Vai nākotnes mājoklis būs moderns dzīvoklis ar koplietošanas dārzu pilsētas centrā, vai arī vecāku māja laukos, kurp jaunieši brauc tikai nedēļas nogalēs? Latvijas demogrāfiskās tendences rāda – jaunā paaudze maina nekustamā īpašuma tirgu, dodot priekšroku ne vien jumtam virs galvas, bet arī pieejamai infrastruktūrai, ilgtspējīgiem risinājumiem un kopienas sajūtai. Kur nākotnē koncentrēsies iedzīvotāji un kāds liktenis sagaida lauku reģionus, prognozē demogrāfe, Rīgas Ekonomikas augstskolas pētniece Zane Vārpiņa un “Bonava Latvija” pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša.
No laukiem uz pilsētu?
Latvijā aizvien skaidrāk iezīmējas divu ātrumu demogrāfija, uzsver demogrāfe Zane Vārpiņa. Rīga, Pierīga un lielākās reģionu pilsētas turpina pievilkt iedzīvotājus, kuru skaits šajās teritorijās saglabājas stabils vai pat pieaug. Tikmēr attālākajos lauku reģionos iedzīvotāju kļūst mazāk, jo dzimst mazāk bērnu un arvien vairāk cilvēku pārceļas uz ekonomiskajiem centriem. Latvija nav vienīgā, kur vērojama šāda tendence. Līdzīga aina paveras arī citviet Eiropā, piemēram, Itālijā, Grieķijā un Šveicē, kur pašvaldības pat maksā cilvēkiem, lai piesaistītu iedzīvotājus un uzturētu pie dzīvības mazos ciematus.
Par vienu no galvenajām attīstības bremzēm reģionos kļūst kvalitatīvu mājokļu nepieejamība. Veidojas apburtais loks: ja nav, kur dzīvot, uzņēmumi nespēj piesaistīt darbiniekus, bet bez darba vietām neveidojas pieprasījums pēc mājokļiem. Vienlaikus mainās iedzīvotāju pārvietošanās paradumi: daudzi izvēlas dzīvot ārpus lielajām pilsētām, ikdienā strādājot tuvākajos centros, vai uztur lauku mājas kā otro dzīvesvietu. Šī tendence veido jaunu, elastīgāku dzīvesveida un mobilitātes modeli, kas ciešāk savieno pilsētas, piepilsētas un lauku teritorijas.
Mājas ārpus pilsētas centra
Pilsētas arī turpmāk būs galvenie ekonomiskās un sociālās dzīves centri, un koncentrēšanās pilsētās tieši ietekmēs pieprasījumu pēc nekustamajiem īpašumiem, norāda Zane Vārpiņa: “Kamēr lauku reģionos iedzīvotāju kļūst mazāk, strauji aug interese par dzīvi Pierīgā, it īpaši Babītē, Piņķos un Mārupē, kā arī Rīgas mikrorajonos. Šajās teritorijās pieejama pilnvērtīga infrastruktūra, mierīgāks dzīves ritms un laba mobilitāte – skolas un bērnudārzi ir rokas stiepiena attālumā, sabiedriskais transports nodrošina ērtu piekļuvi pilsētas centram, bet apkārtējās zaļās zonas sniedz kvalitatīvas atpūtas iespējas.”
Reaģējot uz šo tendenci, attīstītāji arvien biežāk fokusējas uz jaunu dzīvojamo projektu īstenošanu mikrorajonos un piepilsētās, kur pilsētas priekšrocības apvienojas ar pieejamāku cenu un ģimenēm draudzīgu vidi. Šī pārorientēšanās atspoguļo dzīvesveida pārmaiņas – pilsētas tuvums vairs nenozīmē dzīvi tās centrā.
Jaunā paaudze mājokli uztver citādi, spriež Kaspars Ekša: “Mūsdienās mājoklis ir ne tikai jumts virs galvas, – tas ir arī dzīvesstila elements. Jaunieši daudz vairāk domā par energoefektivitāti, zaļajām zonām un videi draudzīgu transportlīdzekļu infrastruktūru – elektrouzlādes stacijām un veloceliņiem. Tas arvien biežāk mudina izvēlēties nevis lielu privātmāju ārpus pilsētas, bet gan kompaktu dzīvokli, ja iespējams – ar terasi vai koplietošanas dārzu turpat pagalmā.” Viņaprāt, pandēmijas laiks šo domāšanu ir tikai pastiprinājis – attālinātais darbs sniedza vairāk elastības, un pirmo reizi tik liela vērība tika pievērsta dzīves vides kvalitātei.
Iegādes vietā – īre
Kā stāsta Zane Vārpiņa, migrācija gan valsts, gan pasaules mērogā un vēlme dzīvot elastīgi ir viena no jaunās paaudzes iezīmēm, kas attiecas arī uz mājokļa izvēli: “Mūsdienās jaunieši vēlas ceļot, priekšplānā nereti ir karjera un izglītība, tāpēc ir saprotama vēlme nevis pielāgoties mājoklim, bet gan pielāgot mājokli sev. Lēmums par mājokļa iegādi bieži tiek atlikts uz vēlāku laiku, priekšroku dodot īrei, kas ļauj vieglāk mainīt dzīvesvietu saskaņā ar ceļošanas plāniem un karjeras iespējām.”
Būtisks solis ceļā uz mājokļu pieejamības nodrošināšanu reģionos ir publiskās un privātās partnerības (PPP) ietvaros būvētie īres nami, skaidro “Bonava Latvija” pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša. “Tie ļauj radīt kvalitatīvu, modernu un finansiāli pieejamu mājokļu fondu ārpus Rīgas, kur līdz šim piedāvājums ir bijis ļoti ierobežots. Šāds modelis palīdz piesaistīt jaunos speciālistus un ģimenes ārpus galvaspilsētas, veicinot ekonomisko aktivitāti reģionos un sabalansētu valsts attīstību,” viņš uzsver, kā pozitīvus piemērus minot Smilteni, Valmieru un Cēsis, kur šādi projekti jau ir īstenoti vai taps tuvākajā laikā.
Arī Rīgā un Pierīgā arvien aktīvāk ienāk institucionālie attīstītāji, kas fokusējas uz mūsdienīgu, energoefektīvu īres namu būvniecību, nodrošinot konkurenci privātajiem izīrētājiem. “Jaunā paaudze bieži izvēlas īri ne jau tāpēc, ka nevarētu atļauties iegādāties mājokli, bet gan tāpēc, ka vēlas dzīvot dinamiski un fleksibli, nezaudējot dzīves kvalitāti,” uzsver Kaspars Ekša un prognozē, ka īres tirgus Latvijā kļūs arvien populārāks.
Skats nākotnē: mājokļu politika kā demogrāfijas virzītājspēks
Latvijas mājokļu politika tuvākajos gados kļūs par vienu no galvenajiem faktoriem, kas ietekmēs demogrāfisko situāciju un iedzīvotāju migrāciju valstī. “Lai mazinātu pārapdzīvotību pilsētās un radītu pievilcīgus dzīves vides apstākļus, nepieciešami mērķēti risinājumi mājokļu pieejamības jomā. Viens no efektīvākajiem instrumentiem varētu būt īres ar izpirkumu modeļa attīstīšana, kas palīdzētu jaunām ģimenēm pakāpeniski iegūt īpašumu bez lielas pirmās iemaksas. Tāpat arī nepieciešami atbalsta mehānismi, kas veicinātu māju renovāciju un jaunu pieejamu mājokļu būvniecību. Šāda pieeja ļautu ātrāk pieņemt lēmumu par stabilas dzīvesvietas izveidi un līdz ar to – par bērnu ienākšanu ģimenē,” secina Zane Vārpiņa.
Savukārt lauku viensētas un mazās apdzīvotās vietas, pēc Zanes Vārpiņas domām, ieņems jaunu lomu un kļūs par otrajām mājām, sezonālām dzīvesvietām vai investīciju īpašumiem, kas ļaus saglabāt lauku telpu dzīvu arī tad, ja iedzīvotāji koncentrēsies galvenokārt pilsētās un reģionu centros.
