Tiek uzskatīts, ka par arhitektūru ir nepieciešams runāt arvien skaļāk un uzstājīgāk, lai tā nepazustu būvniecības birokrātijas labirintos. Tieši arhitektūru varot uzskatīt par visdemokrātiskāko kultūras nozari, turklāt tā ir neatņemama mūsu ikdienas vides sastāvdaļa. Pēdējos gados arvien lielāks akcents tiek likts uz koka arhitektūru, un viens no tās virzītājiem pie mums ir birojs „MADE arhitekti”, kura priekšgalā ir Miķelis Putrāms un viņa kolēģe un dzīvesbiedre Linda Krūmiņa.
Pirms pāris mēnešiem Būvniecības valsts kontroles birojs pieņēma ekspluatācijā Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma jauno daudzfunkcionālo mācību korpusu Jūrmalas gatvē 96. Tas tika veidots pēc SIA „MADE arhitekti” projekta. Tāpēc arī mūsu uzrunātais ir arhitekts MIĶELIS PUTRĀMS.
Lūdzu, izklāstiet savas dzīves svarīgākos pieturas punktus – tādu kā nelielu savu vizītkarti.
Esmubiroja „MADE arhitekti” vadītājs no 2007. gada. 2013. gadā saņēmām Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu par Saldus Mūzikas un mākslas skolu. Ievērojamu profesionālo pieredzi guvu, strādājot dāņu birojā PLOT, kas vēlāk sadalījās, un es turpināju savu darbu BIG.
„MADE arhitekti” guvuši uzvaras un atzinības publiskos arhitektūras konkursos gan Latvijā, gan ārpus tās – Igaunijā, Slovēnijā, Zviedrijā, pirms vairākiem gadiem saņēmām atzinību par skolas projektu Somijā, Helsinkos. Mūs interesē publiskie izglītības objekti. Tāpēc mēs piedalāmies arhitektūras konkursos. Esmu vadījis vairākas arhitektūras darbnīcas un bijis arhitektūras konkursu žūrijās. Piedalījos arī Lietuvas pēdējo gadu labākās arhitektūras vērtēšanā.
Rīgas Biznesa skolā man bija iespēja vadīt jaunu arhitektu komandu šīs mācību iestādes attīstības vīzijas izstrādei. Tas bija ļoti aizraujošs pasākums, jo, darbojoties tieši ar Biznesa skolu un redzot viņu izpratni par to, kā var efektīvi novadīt radošus kopdarbes procesus, mums izdevās diezgan ātrā laikā sasniegt skiču attīstības pakāpi, ar ko viņi bija ļoti apmierināti.
Esmu sertificēts pasīvo ēku projektētājs.
Foto: Salaspils bērnudārza jaunbūves vizualizācija, MADE arhitekti
Patlaban top Salaspils bērnudārza jaunbūve Rubeņu ielā 2a. Būvdarbus plānots pabeigt 2022. gada janvārī. Esat šī projekta autors. Bērnudārzs atbildīs jaunākajām būvniecības ilgtspējas tendencēm, jo tā būvniecībā tiks izmantoti krustām līmēta masīvkoka jeb tā saucamie CLT koka paneļi, kas ir mūsdienīgs un videi draudzīgāks risinājums. Jūs jau vēl vairāk apstiprināsiet savu izvēli.
Salaspils bērnudārzs ir īpašs tādā ziņā, ka tā visa ir koka būve trīs tūkstoši kvadrātmetru platībā. Ar projektu sasniedzam trīs ļoti būtiskus mērķus: gan izcilu energoefektivitāti, gan ļoti zemu materiālu energoietilpību (ļoti maz enerģijas ir patērēts, lai saražotu būvniecības materiālus) un trešo – veselīgu iekštelpu klimatu. Tajā skaitā gan runājot par gaisa apmaiņu, gan par materiālu nekaitīgumu.
Šis aktuālais projekts ir ļoti veiksmīgi attīstījies. Sākumā mēs vinnējām metu konkursu Salaspilī, un tad izveidojās ļoti veiksmīga sadarbība ar pasūtītāju. Mēs braucām uz Zviedriju iepazīties ar zviedru pieredzi. Pateicoties kompetentai komandai, mēs pierādījām VUGD komisijai, ka mums būs drošs koka bērnudārzs. Normatīvs neļauj būvēt bērnudārza ēkas divos stāvos no koka, bet mums tas būs drošāks, nekā ja to projektētu vienkārši pēc Latvijas būvnormatīvu standarta nosacījumiem.
Un tieši kas šo būvi padarīs drošāku?
Drošību veido kompleksa pasākumu apzināšanās, kas galvenokārt atkarīga no arhitekta plānojuma skaidrības un evakuācijas stratēģijas. Lai plānotu ēkas konstrukciju ugunsizturību, sākotnēji ir jāpārliecinās, ka telpu lietotājiem būs iespēja ātri un ērti izkļūt no ēkas bīstamā situācijā. Latvijas būvnormatīvs nepasaka, cik ilgā laikā bērniem jāizkļūst no ēkas drošībā. Mūsu projektā ir pārdomāta un ar specializētu datorprogrammu simulēta cilvēku evakuācija, tai skaitā ņemot vērā mazus bērnus un bērnus ar īpašām vajadzībām.
Pastāstiet par galveno materiālu - CLT?
Tas nav nekāds brīnummateriāls, vienkārši ar mūsdienu tehnoloģijām radīts veids, kā būvniecībā efektīvi izmantot koku. Krusteniski līmētais jeb šķērslīmētais panelis sastāv no vairākiem dēļu slāņiem, kas salīmēti šķērsvirzienā. Viens slānis vienā virzienā, otrs – perpendikulāri. Tad atkal nākamais slānis pirmajā virzienā. Dēļu slāņu skaits vienmēr ir nepāra un atkarīgs no tā kādām slodzēm panelis paredzēts un cik biezs tas nepieciešams. CLT (no angļu valodas cross-laminated timber jeb šķērsslāņotā kokmateriāla paneļi) materiāls ir piemērots tāpēc, ka tas savstarpēji dēļos kompensē koka nevēlamās īpašības, kad koks piebriest, izplešas, izžūst un saraujas. Krusteniski līmētā tehnoloģija minimizē koka deformācijas. Un tāpēc tas ir kā ļoti parocīgs lego, ar kuru no liela izmēra gabaliem var ātri un arī viegli montēt māju konstrukcijas.
Salaspils bērnudārzā tiek izmantots gan CLT līmētais panelis, gan GLULAM kolonnas un sijas (no angļu valodas glued laminated timber), kas ir vienkārši līmētas koka konstrukcijas. Mājas pamati ir dzelzsbetona plāksne, bet viss uz augšu ir no koka. Vienīgais izņēmums ir āra evakuācijas kāpnes, kas ir nedegošs metāla rāmis.
Būvēt no koka nav pašmērķis, bet iespēja padarīt būvniecību cilvēkiem un pasaulei draudzīgāku. Jo būvniecība šobrīd tradicionālā izpratnē ir viens no lielākajiem izmešu veidotājiem, viens no lielākajiem resursu patēriņiem. Un kokmateriāls ir atjaunojams resurss – tas visu laiku sevi piesaka Latvijā un citur pasaulē. Turklāt augot tas sevī absorbē CO2 gāzes. Tā ka tas ir dubults labums, jo koks ir gan atjaunojams materiāls (tie nav fosilie resursi), gan tas sevī iekļauj CO2 izmešus, kurus ģenerē automašīnas uz ceļiem un citu materiālu ražošana.
Ņemot vērā pasaules klimata problēmas un Eiropas Savienības klimatneitrālos mērķus, koka konstrukcijas ir viens no visefektīvākajiem un straujākajiem veidiem, kā virzīties klimatneitrālas būvniecības virzienā. Jebkura būvniecība prasa enerģijas patēriņu. Mēs salīdzinām, piemēram, ar dzelzsbetonu. Tas sastāv no tērauda un betona. Lai izgatavotu tēraudu, ir nepieciešams ļoti liels enerģijas patēriņš – ir jākausē rūda, vairākas reizes jāpārkausē. Sanāk, ka ļoti daudz CO2 izmešu tiek ģenerēti, lai radītu tēraudu kā būvmateriālu. Un tieši tāpat ar cementu. Lai ar pašreizējām tehnoloģijām cementu saražotu, ir vismaz nepieciešama ļoti augsta temperatūra. Vulgāri runājot, ir ļoti daudz jādedzina fosilo materiālu, lai to nodrošinātu. Turpretim, lai pirms būvniecības sagatavotu koku, tas ir jānocērt, jāizžāvē, jāsazāģē, jāsalīmē. Un šajos procesos enerģijas patēriņš ir daudzkārt mazāks. Līdz ar to koks kā būvniecības materiāls ir pasaulei draudzīgāks.
Foto: Dailes teātra teritorijas labiekārtojuma vizualizācija, MADE arhitekti
Vēl viens būtisks jūsu arhitektu biroja projekts saistīts ar Dailes teātra teritorijas labiekārtojumu.
Man jāatzīst, ka Dailes teātra laukuma projekts ir pavisam cita veida ilgtspējīgas domāšanas izaicinājums. Blīvas pilsētvides ilgtspējas ideja vienmēr ir bijusi un paliek aktuāla. Mūsu uzdevums ir pārvērst un uzlabot esošu lielu pilsētvides teritoriju (visu kvartālu starp Bruņinieku, Brīvības un Šarlotes ielām), kas šobrīd ir kļuvusi par degradētu pilsētvidi. Viss šis oriģinālais betona labiekārtojums ir jau ļoti nolietojies, deformējies, savukārt laukuma telpiskums – tas tika radīts 70.-to gadu beigās, un tad bija pilnīgi citas aktualitātes. Pilsētā bija maz mašīnu, bija sabiedrības procesos iedibināta politiskā hierarhija. Vārdu sakot, tā toreizējā atmosfēra, visa dzīves realitāte un dzīves alkas izpaudās šajā labiekārtojumā. Ne vairāk. Taču šobrīd pasaulē ir citas aktualitātes un mums šī degradētā teritorija ir kaut kā jāpārvērš par mūsdienām un uz nākotni orientētu pilsētvidi, jāiegūst jauna pilsētas kvalitāte, ko nesasniegsim, vienkārši atjaunojot esošos betonus.
Rīga principā atpaliek no citām Eiropas pilsētām cilvēkiem draudzīgas pilsētvides līmeņa ziņā. Un tāpēc viens no galvenajiem projekta mērķiem ir padarīt šo vidi baudāmu, lietojamu, draudzīgu, zaļāku. Tie ir galvenie mērķi, jo tik lielas teritorijas uzturēšana Rīgas centrā, ja to šobrīd izmanto galvenokārt cilvēki, kas ved pastaigāties suņus, un bezpajumtnieki, nav īsti racionāla pieeja. Tāpēc mēs šajā laukumā, protams, respektējam vēsturisko arhitektes Martas Staņas ideju un principus, atjaunojam šīs vēsturiskās betona apmales un monumentālo modernisma raksturu, bet mēs pilsētvidi transformējam par cilvēkiem pieejamu, drošu, apzaļumotu, pilsētas iedzīvotājiem baudāmu un lietojamu.
Foto: Ž. Lipkes memoriāla izglītības centra ēkas jaunbūves „Drosmes māja” vizualizācija, MADE arhitekti
Pagājušā gada nogalē noslēdzies biedrības „Žaņa Lipkes memoriāls” izsludinātais atklātais ideju konkurss „Žaņa Lipkes memoriāla izglītības centra ēkas jaunbūve Rīgā, Mazajā Balasta dambī 6”. Pirmo vietu ideju konkursā „Drosmes māja” ieguva „MADE arhitekti”.
Pavisam jauns projekts, es teiktu, tāds kā ziemassvētku brīnums. Tāds brīnumains projekts. Mēs vinnējām konkursu, mēs šo konkursu uztaisījām divatā – es un Linda. Kolēģi nedaudz palīdzēja, jo tajā laikā birojā bija daudz citu darbu, tāpēc tas ieguldījums pārsvarā bija mūsu. Mums ļoti rezonēja Lipkes memoriāla uzstādījums par to, ka tā ir Drosmes māja, kur jauniešiem trenēties drosmi, lai to liktu lietā mūsdienu sarežģītajās dzīves situācijās.
Ja diskutē ar arhitektiem un dažādiem speciālistiem, visi viennozīmīgi atzīst, ka arhitektūra un telpa atstāj iespaidu uz cilvēkiem. Mēs runājam par to, ka mājas mūs ietekmē, telpas mūs ietekmē, proti, kā mēs jūtamies – labi vai ne tā, brīvi vai pavisam nepietiekami brīvi. Bet kā uzkonstruēt tādu telpu, kas atbrīvotu jauniešos drosmi? To varētu nosaukt par arhitekta meistarības augstāko pakāpi, ja viņam izdodas izveidot tādu telpisko ietvaru, kur šie drosmes iedīgļi var izaugt un uzplaukt. Un mūsu projekta pamatdoma, ka, lai trenētu drosmi, ir nepieciešama droša vide. Tas ir kaut kas pretējs tam, ko stāsta par rūdīšanos. Sak, ja gribi norūdīties, tev ir jāpakļauj sevi briesmām, slodzei un spiedienam, tad, reaģējot uz šiem pārdzīvojumiem, tu kļūsti stiprāks. Taču, ja jauniešus un bērnus, kas ir personības attīstības sākumā, pakļauj briesmām, var taču gadīties, ka viņi – tieši otrādi – nevis uztrenējas, bet kaut kādā ziņā sevi traumē.
Tāpēc mums šī Drosmes māja ir kā tāds absolūts patvērums, kurā jaunieši var sajusties, ka viņi ir brīvi, droši, ka viņi drīkst izteikt savu viedokli, ka viņi drīkst pat būt vāji, bet katrā ziņā paust sevi. Un tādā veidā šajā pasargātajā teritorijā viņi pamazām nostiprina pašapziņu, ar kuru pēc tam var drosmīgi iziet bīstamajā pasaules teritorijā.
Ēkā ir paredzēta galvenā zāle un mācību klases, pagrabā aptumšota izstāžu zāle. Un lielas pārkares, kas veido divus āra pagalmus pret austrumiem un rietumiem. Es ļoti poētiski izklāstīju pamatkonceptu, kas iznesams šim projektam. Tas mums ir ļoti interesants, lai arī neliels objekts. Tas ir publisks izaicinājums, lai mēs to realizētu komandā ar pieredzējušu pasūtītāju.
Foto: Rīgas Mākslas un Mediju tehnikuma jaunais mediju korpuss, Madara Gritāne
Apskatīt projektu: Rīgas Mākslas un Mediju tehnikuma jaunais mediju korpuss
Šī gada februārī Būvniecības valsts kontroles birojs pieņēma ekspluatācijā Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma jauno daudzfunkcionālo mācību korpusu Jūrmalas gatvē 96. Jaunā ēka ir monolīta dzelzsbetona trīs stāvu celtne. Jumts izbūvēts no pārseguma paneļiem un tērauda konstrukcijām. Fasāde ir ventilējama un ar koka elementu apdari.
Laikam mums vajadzēja savu sarunu sākt ar šo tehnikuma projektu, jo projekts tapis jau no 2016. gada un šobrīd ir realizēts. Tas ir Eiropas Savienības finansēts. Tā realizētāja ir Valsts izglītības un attīstības aģentūra. Pasūtītājs un lietotājs – Rīgas Mākslas un mediju tehnikums, kas iepriekš bija Rīgas Amatniecības vidusskola. Īstenībā mūs iedvesmoja tieši tas, cik spēcīga ir tehnikuma vēsture un tā radošums. Tehnikumā funkcionē gan galdniecība, gan metālapstrāde, gan visādas vizuālās mākslas. Šobrīd viņi attīstījuši jaunu apmācības virzienu – mediju apmācības programmas, tāpēc arī mainījies nosaukums uz Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu.
Protams, lai varētu realizēt šo jauno mācību programmu, ir vajadzīgas jaunas telpas. Nevar, piemēram, pārbūvēt galdniecības cehu un tajā ierīkot filmēšanas zāli. Tāpēc radās ļoti ambiciozs projekts – ar filmēšanas zāli jeb tā saucamo black box aprīkotu vietu, kur var filmēt dažādas aktivitātes. Rīgas Mākslas un mediju tehnikumam šobrīd ir gatava un ļoti kvalitatīvi noformēta black box zāle 440 kvadrātmetru platībā un 9 metru augstumā. Tādu analogu, man liekas, Latvijā īsti nav, iespējams, arī Baltijā nav. Telpai ir absorbējoša apdare, tai nodrošināta skaņas izolācija, visas sienas melnas, tajā var uzņemt gan televīzijas raidījumus, gan filmēt seriālus, gan veikt koncertierakstus. Vispār tā ir mācību koncertzāle, kas universāli pielāgojama filmēšanas pasākumiem un citiem mērķiem.
Ideja skolai bija tieši tāda, ka, ja viņi spēj ar šo jauno ēku radīt vietu, kurā piesaista augstākā līmeņa profesionāļus no mediju vides, tad tā var arī savus audzēkņus piepulcēt top meistariem un nodrošināt kvalitatīvu izglītību. Jo mūsdienās izglītība ar biznesu ir saistīta ciešāk. Nav tā, ka skolā tev kaut ko iemāca un tad, kad esi to pabeidzis, tu dodies uz televīziju un uzreiz sāc strādāt. Šai izglītībai ar praksi ir jābūt ļoti cieši vienotai. Mācoties tu reizē iegūsti praksi un pieredzi. Tieši tādā veidā tiek uzlabota izglītības kvalitāte.
Tāpēc šis projekts ar galveno zāli un palīgtelpām, kas apkalpo šo zāli, ar papildu klasēm ir kā jauno mediju izglītības mašīna. Projekta realizācija bija ilga, bija izaicinājums arī birokrātijas un finansējuma trūkuma sakarā, bet beigās, pateicoties visu iesaistīto pušu – būvnieku, pasūtītāju, tostarp pašu birokrātu – sadarbībai, esam ieguvuši ļoti kvalitatīvu jaunu izglītības telpu. Man gribētos apgalvot, ka tā ir saprātīgu speciālistu komandas uzvara pār birokrātiskajiem šķēršļiem.
Foto: Rīgas Mākslas un Mediju tehnikuma jaunais mediju korpuss, Madara Gritāne
Apskatīt projektu: Rīgas Mākslas un Mediju tehnikuma jaunais mediju korpuss
Kā jūs nolēmāt savu dzīvi saistīt tieši ar arhitektūru?
Abi mani vecāki ir mākslinieki – Zaiga un Juris Putrāmi. Un kaut kādā ziņā iespējams, ka mani šī saskarsme ar māksliniekiem un ar viņu ārkārtīgo emocionalitāti un arī iracionālām mākslas izpausmēm ir iespaidojusi. Man vienmēr bija pārliecība, ka jācīnās par ideju, jāpaplašina idejas robežas, bet tomēr skaidrs, ka es negribu būt mākslinieks. Jo mākslinieka uzdevums ir satricināt cilvēku vai skatītāju, kas mākslas pārdzīvojumu pieņem, kaut ko viņā izmainīt vai kaut ko uzlabot. Arhitektūra pēc definīcijas pret cilvēku drīkst būt tikai laba, tā nedrīkst būt kaitīga.
Un attiecīgi arhitektūra man jau bērnībā šķita diezgan vilinoša. Mums mājās bija dažas arhitektūras grāmatas, un es pēc tām taisīju maketus, dažādas kopijas. Es dzīvoju laukos, un mēs kopā ar brāli mežā būvējām un stiķējām. Un, ja man jāskaidro vilkme uz koka būvniecību un koka arhitektūru, tad man ir brīnišķīgas bērnības atmiņas no dzīves laukos koka mājā. Patiesi laimes sajūta kaut kā ir iesējusies un saglabājusies kopš bērnības, un man liekas, ka arī ilgtspējīga būvniecība mūsdienās var sasniegt šo ļoti augstvērtīgo arhitektūras ietekmi uz cilvēku. Es to nesaskatu kaut kādā formu avangardā vai krāšņās fasādēs, es ar to domāju emocijas un apziņu, ka cilvēks atrodas telpā un to izjūt dziļi sevī.
Katrs droši vien arhitektūru izjūt savādāk. Arī arhitektiem ir dažādi viedokļi – kas ir laba arhitektūra, kas vispār ir arhitektūra, kādi ir arhitektu uzdevumi. Man, piemēram, ir klasesbiedrs un draugs fotogrāfs Ansis Starks. Viņš bija norīkots fotografēt pilnīgi jaunu renovētu ēku, un viņam bija tajā jāpavada kāds laiks. Jau pēc 20 minūtēm viņš sāka just, ka viņam kaklā sāk kāsēt, deguns kalst. No klimata iekārtām cilvēkam ēkā palika slikti. Jājautā, vai tā ir laba arhitektūra, kas kaitē cilvēka veselībai.
Mans mērķis un arī „MADE arhitekti” fokusējas uz to, ka mājām un arhitektūrai jābūt tādām, kas cilvēkam dara labu, kas veido gan iekštelpu emocionālo, gan arī to fizioloģisko klimatu patīkamu, baudāmu un veselīgu. Jo iespējams, ka netālredzīgu ekonomisku vai konstruktīvu apsvērumu dēļ ir sabūvēts ļoti daudz ēku, kas ir neilgtspējīgas. Kurās mājo slimās ēkas sindroms, kurās nav gaisa, kurās nav gaismas, kuras ir kaitīgas.
Principā ar sliktām ēkām ir grūti kaut ko izdarīt. Iespējams, ka tādas pat jājauc nost. Bet nojaukt – tas arī patērē enerģiju, laiku un līdzekļus. Tieši fokusēties uz arhitektūras taktīlo un sajūtu gammu, ko arhitektūra var sniegt mūsdienās, mums liekas ļoti svarīgi.
Mēs pietiekami iztirzājām jūsu biroja „MADE arhitekti” veikumu. Bet varbūt ir vēl kas tāds, ko mūsu sarunas gaitā nepateicāt?
Mēs esam vieni no kolēģu grupas Architects Declare dibinātājiem Latvijā. Šo kustību iesāka Lielbritānijā ar domu pievērst uzmanību pasaules klimata problēmām.
Jautājums ir par arhitektūras ietekmi uz pasaules klimatu. Arhitekts ir tas, kas ēkas izdomā un uzzīmē. Principā viņš ir tas, kurš piedāvā pasūtītājam risinājumu, viņš ir tas, kas savu redzējumu sagatavo būvēšanai, un viņš ir tas, kurš beigās arī uzņemas atbildību, respektīvi, paraksta dokumentus par to, ka šī celtne atbilst visādām drošības prasībām, pasūtītāja gaumei un ka tā ir lietojama. Līdz ar to pasūtītājam, būvniekam un citiem šajā procesā iesaistītajiem varbūt ietekme pat ir mazāka, tā kā arhitekts ir klāt no pašas idejas dzimšanas līdz tās manifestācijai – būves realizācijai.
Tāpēc šīs Architects Declare grupas biedri Latvijā un pasaulē skaidri sajūt, ka arhitekti ar savu rīcību var uzlabot to, kādā veidā ēkas tiek būvētas. Un arhitekti ir tie, kas galvenokārt var ietekmēt, lai mēs no tradicionālas būvniecības kļūtu par ilgtspējīgas būvniecības, par ilgtspējīgas arhitektūras pasauli. Varbūt valsts iestādes un institūcijas sāk tikai šobrīd apzināties, ka arhitekti būvniecībā ir galvenais stūrakmens. Tieši viņiem ir ļoti liela ietekme un arī milzu atbildība, jo, ja mēs neapzināti darām sliktu, neņemam vērā ilgtspējas apstākļus un kritērijus, mēs kaitējam pasaules ekosistēmai.
Un tāpēc mēs ļoti interesējamies, paši izglītojamies, kā būvēt ilgtspējīgāk, ar mazāku enerģijas patēriņu, kā izmantot atjaunojamus materiālus būvju veidošanā. Un kā iekštelpu mikroklimatu padarīt cilvēkiem draudzīgu un labvēlīgu. Varētu pat teikt, ka tā gandrīz ir kļuvusi par tādu mūsu iekšējo misiju. Un arvien vairāk no mums to sāk prasīt. Pie mums vēršas klienti, kas grib būvēt koka mājas, pie mums nāk tie, kas alkst ilgtspējīgu risinājumu, tie, kas grib samazināt būvniecības ietekmi uz vidi.
Kā jūs, arhitektu, ietekmē šis Covid-19 laiks?
Varētu teikt, ka mēs esam jau piešāvušies. Bet mums ļoti trūkst tieša fiziska kontakta ar sadarbības partneriem, ar kolēģiem. Jo mēs esam pieraduši strādāt komandā ļoti cieši un ļoti bieži apmainoties ar viedokļiem. Tāpēc attālinātā strādāšana vienkārši ļoti palēnina darba procesu. Mēs to pašu darām, bet tas iet grūtāk. Jo tad, kad ir tas ciešais kontakts un darbošanās, kad ir jaušama komandas atsaucība, parādās azarts. Un sāk veidoties sinerģija starp cilvēkiem. Attālināti to praktiski nav iespējams sasniegt.
Mēs esam ļoti daudz ideju „iestādījuši”, un šobrīd mums tās ir jārealizē. Bet, ja mēs gribētu radīt ko jaunu un pieķerties jauniem projektiem, būtu nepieciešama komandas sadarbība aci pret aci – iedvesmojošā telpā. Šajā ziņā es atzīstu, ka šobrīd ir grūtāk, un ceru, ka situācija mainīsies.
Foto: Saldus Mūzikas un mākslas skola, Ansis Starks
Ko jūs vēl gribētu piebilst mūsu sarunas noslēgumā?
Es domāju, ka šie grūtie laiki un tieši Covid-19 izolācija palīdz pārvērtēt un sabiedrībā izsvērt vērtības. Kas ir labs un kas nav. Es domāju, ka ilgtspējīgā būvniecība, ilgtspējīgā pilsētvides attīstība – tās lietas Latvijā šobrīd ir iesākušās, un ir jāstrādā šajā virzienā. Es pilnīgi jūtu, ka arvien aktuālāki ir šie ilgtspējas jautājumi, un es arī nešaubos, ka tie realizēsies. Un, jo ātrāk to sapratīs būvnieki, birokrāti un tie, kas izdod likumus (jo būvniecību un arhitektūru regulē likumdošana), jo labāk. Jo ātrāk Ekonomikas ministrija, Būvniecības valsts kontroles birojs un pašvaldības sapratīs, ka ilgtspējība ir galvenā vērtība, jo mērķtiecīgāk mēs varēsim tajā virzienā veidot mūsu pilsētvidi un arhitektūru. Un mēs iegūsim augstāku dzīves kvalitāti.
Patiesībā mēs, „MADE arhitekti”, katru projektu kaut kādā ziņā taisām sev. Piemēram, Saldus Mūzikas un mākslas skolu redzējām tādu, kādu mēs kā bērni būtu gribējuši savu mūzikas un mākslas skolu. Mēs visi, kas bijām komandā, tikām mācījušies mūziku un mākslu. Un vienojāmies par to – ja mums tagad būtu tāda iespēja atgriezties bērnu sajūtā, kādu mēs gribētu to māju. Tāpat par Dailes teātra laukumu runājot. Es katru dienu tam eju garām. Principā to projektu taisu visiem rīdziniekiem, visiem galvaspilsētas viesiem un tajā skaitā man, maniem draugiem un kaimiņiem. Tāpēc projekti kļūst ļoti personīgi. Un arī Drosmes māja ir veids, kā mēs atgriežamies savā jaunībā. Un mēģinām saprast – varbūt mums pietrūka tādas Drosmes mājas, ka tāda būtu mums noderējusi.
Es gribētu novēlēt, lai realizētos iesāktie projekti un nākotnē mums būtu vairāk līdzīgi domājošu kolēģu, azartisku klientu un uzticīgu sadarbības partneru, kam ir vēlme dzīves kvalitāti uzlabot ilgtspējības virzienā.
Teksts: Ilona Noriete