Pirms dažām nedēļām man bija iespēja līdzdarbotiesdomubiedru grupā kolēģa Edmunda Sprūdža vadībā, kura sadarbībā ar ekspertiem unvaldības partneriem nāca klajā ar „Vīziju par Latviju kā tīru, efektīvu,koncentrētu, radošu un konkurētspējīgu Eiropas valsti“ Nacionālā attīstībasplāna 2014-2020 izstrādes ietvaros.
Tajā ir iezīmēts sapnis par Latviju, kā zaļāko valsti pasaulē, kurā būtiska lomaierādīta zaļai enerģijai. Tomēr, tādai zaļai enerģijai – efektīvai,konkurētspējīgai, sabiedrībai un ekonomikai paceļamai – kura būtiski atšķirasno mūsu līdzšinējās pieredzes un pašreizējās situācijas.
Nav šaubu, ka t.s. zaļā enerģija un koģenerācija(augsti efektīvs tehnoloģisks process, kurā vienlaicīgi tiek ražota gansiltumenerģija, gan elektroenerģija, izmantojot gan fosilos, gan atjaunojamosenergoresursus (AER) kā kurināmo) ir moderni un nākotnē vērsti enerģijasiegūšanas veidi, kuru izmantošanā Latvijai ir milzu potenciāls. Diemžēl Latvijā“zaļās enerģijas” jeb AER un koģenerācijas līdzšinējā atbalsta sistēma iriemantojusi “politbiznesa” reputāciju, kas neveicina ne modernas un efektīvasenerģētikas attīstību, ne cilvēku uzticību valsts varai. Esam nogājuši ceļu nomazajiem HES, kuri apbrīnojamas sakritības rezultātā daļā gadījumu piederkādreiz valdošo politiķu dzīvesbiedrēm, līdz situācijai, kurā turpat vaijebkura enerģijas ražotne ar nosaukumam pievienotu priedēkli “bio” tieksaistīta ar varas īpaši ieredzētiem uzņēmējiem. Ja vēlamies, lai Latvija būtugodprātīgi pārvaldīta valsts ar ilgtspējīgu enerģētikas industriju, kas kalpovisai sabiedrībai, tad iepriekš minētā situācija ir jālabo. Tādēļ Ekonomikasministrija (EM) ir iesniegusi valdībā iniciatīvas, kas paredz ieviest jaunuscaurspīdības un efektivitātes standartus AER un koģenerācijas atbalsta sistēmā.
Publiskajā telpā dzirdami viedokļi, ka Pavļuts unEkonomikas ministrija vēršas pret „zaļās enerģijas” ražotājiem, lai ganpatiesie ļaundari ir meklējami koģenerācijas (parasti dabasgāzes) pusē.Pirmkārt, nenotiek vēršanās pret kādu. Gan es kā ministrs, gan Ekonomikasministrija ir par saprātīgu, pamatotu un ilgtspējīgu atbalstu „zaļās enerģijas”ražošanai un efektīvai koģenerācijai, ko diemžēl līdzšinējā sistēma nav spējusinodrošināt. Tāpēc arī sākts darbs pie jauna atbalsta mehānisma. Otrkārt,reformu pieteikums neattiecas tikai uz „zaļās enerģijas” ražošanu. Arīkoģenerāciju sagaida būtiskas izmaiņas attiecībā uz atbalsta termiņiem,piemēram, plānots noteikt ekonomiski pamatotu gala termiņu atbalstam, ko saņemkoģenerācijas stacijas un kurš vistiešāk skars lielos ražotājus, kas izmantodabasgāzi, tostarp arī valstij piederošo Latvenergo. Turpmākām diskusijāmatvērts ir arī jautājums par koģenerācijas atbalsta intensitāti. Terminētaatbalsta noteikšana ir jau iestrādāta valdībā iesniegtajā Ministru kabinetanoteikumu projektā, bet atbalsta intensitātes jautājumi tiks skatīti pēc tam,kad ministrija būs veikusi izvērtējumu par atbalsta mehānismiemelektroenerģijas ražošanai, izmantojot fosilos energoresursus.
Eiropas Savienības dalībvalstis ir vienojušās, kaAER īpatsvars kopējā enerģijas galapatēriņā būtu jāpalielina, lai mazinātuatkarību no fosilajiem resursiem (gāzes, naftas, oglēm u.c.). Fosilie resursipakāpeniski izsīkst, rada planētai kaitīgus izmešus un – Latvijas gadījumā – irarī avots bažām par enerģētisko drošību, ko rada atkarība no ārējiempiegādātājiem. Latvija ir apņēmusies panākt, lai 2020. gadā 40% no kopējāenerģijas galapatēriņa Latvijā veidotu enerģija, kas saražota no AER. Tas irbūtisks mērķis, vienlaikus tam nevaram pakļaut visas tautsaimniecības iespējasaugt, attīstīties un vairot iedzīvotāju labklājību. Attīstot vienu nozari,nevaram to darīt uz citu rēķina, apdraudot to konkurētspēju. Tāpat nevarampieļaut, ka minētā mērķa aizsegā Latvijā tiek saglabāta neefektīva,neilgtspējīga un necaurspīdīga atbalsta sistēma, kura ir radījusi jaunu “zaļospekulantu” slāni uz valsts un sabiedrības rēķina.
Latvijā zaļās enerģijas ražošanas veicināšanai unatbalstam darbojas obligātā iepirkuma metode. Tā paredz pienākumu Latvenergoiepirkt elektroenerģiju no AER un koģenerācijas ražotājiem par tarifu, kasbūtiski pārsniedz tirgus cenu, sadārdzinājuma izmaksas solidāri sedzot visiemelektrības galapatērētājiem Latvijā. Šī pieeja (t.s. feed-in tarifs)tiek pamatota ar kopumā pareizu apsvērumu, ka „zaļā” un koģenerācijas enerģijair perspektīva un nepieciešama, taču tās izmaksas šajā attīstības stadijā iraugstākas nekā tirgus cena, kuras noteikšanā dominē fosilie resursi. Tādēļ –lai attīstītu modernus un perspektīvus enerģētikas ieguves veidus – irnepieciešams īpašs atbalsta mehānisms. Pēdējos piecos gados mēs visi enerģijasražotājiem no AER esam kopumā samaksājuši vairāk nekā 86 miljonus latu unkoģenerācijas staciju operatoriem xxx miljonus latu. Tas nozīmē, ka vidējikatra mājsaimniecība Latvijā tikai 2011.gadā vien ir samaksājusi 5 latus parobligāto iepirkumu no AER, bet gandrīz 17 latus – par gāzes koģenerācijasstacijās ražoto elektrību. Taču šie izdevumi ir tikai izmantoto kvotu jeb jaurealizēto projektu daļa, kopējais izsniegto atļauju apjoms elektrības ražošanaipar paaugstinātu cenu ir daudz daudz lielāks.
Kopumā Latvijā ir dāsni (ar 445 lēmumiem)izsniegtas kvotas enerģijas ražošanai no AER, kuru pilna izmantošana Latvijaspatērētājiem papildu varētu izmaksāt vairāk nekā 264(!) miljonus latu ik gadusjeb 78 latus gadā katrai mājsaimniecībai. Līdz šim izsniegtais kvotu daudzumsir pietiekams un pamatots iemesls, lai vismaz uz laiku apturētu jaunu kvotuizsniegšanu pēc vecajiem noteikumiem. Ja visi atļaujas saņēmušie projekti tiktuīstenoti, mēs būtu jau ar kārtu pārpildījuši 40% AER mērķi.
Ja pašlaik runājam, ka ievērojami lielāku atbalstusaņem gāzes koģenerācija, tad nākotnē pastāv ļoti liels cenu pieauguma risksarī no obligātā „zaļās enerģijas” iepirkuma. Kā saka, izlietu ūdeni nesasmelsijeb izsniegtās kvotas bez juridiskiem sarežģījumiem atpakaļ nepaņemsi, betrisku kontrole tomēr ir jāpastiprina un tas attiecas gan uz enerģijas ražošanuno AER, gan koģenerācijā. Turklāt sarunās ar ražotāju pārstāvjiem regulārinākas dzirdēt arī atklātus brīdinājumus, ka, turpinoties enerģijas cenupieauguma tāpat kā līdz šim, citas nozares, kas lielākoties sedz šīs izmaksas,vienkārši vairs nevarēs izdzīvot.
Kāds varētu iebilst – summas, protams, ir lielas,bet arī mūsu mērķi AER jomā ir ambiciozi un, ja atbalsts dod gaidīto rezultātu,šeit nevajadzētu neko mainīt. Vēl vairāk, izsniegto kvotu atņemšana, ja netiekpildīti nosacījumu, jaunu un stingrāku uzraudzības mehānismu noteikšana,konkrēti atbalsta laika ierobežojumi būtu pretrunā ar tiesiskās paļāvībasprincipu un novestu pie ilgstošas tiesāšanās ar pamatīgiem finanšu riskiem.Diemžēl līdzšinējo atbalsta sistēmu nevar uzskatīt ne par ilgtspējīgu, ne parizmaksu ziņā kontrolējamu un ir jārīkojas.
Ko esam iecerējuši? Pirmkārt, ir jānovēršsituācija, kurā atbalsts tiek piešķirts uz nenoteiktu laiku kā tas ir līdz šimnoticis ar koģenerācijas stacijām. Piešķirot beztermiņa atbalstu, mēs pēcbūtības atsakāmies no mērķa attiecīgo enerģētikas veidu pakāpeniski padarīt parkonkurētspējīgu tirgus apstākļos. Beztermiņa atbalsta piešķiršana rada riskusobligātās elektroenerģijas komponentes neierobežotam pieaugumam un nekādineveicina efektivitāti. Lietuvā un Dānijā feed-in tarifa atbalstselektroenerģijas ražotājam ir garantēts vien 10 gadus, Ungārijā – 8 gadus,savukārt Igaunijā – 7 gadus feed-intarifs tiek garantēts biomasas un hidroenerģijas resursus izmantojošāmelektrostacijām, bet 12 gadus tiek garantēts elektrostacijām, kaselektroenerģijas ražošanā izmanto cita veida AER. Nav tādas ES dalībvalsts, kasneierobežotu kopējo atbalstāmo elektroenerģijas apjomu. Tādēļ EM piedāvāturpmāk noteikt laikā ierobežotu obligātā iepirkuma periodu komersantiem, kassaņēmuši tiesības pārdot augsti efektīvā koģenerācijā ražotu elektroenerģiju.Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas un Ekonomikas ministrijas veiktieaprēķini rāda, ka esošā atbalsta apjoma intensitāte Latvijā ir pietiekoša, lainodrošinātu, ka uzņēmēju ieguldījumi koģenerācijas elektrostacijās atmaksātos10 gadu laikā mazajām stacijām, bet 15 gadu laikā lielajām (virs 4 MW).
Otrkārt, ir jānovērš riskinesamērīgai obligātā iepirkuma ietekmei uz elektrības tarifu, daudz stingrākkontrolējot kvotu izmantošanu. Ja tiktu izmantotas visas izsniegtās kvotas, tadobligātā iepirkuma komponente tikai no AER ražotājiem (neieskaitotkoģenerāciju) elektrības tarifā palielinātos līdz pat desmit reizēm unsasniegtu, kā jau minēju, 264 miljonus latu gadā. Tās nav ilgtspējīgas unadekvātas izmaksas. Veicot efektīvāku projektu un komersantu kontroli(būvniecību un elektrostacijas ekspluatāciju regulējošo normatīvu ievērošanā,nodokļu nomaksā u.c.), nosakot ierobežotu atbalsta termiņu un stingruselektroenerģijas ražošanas uzsākšanas termiņus, ilgtermiņā tiks nodrošināts, kaietekme uz tarifu, sākot ar 2017. gadu pieaugs daudz ierobežotākā apmērā, jogrozījumi esošajā atbalsta mehānisma regulējumā paredz pakāpenisku stacijuizstāšanos no atbalsta mehānisma. Tāpat mūsu plānos ir veikt auditu par to, kālīdz šim noticis kvotu izsniegšanas un pagarināšanas process, laipārliecinātos, ka sistēma strādā korekti, nevis tiek turpinātas vecās„politbiznesa” tradīcijas.
Treškārt, iepriekš minētiesoļi efektivitātes un izmaksu kontroles virzienā tuvinās mūsu atbalstamehānismu moderno enerģijas veidu specifikai, proti, jaunu un mainīgutehnoloģiju atbalstam. Visā Eiropā un pasaulē šobrīd notiek aktīvas diskusijaspar to, kā un vai atbalstīt konkrētas tehnoloģijas, teiksim, Vācijā ir vērojamavisai izteikta vilšanās vēja enerģijas efektivitātē. Mācība no šīm diskusijāmir tāda, ka valstij nevajag uzņemties nesamērīgas atbalsta saistībastehnoloģijām, kas var novecot un tādējādi radīt šķēršļus ražošanas veidumodernizācijai. Modernu enerģētikas veidu atbalstam ir jābūt maksimālifleksiblam, ņemot vērā strauji mainīgās tehnoloģijas.
AER un koģenerācija irļoti svarīga Latvijas enerģētikas industrijas daļa un mūsu uzdevums ir panākt,lai valsts atbalsta mehānisms būtu patiešām efektīvs, caurspīdīgs unilgtspējīgs. Kopējais uzstādījums ir, ka enerģētikai un tās apakšnozarēm irjākalpo visas ekonomikas un sabiedrības labā nevis otrādi. EM ir gatava arīturpmākai sadarbībai ar enerģētikas nozares uzņēmēju un profesionālajāmorganizācijām, lai strādātu pie adekvāta un efektīva valsts atbalsta mehānismamodernu enerģētikas veidu attīstībai Latvijā.
Ir svarīgi, lai 2020.gadā atskatoties uz šīNacionālā attīstības plāna aptverto periodu mūsu sapnis par zaļu, efektīvu unkonkurētspējīgu valsti būtu piepildījies, nevis kļuvis par murgu.
Daniels Pavļuts, LR ekonomikas ministrs
