Energoefektīvs mājoklis nebūt nenozīmē pilnībā jaunbūvētu ēku, tā var būt arī gadu desmitiem sena māja, kas, pielietojot atbilstošas metodes un risinājumus, var kļūt gan taupīga, gan videi draudzīga, ar veselīgu mikroklimatu un citām pozitīvām lietām.

Par to, kā savu esošo mājokli padarīt energoefektīvāku, uz sarunu aicinājām Andri Vulānu – būvfiziķi  ar inženierzinātņu maģistra grādu būvzinātnē. A.Vulāns ir arī sertificēts Pasīvo māju projektētājs, sertificēts neatkarīgais eksperts ēku energoefektivitātes jomā, ēku gaiscaurlaidības mērījumu veikšanas speciālists atbilstoši “BlowerDoor GmbH” standartiem, kā arī Vācijas “Būvkonstrukciju hermētiskuma asociācijas” biedrs.

Ar ko sākt, ja privātmājas īpašniekam ir doma savu ēku padarīt iespējami energoefektīvāku?

Kā liecina mana pieredze, tad lielākā daļa īpašnieku uzreiz ķeras pie konkrētiem pasākumiem, izlaižot tik būtisko ēku esošās situācijas novērtējuma posmu. Var teikt, ka uzreiz ārstē nevis vispirms nosaka diagnozi. Daudziem māju īpašniekiem standarta prakse ir uzreiz ķerties pie siltināšanas, uzstādīt siltumsūkni vai saules paneļus elektrības ražošanai. Tikai retais sākotnēji mēģina izvērtēt, cik katrs risinājums būs efektīvs un vai tas patiešām būs piemērotākais konkrētajā gadījumā. Piemēram, uzstādot gaiss/ūdens siltumsūkni energoneefektīvā mājā pēc pirmajiem ziemas mēnešiem seko liela vilšanās, jo maksājums, salīdzinot ar dabasgāzes apkuri, nav īpaši samazinājies. Līdz ar to pareizā prakse būtu sākt ar ēkas esošā energoefektivitātes stāvokļa novērtējumu.

Kādas metodes izmanto būves energoefektivitātes izvērtēšanai? 

Kā to izdarīt ir vairākas iespējas – viena metode ir energoudita veikšana, kad speciālists veic ēkas novērtējumu, balstoties uz ēkas siltumenerģijas patēriņa datiem un informāciju par ēkas tehnisko stāvokli. Šāda novērtējuma kvalitāte un detalizācijas pakāpe ir ļoti atkarīga no speciālista kompetences, jo ēkās gadu gaitā pielietoti dažādi materiāli un tehnoloģijas, tāpēc, lai to visu pareizi novērtētu, jābūt pietiekami plašām zināšanām ne tikai par mūsdienu materiāliem, bet arī par materiāliem, kas tika pielietoti pirms 20, 50 vai 100 gadiem.

Ļoti efektīvs rīks, lai novērtētu ēkas gan esošas, gan jaunbūves energoefektivitāti ir veikt ēkas gaiscaurlaidības pārbaudi jeb BlowerDoor testu. Šī pārbaude ir fizisks mērījums ēkā, kura rezultātā nosaka, cik liels apjoms enerģijas ēkā pazūd ar nekontrolējamu gaisa kustību caur dažāda veida būvniecības defektiem. Gaiscaurlaidības pārbaudi var veikt visu gadu un nav jābūt temperatūras starpībai, kā tas nepieciešams, piemēram, termogrāfijai, ko var veikt tikai ziemā.

BlowerDoor testa metodika balstās uz principu, kad starp ēkas iekštelpu un ārpusi tiek radīta 50 paskālu spiediena atšķirība, tādējādi nosakot ieplūstošā āra gaisa daudzumu caur dažādām nepietiekami blīvām vietām konstrukcijās.

Ņemot vērā, ka katra ēka, īpaši privātmāja, ir teju vienreizējs izpildījums ar savu arhitektūru, būvdarbu kvalitāti un materiāliem, tad arī faktiskā ēkas gaiscaurlaidība svārstās ļoti plašā diapazonā, t.i., infiltrācijas zudumi var sastādīt no 20% līdz pat 60% no ēkas kopējiem siltuma zudumiem. Vienkāršoti skaidrojot – mērījuma rezultātā tiek noteikts, cik liels ēkā ir caurums, caur kuru izplūst siltums gaisa apmaiņas rezultātā. Ja, piemēram, kopējais neblīvumu atvērums ir 50x50cm un jūs nosiltināt bēniņu pārsegumu, tad šis atvērums mazāks nepaliek un zudumi caur to kā bija, tā arī paliek. Zinot ēkas faktisko gaiscaurlaidību, var samērā precīzi novērtēt ēkas siltuma zudumu sadalījumu caur dažādiem ēkas elementiem.

Vēl ir trešā metode – ēkas termogrāfiskais apsekojums, ko daudzi uzskata kā labāko rīku ēkas siltumtehnisko defektu noteikšanā, taču tā, kā minēju iepriekš, veicama tikai ziemā. Turklāt termogrāfijas metodes popularitāte ir mazinājusies, jo mūsdienās vairāk tiek izbūvētas ventilējamās konstrukcijas un arī logi ir kvalitatīvāki kā agrāk, tāpēc potenciālo defektīvo vietu skaits, ko var atklāt ar termogrāfiju, arvien sarūk. Tiesa, daudzi mēģina termogrāfisko apsekojamu veikt pašrocīgi, iegūst daudz krāsainu bildīšu, taču, ko ar tām darīt, kā interpretēt rezultātus, nezina. Šo darbu var veikt tikai speciālists.

Kādas ir biežāk sastopamās problēmas, kas tiek atklātas pēc energoefektivitātes novērtējuma veikšanas? Neveiksmīgs ēkas projekts, izmantotie materiāli, kļūdas būvniecības procesā, neatbilstošas inženiertehniskās iekārtas vai kas cits?

Kā jau minēju, energoefektivitātes novērtējums kā tāds visas problēmas neatrisina, liela nozīme ir darbu izpildītāja kompetencei. Nereti pēc tam, kad veikts ēkas novērtējums un realizēti pasākumi atbilstoši norādītajam plānam, cerētais efekts tomēr ir daudz mazāks par plānoto.

Vispārīgā gadījumā ēkas energoefektivitāte sākas ar projektu, taču vēl pirms projektēšanas pasūtītājam jāzina, ko ar šo projektu vēlas sasniegt. Pasūtītajam būtu jāizpilda “mājas darbs”, lai saprastu, kam jāpievērš uzmanība uzsākot projektēšanu vai plānojot remontdarbus. Pasūtītājs cer, ka viņa vietā visu izdarīs projektētājs vai būvnieks, bet jāzina, ka ne projektētājs, ne būvnieks nav energoefektivitātes speciālisti un katrs no viņiem uz konkrēto problēmu vairumā gadījumos raudzīsies no sava skatpunkta.

Laba ēkas energoefektivitāte ir komandas darbs. Ja projekts izstrādāts kvalitatīvi un ietver gan nepieciešamo mezglu detalizāciju, gan atbilstošas materiālu specifikācijas, gan detalizēti izstrādātu ēkas energoefektivitātes novērtējumu, tad arī būvniecības procesā ir daudz vieglāk visu izdarīt tā, lai iegūtu vēlamo rezultātu. Būvnieks no savas puses visu var iespēju robežās vai nu saglābt savas kompetences ietvaros, ja projekta detalizācija bija nepietiekama, vai arī visu galīgi sabojāt.

Attīstoties tehnoloģijām jauna pieredze jāiegūst arī projektētājiem un būvniekiem, jo piemēram, projektēšanas nosacījumi, kas bija akceptējami gāzes katlu jaudas noteikšanā, nav piemērojami siltumsūkņu dimensionēšanai. Tas savukārt nozīmē, ka nepareizi izvēlēta iekārta var būt gan dārgāka, gan mazāk efektīva ikdienas ekspluatācijā.

Kādi būtu iespējamie risinājumi esošas ēkas energoefektivitātes uzlabošanai? 

Risinājumi pēc būtības ir vieni un tie paši – norobežojošo konstrukciju termiskās pretestības paaugstināšana (ārsienu, jumta, grīdas un bēniņu siltināšana, logu nomaiņa uz efektīvākiem), gaiscaurlaidības zudumu samazināšana, efektīvākas apkures sistēmas uzstādīšana, gaisa rekuperācijas sistēmas uzstādīšana, atjaunojamo energoresursu ražošana.

Katras ēkas gadījumā mainās tikai katra risinājuma efektivitāte un izaicinājums ir atrast optimālāko risinājumu gan no efektivitātes, gan izmaksu aspekta.