Ikvienu priecē fakts, ka arvien vairāk, it īpaši galvaspilsētā, tiek atjaunotas vēsturiskas ēkas. Tā tagad jaunu elpu ieguvušas trīs mājas pašā Vecrīgas sirdī – Miesnieku ielā 13, 15 un 17. Par veikto šo celtņu rekonstrukciju tās autori – SIA „ARHIS Arhitekti” – saņēmuši Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu. Viens no arhitektiem, kura vārds lielā mērā saistāms ar šo, nekautrēsimies teikt, grandiozo projektu, ir ANDRIS KRONBERGS, kurš tad arī ir mūsu sarunas partneris.

Par Latvijas Arhitektūras Lielās gada balvas laureātu, izpelnoties augstāko atzinību nozarē, šogad nominēti Miesnieku ielas ēku rekonstrukcijas autori SIA „ARHIS Arhitekti”, tātad arī jūs. Droši vien jums arī šķiet, ka balva par vēsturisku Vecrīgas ēku veiksmīgu atjaunotni tik tiešām ir godam nopelnīta.

Es tagad teiktu tā, ka tādējādi mums šeit būtu jāpiemin tas viss autoru kolektīvs un arī jānosauc autoru un līdzautoru vārdi, jo es, iespējams, esmu viens no svarīgajiem autoriem, bet noteikti ne vienīgais. Šeit būtu atzīmējami arī mūsu ARHIS arhitekti Raimonds Saulītis, Anita Šnitko un Andis Alksniņš. Sākotnējā stadijā ir piedalījušies arī Vilnis Uzors, Edgars Janeluns un Kristaps Šulcs. Arhitekti, protams, neiztika bez speciālistiem restaurācijas un pētnieciskajā ziņā, un arhitektoniskās izpētes grupā tur piedalījās un jāuzteic Ilmārs Dirveiks, Artūrs Lapiņš un Ilona Markuse.  Arheologi – proti, Alda Pravorņa un Rūdolfa Brūža personās ēkas būvniecības gaitā sekoja līdzi visiem tiem artefaktiem, kas tur „nāca ārā no zemes”. Tad tie protams ir inženieri – Celmiņa būvkonstrukciju biroja speciālisti un ARHIS inženieri, tāpat Jura Kalniņa inženieru biroja darbinieki.

Respektīvi gribu teikt, ka tas ir visai liels kolektīvs.

Ja nu runājam par šo atzinību, tā ir mazliet negaidīta, varbūt man personīgi un varbūt mums visiem, bet, protams, patīkama. Un es domāju, ka, arī ņemot vērā to visai rūpīgo darbu, kas ieguldīts daudzu gadu garumā, nu droši vien kaut kāda atzinība ir pelnīta.

Foto: Miesnieku ielas pagalms

Apskatīt projektu: Ēku rekonstrukcija Miesnieku ielā

Konkursa fināla žūrija, kuras sastāvā bija Andro Mends (Andro Mänd, Igaunija), Guste Kančaite (Gustė Kančaitė, Lietuva), Oktavio Mestre (Octavio Mestre, Spānija) un Brigita Bula, savu izvēli pamatoja ar vārdiem: „Par delikātu iejaukšanos vēsturiskajā substancē un tās apstrādi”. Un vēl tika atzīmēts, ka balva piešķirta par Vecrīgas atdzimšanas attīstīšanu un gudru dialogu starp vēsturisko un mūsdienu arhitektūru. Kā jūs pats to raksturotu?

Es domāju, ka viņi diezgan labi ir uztvēruši to mūsu pieeju, un droši vien tas arī ir puslīdz pareizs vērtējums, jo tā pieeja – dialogs starp vēsturisko un jauno – mums ir bijusi tiešām tāda īsta.

Ko tas nozīmē? Proti, mēs esam sekojuši tiem principiem, kas šodien ir tā kā saprotami un pēc kuriem cilvēki vadās, veicot pārbūves ļoti vēsturiskās ēkās. To substanci un elementus, kas ir autentiski saglabājušies, un vēsturisko patiesību kā tādu mēģina saglabāt visā pilnībā, cik vien tas ir iespējams. Savukārt to, kas zudis laika gaitā vai bijis izmainīts, teiksim, pārtaisīts vai vienkārši neeksistē, būvē ar šīsdienas paņēmieniem, šīsdienas izpratni, estētiku, tehnoloģijām, tādā veidā apliecinot laiku un turpinot ēkas attīstību laikā, nenoniecinot ne pagātni, ne tagadni.

Kad mēs pēdējoreiz (šoreiz) tagad pieskaramies, tad mēs parādām, kurā laikā tas ir darīts, pieejot mūsdienīgi un ievērojot estētikas principus. To mēs esam konsekventi un rūpīgi darījuši, un, iespējams, arī tāpēc tas novērtējums ir tāds.

Foto: Miesnieku ielas vestibils

Apskatīt projektu: Ēku rekonstrukcija Miesnieku ielā 

Tagad gadiem pamestie senie nami ieguvuši jaunu elpu – tajos iekārtoti divpadsmit dzīvokļi un restorāns. Vai iepriekš, ejot pa Miesnieku ielu Vecrīgā, jums kādreiz nācies uzmest acis šīm ēkām un kā arhitektam atskārst, ka tām tiešām vajadzīga rekonstrukcija? 

Visas trīs ēkas ir redzamas no ielas, un visām trijām ir ielas fasāde, un to, ka tās stāvējušas apmēram 20 gadus tukšas, manīja visi pilsētnieki un atbraucēji, ne tikai arhitekti. Arī to, ka tās ēkas ir ne tikai tukšas, bet tās arī pamazām sabrūk. Tās bija atstutētas ar tādām konstrukcijām, lai sienas negāžas, un dažas sienas un konstrukcijas bija zaudētas vispār. Pret Anglikāņu baznīcu, piemēram, fasāde bija vien ar dēļiem aizsista.

Protams, ikviens saprot, ka tādas vēsturiskas vērtības ir jāatjauno, jāsaglabā un jānodod nākamām paaudzēm tālākai lietošanai, tikai viena lieta – arhitekts jau parasti nevar pats, lai kā viņš arī gribētu, uzsākt kādas mājas pārbūvi vai izbūvi. Parasti arhitekti izpilda un realizē kāda cita – Pasūtītāja – izdomāto un iecerēto, protams, ja tā nav paša arhitekta īpašumā esošā ēka vai iecere. Tā kā mums ir jāsaprot un jānovērtē, cik liela un nozīmīga šajā procesā ir Pasūtītāja loma, Pasūtītāja izpratne un redzējums, teiksim, viņa vēlmes, idejas, programma, ko viņš iecerējis. Tās ir ļoti svarīgas lietas.

Konkrētajā gadījumā bija privātas intereses izveidot šeit izmantojamu dzīvojamo ēku kompleksu un jāatzīmē Pasūtītāja labā izpratne un redzējums, veidojot un attīstot šo ieceri. Runājot par komandu, noteikti nevar nepieminēt arī būvnieku. Bez augstas kvalifikācijas būvnieka labas sadarbības un kopīgas sapratnes, sevišķi vēsturiskā vidē, nekas nevar sanākt.

Noteikti jums ir labi zināma šo ēku vēsture. Trīs atjaunotās ēkas atrodas Vecrīgā, kultūrvēsturiski nozīmīgā un autentiskā pilsētvides teritorijā, un tās iekļautas arī valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Gruntsgabals, kurā ietilpa pašreizējo ēku zeme, savulaik pieskaitāms Livonijas ordeņa Rīgas pils staļļu teritorijai, un ziņas par tā apbūvi saglabājušās no 1450. gada. Ēkas Miesnieku ielā 15 un 17 celtas kā dzīvojamie nami 17. gadsimtā, bet Miesnieku ielā 13 būvēta kā noliktava 19. gadsimtā. Pēdējo gadsimtu laikā nami neskaitāmas reizes pārbūvēti, un visbeidzot tie līdz pat 20. gadsimta vidum izmantoti kā spīķeri. Kādā nekustamo īpašumu portālā pat minēts, ka Vilhelma nami ir nosaukti slavenā karavīra un uzņēmēja Vilhelma Hatorpa vārdā, kurš bija Anglijas iekarotāju pēctecis un kļuva slavens krusta karos.

Par ēku vēsturi ir diezgan daudz zināms, jūs jau arī nupat šeit pieminējāt to Vilhelmu Hatorpu, kurš rakstos apliecināts kā pirmais 17. ēkas īpašnieks. Proti, no 1450. gada, kad viņš pirmo reizi pieminēts vēsturiskajos tekstos. Protams, tās ēkas ir daudzkārt pārbūvētas, un tā lielākā reize bija pēc sprādziena 1721. gadā, kad blakus uzsprāga tornis, pulvera mucas un faktiski nojauca pusi visas apkārtnes, tajā skaitā šīs ēkas. Pie pārbūves ķērās pēc 1737. gada, kad šīs ēkas ieguva gan apmēram tās aprises, gan tos lielumus, kas tagad tām tā kā ir. Un 15. māju jau uzreiz pārbūvēja par noliktavu, kaut no sākuma tā bija dzīvojamā. Ja runājam par noliktavām, tas nozīmēja, ka ar ļoti zemiem stāvu augstumiem un  masīvām konstrukcijām. Bet, protams, ka tā vēsture šeit ir ļoti ietilpīga un ilga, un, ja tai pieskaramies, tad procesā jābūt uzmanīgiem un precīziem. Mūsu objektā darbu gaitā tika nodrošināta arheoloģiskā uzraudzība – arheoloģijas speciālistu klātbūtne, īpaši tad, kad atraka pamatus un risināja pamatu stiprināšanas jautājumus. Mēs veidojām atrakumus apmēram 3 metru dziļumā, lai varētu nostiprināt ēku pamatus, un šajos pazemes slāņos arheologiem, uzraugiem parādījās objekti, atradumi, kas saglabājušies vēl no 1400. gada vai pat agrāka posma. Mēs atradām bruģētu ielas līmeni, cilvēku mājokļu pēdas – koka ēku atliekas, sētas un tamlīdzīgus iekārtojumus.

Tā kā tāda piekļūšana vēsturiskajiem slāņiem, domājams, ir jāuzskata par ieguvumu un iespēju vēstures pētniekiem arī kultūrvēsturiskajā un zinātniskajā aspektā.

Foto: Tipogrāfija „Britānija” Daugmalē

Vecā un jaunā attiecības atklājat ar metaforu palīdzību. Tāda ir, teiksim, viesnīca Vecrīgā, Grēcinieku ielā 25, kuras fasāde veidota kā karā nopostītās ēkas plāna projekcija. Tās ir darījumu nama Baznīcas ielā 20/22 apjomā integrēta sena koka ēka, izdevniecības „Diena” ēka Mūkusalas ielā 15, viesnīca „Albert Hotel” un daudzi citi objekti. Noteikti tādi, kuru nav šajā uzskaitē. 

No tām raksturīgākajām vai pamanītākajām ēkām, es varētu teikt, viena ir tipogrāfija „Britānija” Daugmalē, kuru mēs uzbūvējām, un tajā gadā arī ieguvām Lielo balvu. Vispār tajās Latvijas arhitektūras gada skatēs laika ritumā esam atzīmējušies ar piecām Lielajām balvām. Un tā pirmā, kad Palasta ielā 7 mēs pārbūvējām vienu biroju un atjaunojām vienu vēsturisku ēku blakus. Mēs tātad esam dabūjuši balvu par šo tipogrāfiju „Britānija”, kas ir tā kā iebūvēta, daļēji iegremdējoties kalnā. Tad 2003. vai 2004. gadā pārsteigumu sagādāja tas, ka mūs pagodināja ar Lielo balvu par mazu privātmāju Siguldā, Gulbju ielā, par māju, kas arī bija diezgan inovatīvi „iesēdināta” dabā. Tam laikam tas bija tāds kaut kāds notikums vietējā arhitektūras pasaulē, jo ēka bija veidota pamatā no monolītā betona konstrukcijām, bez īpašas betona apdares, samērā minimālistiskā stilā. Esam atzinību ieguvuši arī par lidostas „Rīga” attīstību, par ko mēs 25 gadu laikā esam pietiekami daudz gādājuši, – visas pārbūves līdz pagājušajam gadam ir faktiski ar mūsu darbību saistītas, ja tā varētu teikt.

Mēs esam pamanīti arī sakarā ar Latvijas bankas Rīgas filiāles ēku, kad gan strādājām kopā ar biroju „Forma” – bija nodibināts tāds uzņēmums „Kronbergs, Kārkliņš un partneri”, kura sastāvā bija ARHIS un „Forma” speciālisti. Runājot par projektu veidošanu un sadarbošanos, varbūt iespējams, kāds katrā reizē ir vairāk vai mazāk līderis, bet vienam jau ar tādiem objektiem vienalga netikt galā. Veiksmes formula ir kopīga izpratne un visāda sadarbība ar kolēģiem, partneriem dažādās jomās.

Foto: Privātmāja Siguldā

Jums ir ļoti bagāta biogrāfija. Jūs mēdz raksturot, ka esat arhitekts, kurš pakāpeniski, ar visaptverošu arhitektūras izpratni, ieguvis savas paaudzes līdera pozīcijas, jo neapstājaties attīstībā un savos darbos neatkārtojaties. Tiek minēts arī tas, ka esat inovatīvs, meklējat un atrodat oriģinālu katra objekta risinājumu. 

Ko es tur varētu piebilst, ja tā apgalvo. Vienīgi piekrist, ka šis varbūt ir garas un ilgas darbības rezultāts. Esmu sācis savu praksi diezgan sen un laba sava skolotāja Modra Ģelža darbnīcā aizvadījis 13 gadus. Strādājis arī pilsētas dienestā, diezgan ilgus gadus bijis Rīgas pilsētas galvenā arhitekta vietnieks. Privātā prakse sākusies vēl pirms valsts neatkarības atgūšanas, un līdz ar to tas darba lauks un dažādie objekti šajā ilgajā laikā no 1975. gada līdz šodienai ir visai plašs, un, protams, kaut kādas zināšanas uzkrātas un kaut kāda pieredze tāpat. Un, ja jūs sakāt par oriģinālu meklējumu katram objektam, tad man ir jāpiekrīt, ka konteksta redzējums manā skatījumā tiešām ir visai svarīgs arhitektūras jaunradē.

Konteksts ir ne tikai tas tiešais, acīs krītošais, redzamais apstākļu kopums, piemēram, vide, kurā jūs būvējat, vai tuvākā apkārtne, smarža vai gaisma – tie visi ir obligāti, teiksim, vērā ņemami faktori. Bet ir arī lielais konteksts, ko tā tieši neredzam, ko apliecinājusi pasaule, kas notiek pasaulē.

Un arhitektam šķiet – tā ir nepieciešamība šo lielo bildi kaut kādā veidā visu laiku uztvert un saprast. Aktuālās domas, idejas, centieni un tendences viscaur pasaulē vienā laikā ir aptuveni vienādas. Piemēram, šobrīd dabas aizsardzības vai enerģijas, resursu taupīšana, klimata pārmaiņu kontrole, nevienlīdzības mazināšana un tamlīdzīgas domas ir aktuālas un tās neapšaubāmi ietekmē arī arhitektu darbību.

Arhitektam tas pasaules konteksts konkrēti jāizjūt, un laika ritumā iespējams arī tāpēc objekti veidojas atšķirīgi. Manā izpratnē tie nekādā ziņā arī nevarētu būt vienādi vai kaut kādā vienā stilā veidoti, ja seko pasaules procesiem un pārmaiņām tajos.

Ir sākta zaļās koncepcijas biroju kompleksa „Verde” būvniecība Rīgā, Skanstes rajonā. Esat šī projekta radītājs. Lūdzu, nedaudz vairāk iepazīstiniet ar savām iecerēm.

Tas būs viens no moderniem, jauniem birojiem un īpatnējs  ar to, ka atrodas uz robežas starp vēsturisko centru un jauno apbūvi Skanstē. Mēs mēģinājām to atrisināt tādā veidā, ka tam ir veidota visai atvērta publiskā ārtelpa apakšējā daļā, caur kuru var iziet tā kā caur tādu parku un kas apvieno divas pilsētas sūtības. Pati māja tiek pacelta augšā uz stabiem, radot lielāku publiski lietojamu apzaļumotu telpu. Tāpēc atrasts arī piemērots nosaukums „Verde” – zaļais birojs. Tad tur vēl ir dažādi apzaļumoti jumti, terases, lai to dabas klātbūtni iespējami vairāk mēģinātu pilsētā ienest, nekā tā visa labuma ir šobrīd.

Otrs – šī ēka ir uzprojektēta pēc visaugstākajiem enerģijas taupīšanas un ilgtspējīgas projektēšanas  principiem, tā projektēšanas laikā ir „Breem” speciālistu kontrolēta un jau projektēšanas procesā ieguvusi sertifikātu „Breem exselent”. Tas nozīmē, ka visi materiālu pielietojumi, inženiertehniskās iekārtas un kompleksā izeja uz apkārtni atbilst šī brīža ilgtspējīgās projektēšanas un domāšanas kritērijiem.

Foto: Zaļās koncepcijas biroju komplekss „Verde” 

Vidējai un vecākai paaudzei jūsu vārds asociējas arī ar rokgrupu „Menuets”. Kopā ar pārējiem puišiem no šīs grupas savulaik mācījāties Pumpuru vidusskolā, kur 1968. gadā arī tika izveidota šī grupa. Ļoti daudzi „Menueta” puiši jūs piemin savās intervijās.

Varbūt tāpēc, ka toreiz es biju vecākais no mums, un varbūt tiešām tā zināmā veidā bija iniciatīva. Mēs diezgan ilgi arī kopā spēlējām „Menuetā”. Faktiski tā bija tāda toreiz mūsu vecāku garāžās skolnieku izveidota grupa. Mēs jau bijām vēl tikai skolnieki. Bet pamazām tas attīstījās, un tā tiešām manā jaunībā ir bijusi tāda brīnišķīga dzīves epizode, un mūzika man allaž šķitusi svarīga. Mana muzikālā dzīve un izpratne par mūziku šķiet sevi ir attaisnojusi, un, iespējams, palīdzējusi arī manā profesijā.

Arhitektūras studijas jau tomēr prasīja kaut kādu zināmu enerģiju. Tādu divu nopietnu nodarbju savienošana varbūt vienmēr pilnībā nav iespējama. Mūzikas nodarbei paliekot drusku profesionālākai, tai ir jāvelta arī vairāk laika. Man, domājams, likās, ka arhitektūrai jāziedo sevi visu vai vismaz pietiekami daudz. Muzicēšana tomēr palika otrā plānā. Bet tas arī varbūt nebija vienīgais iemesls, kāpēc mēs toreiz pārtraucām sadarbību, tur jau (kā jaunībā mēdz būt) bija dažādi citādi iemesli, kas ir visai tradicionāli šajās te roka grupās un vidēs, kur cilvēkiem ir vēl dažādas citādas aizraušanās un intereses.

Kāds jums tagad ir kontakts ar grupas dalībniekiem?

Jāteic, ka ikdienā nav praktiski nekāda. Mēs esam pazīstami cilvēki, šad tad satiekamies, parunājamies, izņēmumu (īpašos) gadījumos esam arī kopā uzspēlējuši kādu dziesmiņu. Nesen mani paaicināja vienā ierakstā iedziedāt kādu balstiņu kādai agrāko laiku dziesmai. Ir jau diezgan interesanti, tā sajūta nav pazudusi.

Šis pandēmijas laiks noteikti ietekmē jūs kā arhitektu un vienlaikus arī kā Latvijas iedzīvotāju.

Visi ir ietekmēti, arhitekti tajā skaitā. Mēs strādājam, mūsu birojs darbojas aktīvi, joprojām mums ir daudz objektu un pienākumu pret saviem klientiem. Tā ka mēs darbojamies, izmantojot visas tās iespējas, kas šobrīd ir, tajā skaitā tehnoloģijas, tālsaistes jeb tiešsaistes, zoomus, teamus un visādus citus instrumentus, lai mēs varētu kontaktēties gan ar pasauli, gan savā starpā. Katrā ziņā tas nav vieglāk, teiksim, nekā klātbūtnē, jo tā radošā procesa komunikācija, kas arhitektam nepieciešama, drusku apgrūtināta.     Kad jums kopā ar citiem ir jāizveido un jāattīsta kāda ideja no A līdz Z, tāds tiešs kontakts starp dalībniekiem ir visai svarīgs.

Ja partneris atrodas attālināti, radošās sadaļas darbs tomēr ir visai apgrūtināts. Organizatoriskie un koordinēšanas pasākumi, kā arī tehnisko jautājumu risināšana un arī zīmējumu izstrāde attālināti būtībā ir visai labi atrisināmi. Pat, ja partneri atrodas kaut kur Itālijā vai Amerikā, tālsaistes komunikācija ir iespējama, labi darbojas, saprotams, ņemot vērā laika joslu apgrūtinājumus. Ir jāiemācās dzīvot tajos apstākļos, kādus norises pasaulē uzspiež. Mēs mācāmies, mēģinām.

Ir sācies 2021. gads. Ko jums gribētos novēlēt ne vien arhitektiem un būvniekiem, bet mums katram?

Būtu novēlams un vēlams, lai mēs darītu visu darāmo pa īstam, ar krietnuma un godīguma apziņu, lai mēs tiešām dzīvotu ar tādu īstu un patiesu prieku. Mēs jau tagad arī labi redzam, ka savādāk uztveram gan savus tuviniekus, gan savas ģimenes, gan savu tautu, gan savu valsti un, kā man šķiet, ar daudz lielāku atbildības, solidaritātes un mīlestības klātbūtni. Lai tā vēl vairojas un stiprina mūs!

Teksts: Ilona Noriete