās estrādes daļu, sēdvietu skaits palielināts no 23 uz 30 tūkstošiem, paša kompleksa ietilpība – līdz 77 tūkstošiem, tātad kaut kas tomēr ir izdarīts.
Vai jūs pats iesiet uz Dziesmu svētkiem?
Jā, protams, un ne tikai, lai sēdētu skatītāju rindās. Man ir arī profesionāla interese – iešu uz mēģinājumiem, skatīšos, kāds ir rekonstrukcijas rezultāts, jo man personīgi svarīgi saprast, kā tas viss darbojās, kā ir ar akustiku.
Vai šī projekta īstenošana bija liels izaicinājums?
Svarīgi sasniegt izvirzītos mērķus. Dziesmu svētku estrāde ir unikāls objekts, tāpēc patiesībā es vairāk domāju par to, kā panākt labāku rezultātu. Būvniecībā ir iesaistīti ļoti daudzi cilvēki, tāpēc bija svarīgi, lai viņi visi strādātu ar vienotu mērķi, lai taptu jaunas kvalitātes estrāde. Ja neko labāku neuztaisa, no pārbūves nav jēgas.
Varat izstāstīt interesantus faktus, kas bija saistīti ar Mežaparka Lielās estrādes atjaunošanu?
Interesanta bija daudz. Pasaulē vienīgie tādi kultūrvēsturiski objekti, kas tiek izmantoti, ir Mežaparka Lielā estrāde un Tallinas Dziesmu svētku estrāde. Nekur pasaulē līdzīga rakstura būvju nav, tāpēc pirms pārbūves mums bija viss jānoskaidro. Ja tā ir Dziesmu svētku estrāde, mēs nevaram darīt, ko gribam, jo, pirmkārt, ir jāievēro drošība. Te ir liela cilvēku koncentrācija, un tas jāņem vērā.
Kur jūs to visu pētījāt?
Mēs studējām piemērus, kas ir. Bijām Tallinā – par laimi, šīs estrādes lietotāji neliedza praktisko pieredzi, ko guvuši, strādājot pie Tallinas estrādes. Uz tās notikuši ne tikai Dziesmu svētki, bet uzstājušās arī daudzas pasaules popmūzikas slavenības, piemēram, Maikls Džeksons, Madonna. Mēs arī gribam, lai Rīgā šī būve būtu tāda, kurai Madonna garām nebrauktu.
Ko jūs ņēmāt vērā un īpaši iestrādājāt šajā projektā?
Piemēram, var runāt par soliņiem, kas ir viena no sarežģītākajām konstrukcijām, ja grib, lai laukumu ļoti viegli varētu pārbūvēt dažādām vajadzībām. Koncertos skatītāji gan sēž, gan stāv. Ja paredzēts, ka Mežaparka Lielajā estrādē notiks popmūzikas un rokkoncerti, kāpēc lai nebūtu stāvvietu. Tas nozīmē, ka soliņiem jābūt viegli uzliekamiem un noņemamiem. Ja tie ir smagi, to būs grūti izdarīt.
Otrs aspekts – tad, kad solu nav, gribas, lai vieta neizskatās kā betons, tāpēc iesējām zāli. Arī te bija jāievēro būtiski nosacījumi: svarīgi, lai zāle augtu, neizsaltu, turklāt tā izskatās skaisti, ja tiek kopta – regulāri jālaista, jāpļauj. Lai to izdarītu, soliņi jāņem nost, tad – jāliek atpakaļ. Tiem jābūt stingriem – labi jāturas uz zāles, konstrukcijai jābūt tādai, lai neapgāztos. Mēs pie tiem soliem strādājām divus gadus. Zināmā mērā notika pat tāds kā starptautisks konkurss, beigās līgumu solu izgatavošanai dabūja somu kompānija.
Un vēl. No vienas puses, tas ir it kā sīkums, ko neviens neievēro, bet soliem jāatbilst akustiskām prasībām. Proti, skaņa pa laukumu izplatās pilnīgi citādi, kad ir skatītāji un kad to nav. Tas nozīmē, ka viss jātaisa tā, lai tukšā laukumā skanētu precīzi tāpat kā tad, kad tas ir pilns ar skatītājiem, tāpēc soli ir bez atzveltnēm. Kāds varbūt par to būs neizpratnē, jo ērtāki sēdēšanai ir soli ar atzveltnēm, bet no akustikas un drošības viedokļa tie ir traucējoši. Tā ka ir pietiekami daudz apsvērumu, kāpēc soli ir tieši tādi. Vārdu sakot, prāts jāpieslēdz pie katras lietas, lai tā kalpotu konkrētai vajadzībai, turklāt tas viss ir jāpārbauda, jātestē.
Kādu interesantu faktu vēl varat minēt?
Tā kā viss maksā naudu, mēs šajā projektā mēģinājām īstenot ideju – visam jābūt ilgtspējīgam, lai uz nākamajiem Dziesmu svētkiem, pirms cilvēkus laist iekšā, nav atkal jākrāso, jāremontē. Piemēram, tualetes, kurām jābūt pietiekamā skaitā, jo uz koncertiem ierodas daudz cilvēku. Tajā pašā laikā jāņem vērā, cik koncertu būs un cik bieži tualetes tiks izmantotas. Ja tās lieto reti, tas izmaksā ļoti dārgi, tāpēc mēs izvēlējāmies nerūsējošā tērauda santehnikas iekārtas. Ja ieliktu tradicionālās, domāju, ka uz katriem Dziesmu svētkiem liela daļa podu būtu jāmaina, jo tie vienkārši būtu sabrukuši tāpēc, ka ilgu laiku nav tikuši lietoti. Otra lieta – kur ir ūdens, tur ir jābūt apkurei. Izbūvēt apkuri tikai tāpēc, lai apsildītu tukšas tualetes, nav lietderīgi, tāpēc mēs tās taisījām tādas, lai ziemas laikā bez apkures neaizsaltu – tās ir maksimāli ieraktas un aukstums netiek tām klāt. Tur ir noteikta gaisa temperatūra un piesildīšana notiek tikai tad, kad nepieciešams. Pēc inženieru aprēķiniem, tas varētu būt, kad sals ir zem mīnuss 20 grādiem vairāk nekā nedēļu, kā šad tad pie mums mēdz būt, pārējā laikā nekas nav jādara.
Kopumā par estrādi runājot – bija jāizdomā un jātaisa tā, lai pēc iespējas mazāk būtu kreņķu ar uzturēšanu. Tā kā teritorija ir ļoti liela, bija jāpadomā, kā to viegli varētu iztīrīt, teiksim, ar šļūteni. Lai konstrukcijas stāvētu, nebojātos, tiktu pasargātas pret vandalismu, visi materiāli, kas izmantoti, ir ilglaicīgi. Kas dabā izskatās vienkārši, patiesībā ir rūpīgi un pamatīgi apsvērts un pārdomāts.
Līdz sīkumam jāizdomā katra mazākā detaļa?
Jā, jo viss maksā nauda, piemēram, jau minētie soliņi. Vienas sēdvietas izgatavošana maksā aptuveni 50 eiro, bet, ja mums ir 30 tūkstoši vietu, tas jau ir pusotrs miljons eiro. Ar līdzīgām summām mēs sadūrāmies jebkurā vietā – ja tas ir zāliens, tie ir tūkstošiem kvadrātmetru, ja betona grīda, atkal tūkstošiem kvadrātmetru. Es nerunāju par celiņiem un visu pārējo.
Mēs uzklausījām skatuves tehnologus, gaismotājus, atskaņotājus, kas būs Dziesmu svētkos. Viņiem visiem vajag izvietot savas iekārtas, bet katrai – jāpievelk vadi, tāpēc mēs meklējām ceļus, kā panākt, lai tie nemaisītos pa kājām. Tas viss bija jānoslēpj, turklāt tā, lai tiem, kas vilks kabeļus, atvieglotu darbu, citādi viņi vienkārši liks tos pa zemes virsu un visiem būs jāstaigā pāri.
Ko jūs gribētu piebilst sarunas nobeigumā?
Parasti, kad objekts pabeigts, visi vēl, lai tas labi kalpo. Tad seko periods, kad mēs klausāmies, ko saka lietotāji – tas ir ļoti interesanti un svarīgi. Ja visu laiku līdz šim Mežaparka Lielās estrādes pārbūve bija tikai uz papīra, tad tagad viss redzams dabā. Gribas, lai būtu pārliecība, ka tas, ko mēs domājām, rēķinājām, meklējām, atklājām, tiešām tā arī ir.
Kā jums šķiet – viss tiešām izdevies gods godam?
Vismaz, kad mēs taisījām projektu, lielākā daļa cilvēku, kurus mēs satikām, bija ļoti labvēlīgi noskaņoti un pretimnākoši, palīdzēja ar padomu. Varēja just, ka visi mēģina ieteikt to labāko un mūs paskolot. Ja runājam par būvniekiem, arī viņi darbojās ar mērķi sasniegt rezultātu, nevis vienkārši izpildīt līgumsaistības. Priecē, ka viss izdarīts labi, ka sadarbība bijusi veiksmīga arī celtniecības laikā. Īpaši interesants būs nākamā Mežaparka Lielās estrādes rekonstrukcijas posms, nekas tāds līdz šim nav bijis. Tas būs kārtējais izaicinājums, tostarp arī celtniekiem.
Mēs dzīvojam skaistā laikā, kad mūsu valsts atzīmē savas pastāvēšanas simts gadus. Ko jums pašam nozīmē šis zīmīgais gadu skaitlis?
Tas ir motivējoši. Kā jau tikko minēju, atsaucību sastapām visās vietās un arī kontaktējoties ar vairums cilvēku, ko satikām projekta izstrādes un realizācijas laikā. Šī vide mūs stiprināja paveikt darbu pēc labākās sirdsapziņas, neskatoties uz problēmām. Radās pārliecība par to, ka Latvija var un spēj.
Teksts: Ilona Noriete
