Nule kā sadalītas Būvindustrijas lielās balvas – pamatakmeņi. Titulu „Gada jaunais arhitekts” saņēma arhitektu biroja „DJA” dibinātājs un galvenais arhitekts Didzis Jaunzems, kurš, starp citu, tika arī pie mūsu portāla Būvlaukums.lv simpātiju balvas. Tikko Didzis ieguva arī Latvijas pirmo Ainavu arhitektūras lielo balvu par skatu terasi Valmierā. Didzis Jaunzems ir viens no pieprasītākajiem jaunās paaudzes arhitektiem, kurš ar saviem darbiem priecē ne tikai sava talanta cienītājus Latvijā, bet nes mūsu valsts vārdu arī pasaulē. Viņu tad arī aicinājām uz tādu vaļsirdīgāku sarunu gan par viņu pašu, gan arī par darbiem un iecerēm.
Jūs divreiz esat ieguvis Arhitekta gada balvu – 2012. gadā par Likteņdārza skatu terasi, bet 2015. gadā par Dabas koncertzāles paviljonu. Šīm atzinībām tagad piepulcēsies arī Būvindustrijas gada balvas pamatakmens. Kā jums šķiet, kas ir jūsu panākuma atslēga?
Panākumi ir tāpēc, ka ļoti daudz strādāju. Lai cik klišejiski tas varbūt izklausītos, bet visu panākumu pamatā tiešām ir neatlaidīgs darbs. Un tas nozīmē daudzas negulētas naktis, projektu nodošanas dēļ nesvinētus svētkus. Viss tāds ļāvis izsisties profesijā un parādīt sevi. Tas ir viens. Un otrs, protams, ir tas, ka es nestrādāju viens pats, mums ir ļoti precīzi izvēlēta komanda – neliela apmācīta cilvēku grupiņa, ar kuru kopā izloloju bieži vien specifiskos projektus.
Vai piekrītat pastāvošajam viedoklim, ka arhitektūra ir ne vien būvniecība, bet arī māksla?
Arhitektūra ir māksla tajā brīdī, kad tā spēj, tāpat kā, piemēram, glezniecība vai mūzika, sniegt cilvēkam spēcīgas emocijas, viņu saviļņot, kaut kādā veidā bagātināt viņa dzīvi. Tā ir viena arhitektūras daļa, bet otra daļa ir arhitektūra, kas nepretendē būt mākslai. Un visai arhitektūrai arī nav jābūt mākslai.
Kādā intervijā esat izteicies, ka arhitekts radījis visu, ko pasaulē nav radījis Dievs.
Tas bija citāts, ko teicis Anglijas princis Čārlzs, kad vēl mācījos universitātē. Un savā veidā tas varbūt ir ļoti pretenciozs apgalvojums, jo arhitekts jau nav vienīgais, kas rada lietas, bet, ja mēs arhitektu ģeneralizējam, tad tā ir taisnība. Jo ir divas pasaules: dabiskā jeb šī apgalvojuma ietvaros – Dieva radītā, un otra – mākslīgā, ko radījis cilvēks. Un bieži vien varam uzskatīt, ka arhitekts ir cilvēks, kurš uzbur šo sava veida mākslīgo pasauli.
Tātad uzskatāt, ka arhitektam ir liela vara?
Es teiktu, ka arhitektam nav lielas varas, bet ir liela atbildība, jo ar arhitekta roku vai datoru novilkta līnija jau nozīmē gan naudas izmaksas, gan jaunradāmu, pavisam citādu, neierastu vidi. Strādājot ilgāku laiku, ar katru savu nākamo projektu izjūtu aizvien vairāk atbildības par to, ko radu.
Arhitektūra lielā mērā ietekmē to, kā, uzturoties konkrētajā vietā, jūtas cilvēks un kāds ir viņa tā brīža noskaņojums. Vai, radot savu darbu, piedomājat pie tā, kā cilvēki jutīsies konkrētajā vietā? Varbūt mēģināt, tā sakot, ielīst viņu ādā?
Veidojot arhitektūru kādam objektam, mēs vispirms padziļināti pētām tā kontekstu visplašākajā izpratnē: gan sociālo, gan ekonomisko, gan fizisko. Ļoti nopietni domājam par to, kā cilvēki jutīsies šajā vietā. Tā ir viena no īpaši svarīgām arhitekta darba komponentēm. Tāds spilgts piemērs, kur paši to pavisam nesen apjautām, – Valmierā šajā vasarā atklājām gājēju ceļu un skatu terasi, kuru izveidojām parkā pie Gaujas. Šajā gadījumā notika milzīga cilvēku attieksmes pret vietu maiņa, kas mums pašiem ir liels gandarījums. Agrāk visi šai vietai gāja garām, nemaz nevēlējās tur iegriezties, toties tagad mūsu radītajā visiem pieejamajā vidē, kas akcentē šīs apkaimes īpašās kvalitātes, cilvēki vēlas uzturēties un ar citu skatu veras uz apkārtni.
Vairāk par projektu: Gājēju ceļš un skatu terase Valmierā
Jums rados ir mākslinieki, vismaz, ja runājam par jūsu krustmāti. Kurā brīdī jūs sapratāt, ka arī pats vēlaties savu dzīvi saistīt ar mākslu – konkrēti ar arhitektūru? Starp citu, jūsu sākotnējā iecere bija kļūt par audumu apgleznotāju.
Jā, mana krustmāte ir keramiķe. Un vispirms es mācījos mākslas skolā „Rīdze”, studijas gribēju turpināt Latvijas Mākslas akadēmijā, bet galu galā izvēlējos kļūt par arhitektu, jo šī profesija ir ārkārtīgi daudzveidīga. Ja tu esi arhitekts, tu vari darīt ļoti dažādas lietas: gan zīmēt, gan projektēt ēkas, gan plānot pilsētas, gan dizainēt mēbeles. Paveras iespēja strādāt visdažādākajos mērogos. Pēdējos septiņos gados manā profesionālajā darbībā ir sanācis saskarties tieši ar darba lauka plašumu un starpdisciplinaritāti. Esmu strādājis ne tikai arhitektūrā, bet arī mākslā – gan vides mākslā, gan scenogrāfijā, gan pilsētplānošanā. Un tas arī ir aizraujošākais šajā profesijā, atšķirot to no citām, kas sniedz daudz šaurākas izpausmes iespējas.
Vai nevienu brīdi neesat nožēlojis, ka esat nevis audumu apgleznotājs, bet tieši arhitekts un zināmā mērā arī scenogrāfs?
Nē, bet man būtu interesanti paskatīties, kas būtu iznācis un kāda būtu mana dzīve, ja es būtu aizgājis pa citu ceļu.
Pēdējos gados Latvijā tapuši ļoti nozīmīgi objekti, kas tiešām rakstāmi ar lielo burtu. Kaut vai kultūras objekti. Kā no jūsu redzes viedokļa mainījusies Latvija, un kādu jūs redzat to nākotnē?
Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, piekļūstot lielākam finansējumam, Latvijai pavērās daudzas un dažādas iespējas veidot ar kultūru saistītus objektus. Tas bija tāds kā kultūras bums. Sākumā nebija īsti skaidrs, vai tik daudzas ar kultūru saistītas celtnes, kas radušās salīdzinoši neilgā laikā, ir tiešām vajadzīgas. Tomēr pēdējos gados notiekošais pierāda, ka, veidojot infrastruktūru kultūrai, cilvēki pieņem piedāvātās iespējas un aizvien biežāk veidojas atgriezeniskā saite, tā izglītojot sabiedrību.
Prestižā mākslas festivāla Ansī Ainavas („Annecy Paysages”) organizatori ievērojuši vides instalāciju „Uguns”, kas atrodas Kārsavas novada dabas parkā „Numernes valnis”. Jūs esat šīs oriģinālās vides instalācijas autors. Divus mēnešus līdz 15. septembrim šis Latvijas simtgades ietvaros radītais objekts priecējis Francijas apmeklētājus. Ko jūs gribētu pateikt šajā sakarā?
Jā, „Uguns” veidošana bija īpašs piedzīvojums. Man vienmēr ir licies, ka Latvijā ir daudz talantīgu cilvēku, daudz brīnišķīgu objektu, bet grūtākais ir ziņu par to, ka te pie mums ir daudz interesanta, nodot pasaulei. „Uguns” bija labs piemērs, kā latviešiem piedāvāt savu varēšanu ārpus Latvijas robežām un pie reizes pastāstīt gan par savu darbu, gan Latvijas simtgadi, gan tādu vietu kā Kārsava. Šis objekts arī mums pašiem likās sava veida fenomens, kas ļāva salīdzināt divas krasi atšķirīgas vietas pasaulē, uz brīdi vienot tās. Viena, vislabākajā nozīmē to domājot, atrodas dziļos Latgales laukos, bet otra – tūristu bieži apmeklētā Francijas Alpu pilsētā... Mums bija tāds joks, ka mēs esam izveidojuši sava veida ceļošanas portālu starp divām valstīm - ieejot paviljonā Ansī, būtu iespējams nonākt Kārsavas dabas parkā „Numernes valnis”. Realitātē šāda novitāte rada cerību, ka tādā veidā varētu veicināt tūrismu uz Latviju. Pirmajā nedēļā šo objektu Francijā apskatīja daudz vairāk cilvēku, nekā to, domājams, gada laikā ir redzējuši Kārsavā.
Vairāk par projektu: Paviljons | Uguns
Vai joprojām pasniedzat arhitektūru?
Jā, es pasniedzu arhitektūru Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA, un tas man ir ļoti svarīgi. Ikdienā projektēšanas darbs notiek birojā pie datora, idejas rosās galvā un paliek intuitīvā līmenī. Savukārt pasniegšana universitātē un darbs ar studentiem ļauj savas pārdomas sistematizēt un izteikt skaļi, tā definējot, kas ir skaisti un kas nē, kas darbojas un kāpēc, kaut kas cits savukārt nē... Tajā pašā laikā šis darbs ļauj savas zināšanas nodot jauniem cilvēkiem un arī sagatavot viņus darbam gan Latvijā, gan ārpus tās. Ir studenti, kas, beidzot mācības RISEBA, nonāk arī mūsu birojā.
Jūs esat izglītojies un guvis praktisku pieredzi ne vien Latvijā, bet arī Norvēģijā un Itālijā. Piedalījies arhitektūras plenēros Nīderlandē, Somijā, Indijā, Ķīnā un Šveicē, kā arī konkursos dažādās Eiropas valstīs. Neatsveramu pieredzi smēlies vadošajā pasaules arhitektu birojā OMA, strādājot pie valsts mēroga projektiem Francijā, Krievijā un Tuvajos Austrumos. Arī šobrīd daudz darbojaties pie pārrobežu projektiem. Ar ko jaunu tuvākajā laikā pārsteigsiet pasauli?
Es paredzu, ka konkrēti mēs pasauli varēsim pārsteigt divējādi. Vispirms jau ar projektiem, pie kuriem strādājam Latvijā un, protams, arī ar dažādiem darbiem ārzemēs. Latvijā tās ir vairākas ekspozīcijas un ainavu arhitektūras objekti, ko mēs veidojam, gan tā pati manis jau pieminētā Valmieras skatu terase, gan Ludzas pilsdrupu labiekārtojums. Bet, runājot par jaunākajiem projektiem pasaulē, jāpiemin, ka pašlaik mēs esam iesaistījušies vairāku operu scenogrāfiju izstrādē. Šobrīd mēs, piemēram, veidojam skatuves ietērpu Karola Šimanovska operai „Karalis Rodžers”, kas tiks rādīta Savonlinnas festivālā Somijā, otrs projekts ir „Simfony of Expectation” („Gaidu simfonija”), ko mēs radīsim Antverpenes operā nākamajā pavasarī. 2020. gadā Vācijā, Manheimā, veidosim Georga Frīdriha Hendeļa operu „Agripīna”. Tuvākajos trīs gados mums paredzētas kādas sešas septiņas operas, kurām droši vien pievienosies vēl arī citas, un tas ir atkal mums kaut kas jauns.
Jā, esat viens no pieprasītākajiem jaunās paaudzes latviešu arhitektiem. Tajā pašā laikā daudz darbojaties kā scenogrāfs. Noteikti atzīmēšanas vērti ir fakti, ka esat bijis Simtgades deju lieluzveduma „Abas malas” un Latvijas Nacionālās operas iestudējuma „Izvirtības hronika” scenogrāfs. Un jau par šo gadu runājot – pavasarī veidojāt īpaši interesantu gaismas instalāciju Intara Busuļa koncertam „Arēnā Rīga”, Rīgas Doma skolas 25 gadu jubilejas koncertam Ķīpsalas hallē, savukārt kopā ar Beāti Zavadsku un Matiju Babri šovasar radījāt gaismas instalāciju koncertam „Dzimuši Latvijā” Dzintaru koncertzālē. Šī ir tikai pavisam neliela daļa jūsu projektu, kuros darbojāties kā scenogrāfs. Kā iznācis, ka, būdams arhitekts, pievērsāties arī scenogrāfijai?
Scenogrāfijai es pirmoreiz pievērsos pirms septiņiem gadiem, kad režisors Roberts Rubīns uzaicināja mani veidot Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijas skatuvi Latvijas Nacionālajā operā. Un, tāpat kā jebkurā sfērā, viens labi padarīts darbs ved pie nākamā. Šobrīd piedāvājumu veidot scenogrāfiju un vides objektus ir aizvien vairāk.
Bija viens brīdis pirms pāris gadiem, kad radās vēlme atgriezties tikai pie arhitektūras un veselu gadu no vietas taisījām tikai arhitektūras konkursus. Tas bija diezgan spēkus izsmeļošs periods. Atceros, kādā sarunā ar arhitekti Lindu Krūmiņu toreiz teicu, ka varbūt pareizāk ir darīt to darbu, kurā esmu profesionāli apmācīts, t. i. arhitektūru, nevis darboties scenogrāfijā un vides mākslā. Linda man deva svarīgu padomu: „Didzi, cieni nišu!”
Es agrāk ļoti centos kontrolēt, kādus objektus mēs izvēlamies, kādus noraidām, bet tad sākām piedalīties arī projektos, kas nav arhitektūra tās tradicionālajā izpausmē. Uzdrīkstēšanās sākt darīt kaut ko citādi ļāvusi mums bagātināt un daudzveidīgot savu darbību, un tā mēs tagad strādājam gan arhitektūras laukā, gan veidojam scenogrāfijas, ekspozīcijas. Es teiktu, ka arhitektūras darbi un dažādi ar mākslu saistīti projekti mūsu birojā ir apmēram puse uz pusi.
Vēl viens iemesls, kāpēc mums, arhitektiem, patīk veidot scenogrāfiju, ir laika faktors – ēku projektēšanas process ir ilgs, arī būvniecība reizēm notiek vairākus gadus. Arhitektūra vispār ir nozare, kur nepieciešama milzīga pacietība. Savukārt scenogrāfija, mākslas objekti top daudz ātrāk, rezultāts ir redzams īsākā laikā. Dinamiskais mākslas objektu radīšanas process atsvaidzina mūsu biroja ikdienu. Realizējot vairākus mākslas projektus mēnesī vai pat nedēļā, mēs „atšķaidām” ilgtermiņa arhitektūras tapšanas rutīnu ar īstermiņa mākslas objektiem.
Vairāk par projektu: Scenogrāfija | Abas Malas
Bērnībā esat dejojis modernās dejas, tāpat jums paticis spēlēt bungas – bieži esat uzstājies kopā ar perkusionistu Nilu Īli. Cik lielā mērā tas ir palīdzējis kļūt par tik veiksmīgu scenogrāfu?
Jā, kādu laiku es esmu pabijis uz skatuves, un tagad darbs scenogrāfijā varbūt ir tāds sava veida turpinājums, iespēja man atkal „pabūt uz skatuves”, un tajā pašā laikā, kas ir vēl svarīgāk, es varu ar savu darbu izcelt un bagātināt citu cilvēku – mūziķu aktieru, dejotāju – sniegumu.
Strādājot par scenogrāfu, jums ir svarīgi, lai skatuve nebūtu atrauta no konkrētā pasākuma, teiksim, koncerta, izrādes. Tā sakot, lai skatuve, scenogrāfija, mūzika – viss būtu vienots.
Jā, parasti šajos projektos, kas ir saistīti ar skatuves mākslu, mūsu veikumu no citu scenogrāfu darbiem atšķir tas, ka veidojam skatuvi kā vienotu kopumu, jo gādājam ne tikai par scenogrāfiju, bet tur, kur tas ir iespējams, labprāt projektējam arī pašu skatuvi, tās konstrukciju. Lai sasniegtu labāko iespējamo rezultātu, strādājam roku rokā gan ar mūziķiem, gan video māksliniekiem un pārējo radošo komandu, cenšamies nojaukt robežas, kas iezīmē atsevišķu cilvēku padarīto. Projekti, kuros tas izdodas, ir arī tie veiksmīgākie.
Esat rīdzinieks, un jums vienmēr ir bijusi tuva pilsētvide. Taču daudzi no jūsu objektiem atrodas ārpus galvaspilsētas. Tas nozīmē, ka varat strādāt jebkurā laikā un jebkurā vietā?
Idejas, ko mēs esam realizējuši pilsētvidē, noteikti noder, veidojot objektus dabā. Savukārt to, ko esam radījuši dabā, pēc tam varam interpretēt pilsētā. Darbs dažādos vides kontekstos noteikti attīsta domāšanu. Domāšanu attīsta arī iekļaušanās dažādās disciplīnās. Bieži vien to, ko esam veidojuši uz skatuves, ienesam arhitektūrā, bet to, ko esam realizējuši arhitektūrā, uzliekam uz skatuves. Šāda veida robežu nojaukšana vai staigāšana no viena lauciņa otrā noteikti bagātina visus mūsu projektus un arī rosina jaunas idejas nākamajiem darbiem.
Ikvienam arhitektam noteikti rūp darba rezultāts. Vai tajā laikā, kamēr objekts top, nedzīvojat tādā nelielā satraukumā, kā viss izdosies un vai atbilstoši iecerei?
Īstenībā nē, jo mēs savus projektus izstrādājam ļoti pedantiski un ar augstu detalizāciju. Tas nozīmē, ka visu izzīmējam līdz pēdējai skrūvītei tieši tāpēc, lai tad, kad objekts tiek realizēts, būvnieku improvizācijai atliktu ļoti maz vietas un viss iznāktu tieši tā, kā mēs to esam iecerējuši. Tāpēc arī bieži vien cilvēki, kas ar mums strādājuši gan arhitektūrā, gan mākslā, atgriežas. Īpaši to jūt ar skatuvi saistītos projektos, jo šajā gadījumā mūsu detalizētā pieeja radījusi paļāvību, ka objekts mūsu zīmējumā izskatīsies tieši tāpat arī pēc tam, kad būs uzbūvēts.
Kā uztverat kritiku? Jo cilvēki vērtē jūsu objektus, un viedokļi noteikti ir dažādi – gan pozitīvi, gan ar kritisku skatu. Kādreiz noteikti ir tādi, kas nav pārāk glaimojoši.
Es kritiku uztveru labāk nekā uzslavas, jo uzslavas mulsina, bet kritika, ja tā ir konstruktīva un pamatota, noteikti attīsta un veido diskusiju.
Daudzu profesiju pārstāvji droši var teikt: kolīdz viņi aizver kabineta durvis, tā par darbu var vairs nedomāt. Ar arhitektiem, scenogrāfiem un citiem līdzīgu jomu pārstāvjiem ir citādi – visu laiku jābūt procesā. Arī jūs noteikti nepārtraukti domājat par darbu, droši vien pat mājās, dzerot rīta kafiju. Profesija, vaļasprieks, dzīve saplūst vienā! Vai nav par grūtu dzīvot tādā ritmā?
Nē. Bet tas, ko teicāt, tiešām ir taisnība. Ir dažādi arhitekti un atšķirīgi mākslinieki, bet man personīgi šis darbs ir 24/7. Arī tad, ja neesmu birojā, es par darbu domāju un atslēgties ir ļoti grūti. Tomēr es labprātāk izvēlos šādu ikdienu, kad mans darbs ir arī vaļasprieks un robeža starp darbu un brīvo laiku saplūst, nekā klasisko astoņu stundu darbadienu. Liela daļa cilvēku sadala savu laiku – astoņas stundas dienā strādā un pēc tam, izejot no ofisa, sāk baudīt dzīvi. Ja skatās no tāda viedokļa, tad es labāk izvēlos situāciju, ka mans darbs ir mana dzīve.
Esat uzsvēris, ka jums ir svarīgi nepārtraukti augt, lai katrs nākamais darbs, pie kā ķeraties, nav līmeni zemāks par iepriekšējo. Tā tas tiešām ir?
Jā, tas ir svarīgi, lai gan pati augšana nav pat tik nozīmīga. Būtiski ir nonākt augstākā līmenī, un parasti tas notiek pavisam dabiski. Lai strādātu arhitektūrā vai scenogrāfijā, vispār mākslā, ir jāaizraujas ar savu darbu. Ja tu esi kaut kādu vienu lietu jau izdarījis, nākamreiz ar to vairs nav interesanti strādāt, un tad sajūsmai nav kur rasties. Tāpēc ikvienam nākamā projekta risinājumiem jābūt atšķirīgam. Tas mums arī katrreiz dabiski rodas. Protams, arī nākamā vieta pieprasa kaut ko citu, katram darbam ir atšķirīgs konteksts, bet mums ir svarīgi, lai pašiem būtu interesanti. Un to var panākt tad, ja aizvien darām kaut ko jaunu, tātad arī nonākam augstākā līmenī.
Tad jūs esat gatavs bezgalīgi augt?
Jā.
Ko sarunas nobeigumā jums novēlēt?
Lai mans fiziskais ķermenis tur līdzi manam garīgajam, jo bieži vien ir tā, ka psiholoģiskais dzenulis un varēšana ir ambiciozāka, nekā fiziskais ķermenis var izturēt.
Teksts: Ilona Noriete