Padomju laikā masveidā būvēto dzīvojamo mikrorajonu pilsētvides sakārtošanai būtu visas iespējas piesaistīt gan ES finansējumu, gan privātas investīcijas. Lielākās problēmas, kas kavē procesu, ir politiskas gribas trūkums, sarežģītā īpašumu struktūra, kā arī pašu iedzīvotāju nespēja vai nevēlēšanās rast kopsaucēju būtiskos jautājumos, uzskata DB aptaujātie eksperti.
Daudzdzīvokļu ēku mikrorajonu kompleksa sakārtošana joprojām visā valstī ir deklaratīvā līmenī. Arī atsevišķi pēdējos gados realizēti vecā dzīvojamā fonda rekonstrukcijas vai jaunu ēku būvniecības projekti pilsētvides kvalitāti šajos rajonos neuzlabo, daudzos gadījumos tiek panākts pat pretējs efekts.
Attīstība šīm ļoti nozīmīgajām pilsētas daļām pēdējos gadu desmitos ir gājusi garām, tā nav radusi vietu ne vien Rīgas, bet arī citu lielo pilsētu mikrorajonos, atzīst Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis. «Rīgā 70% iedzīvotāju dzīvo daudzdzīvokļu mājās, un tas ir vērā ņemams skaits, ar ko nevar nerēķināties ne valsts, ne pašvaldības līmenī. Vajadzības ir kliedzošas. Būtu nepieciešama jēdzīga sadarbība valsts, pašvaldības un dzīvokļu īpašnieku līmenī, lai šis process iekustētos. Diskusijas par šo tēmu bijušas daudzas gan profesionāļu, gan lēmuma pieņēmēju vidū, diemžēl reālās darbības nav pārāk daudz,» secina arhitekts.
Šogad Rīgas pilsētas arhitekta kolēģijas sēdē arhitekts un pilsētplānotājs Edgars Bērziņš prezentēja informatīvo ziņojumu Dzīvojamo namu apbūves kvalitātes uzlabošanas iespējas Rīgas pēckara mikrorajonos, kā nākamo soli piedāvājot lokālplānojuma izstrādi konkrētam kvartālam Purvciemā starp Dzelzavas un Ūnijas ielu. Tomēr, kā uzsver Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzēvičs, šis informatīvais ziņojums ir palicis tikai arhitekta biroja darba ietvaros, un šobrīd tas pagaidām ne ar kādiem lēmumiem tālāk nav virzīts. Bez tālākas virzības ir arī savā laikā pēc SIA Rīgas pilsētbūvnieks pasūtījuma izstrādātā Ēku energoefektīvas renovācijas koncepcija Juglai starptautiska projekta Urb Energy ietvaros, ko veica SIA Pilsētmāju pārvaldnieks.
