Eiropai trūkst kvalitatīvu un pieejamu mājokļu, lai gan lielākā daļa ēku, kas tai būs nepieciešamas nākotnē, jau ir uzbūvētas.
Eiropas valstu dzīvojamais fonds vienlaikus piedzīvo vairākus izaicinājumus – nepietiekamu mājokļu pieejamību, dzīvošanai nepiemērotus un neveselīgus mājokļus, augstu enerģijas un resursu patēriņu, klimata un bioloģiskās daudzveidības krīzi.
Pētījums “The Housing We Need For The Future We Want - Green Paper, 2026”, ko VELUX izstrādājis sadarbībā ar Artelia, BPIE, No Objectives un RISE Lab, piedāvā uz šo problēmu kopumu paskatīties no cita skatpunkta: vai Eiropai jāturpina mājokļa problēmas risināt galvenokārt ar jaunu ēku būvniecību, vai vispirms pilnvērtīgāk jāizmanto jau esošais ēku fonds?
Par to, kā renovācija var palīdzēt veidot veselīgākus, ilgtspējīgākus un pieejamākus mājokļus, stāsta VELUX vadītājs Baltijā Dmitrijs Astašonoks.
Living Places – eksperiments veselīgākai dzīves videi
Dmitrijs Astašonoks stāsta, ka Re:Living nav pirmais VELUX projekts, kurā tiek meklēti praktiski risinājumi veselīgākai dzīves videi ar mazāku ietekmi uz apkārtējo vidi. Pirms tam VELUX sadarbībā ar EFFEKT Architects un Artelia jau īstenoja projektu Living Places, kas 2023. gadā tika atklāts Kopenhāgenā.
Living Places eksperimentālais dzīvojamo ēku projekts Kopenhāgenā | Foto: Adam Mørk
Septiņos ēku prototipos – piecos atvērtajos paviljonos un divās pilnībā izbūvētās dzīvojamās mājās – praksē tika pārbaudīts, ko iespējams panākt ar pārdomātiem arhitektūras, materiālu un būvniecības risinājumiem, izmantojot jau pieejamās tehnoloģijas.
Rezultāti parādīja, ka šāda pieeja ļauj būtiski samazināt ēkas ietekmi uz vidi. Living Places Copenhagen sasniedza 3,85 kg CO₂e/m² gadā – trīs reizes mazāku oglekļa pēdu par tobrīd Dānijā jaunbūvēm noteikto robežvērtību 12 kg CO₂/m² gadā. Vienlaikus projektā tika sasniegta augstākā iekštelpu klimata klase, vērtējot dienasgaismu, svaiga gaisa pieejamību, termisko komfortu, akustiku un saikni ar ārtelpu. Būtiski, ka šādu rezultātu izdevās sasniegt bez jaunām, vēl nepieejamām tehnoloģijām. [1]
Eksperiments apliecināja, ka jaunas dzīvojamās ēkas iespējams būvēt citādi. Taču, kā norāda Dmitrijs Astašonoks, veiksmīgais rezultāts vienlaikus lika uzdot nākamo jautājumu – ko darīt ar milzīgo ēku fondu, kas Eiropā jau ir uzbūvēts? Tieši šis jautājums kļuva par vienu no atspēriena punktiem, lai no jaunbūvēm pievērstos jau uzbūvētām ēkām.
No jaunbūves līdz esošo ēku potenciālam
Living Places uzmanības centrā bija jaunbūve un jautājums, kā to iespējams uzbūvēt ar mazāku ietekmi uz vidi, vienlaikus nodrošinot veselīgu un kvalitatīvu dzīves telpu. Savukārt Re:Living sper nākamo soli. Dmitrijs Astašonoks uzsver, ka projekta ambīcija ir uzlikt jaunu standartu renovāciju darbiem un mainīt ierasto secību, kādā domājam par mājokļu radīšanu: pirms būvēt jaunu, izvērtēt esošo. Re:Living šo pieeju formulē kā “Renovate → Extend → Build New”.
Infografika: Ēku pārveides un būvniecības prioritāšu piramīda
Tas nozīmē, ka pirmais jautājums vairs nav – kur un kā būvēt jaunu ēku? Vispirms tiek izvērtēts, kā iespējams labāk izmantot jau esošo – renovēt un pārveidot mājokļus, atgriezt apritē neizmantotas dzīvojamās platības vai pielāgot dzīvošanai ēkas, kurām iepriekš bijusi cita funkcija.
Ja ar to nepietiek, nākamais solis ir esošās ēkas paplašināšana, izmantojot, piemēram, bēniņus, izbūvējot papildu stāvus vai piebūves. Jauna būvniecība šajā secībā kļūst par risinājumu tad, ja ar esošā ēkas fonda iespējām nepietiek.
Šāda pieeja nenozīmē atteikšanos no jaunbūvēm. Tā liek vispirms uzdot citu jautājumu – vai esam pilnībā izmantojuši potenciālu, kas jau atrodas mūsu rīcībā?
Kāpēc nepieciešams mainīt skatījumu uz esošo ēku potenciālu?
Dmitrijs Astašonoks uzsver, ka VELUX skatījumā kvalitatīva dzīves vide nozīmē vairāk nekā energoefektīvu ēku būvniecību. Mājoklim jānodrošina arī pietiekama dienasgaisma, svaigs gaiss, termiskais komforts un veselīgs iekštelpu klimats.
Living Places eksperimentālais dzīvojamo ēku projekts Kopenhāgenā | Foto: Adam Mørk
Tāpēc, runājot par Eiropas dzīvojamā fonda nākotni, būtisks ir ne tikai jautājums, cik daudz mājokļu ir pieejami, bet arī – kādos apstākļos cilvēki tajos dzīvo. “Daudzas ēkas – faktiski 80% no tām, kas jau ir uzbūvētas, – tiks izmantotas arī 2050. gadā. Tur ir milzīgs potenciāls,” uzsver Dmitrijs Astašonoks.
Re:Living Green Paper apkopotie dati parāda, ka esošais dzīvojamais fonds ne vienmēr atbilst cilvēku vajadzībām. Vairāk nekā 40 miljoni Eiropas iedzīvotāju nevar pienācīgi apsildīt savu mājokli, savukārt katrs trešais dzīvo mājoklī, kuru ietekmē vismaz viens neveselīga iekštelpu klimata faktors – mitrums vai pelējums, troksnis, aukstums vai nepietiekama dienasgaisma. Vienlaikus 16,8% iedzīvotāju dzīvo pārāk šauros mājokļos, kamēr aptuveni 20% mājokļu ir nepietiekami izmantoti.
Šie dati liek uz mājokļu pieejamības problēmu paskatīties plašāk – būtisks resurss ir arī jau uzbūvētās ēkas un iespējas tās pielāgot cilvēku mainīgajām vajadzībām. Re:Living Green Paper aprēķini rāda, ka, labāk izmantojot esošo ēku fondu, teorētiski būtu iespējams iegūt 50–107 miljonus papildu mājokļu. Lai gan visu šo potenciālu praksē nav iespējams realizēt, tā mērogs parāda, cik nozīmīgs resurss jau atrodas Eiropas esošajās ēkās. [2]
No teorētiska modeļa līdz realizētiem projektiem
Re:Living Green Paper pagaidām parāda esošo ēku potenciālu teorētiskā līmenī. “Pētījums uz papīra rāda, ka tas viss ir iespējams,” saka Dmitrijs Astašonoks. Taču ar aprēķiniem vien nepietiek – nākamais solis ir pārbaudīt šo pieeju praksē.
Šādi drosmīgi eksperimenti VELUX ir ierasta prakse, ko pierādīja arī Living Places piemērs. Uzņēmumā joprojām tiek citēts tā dibinātāja Villum Kann Rasmussen princips “Viens eksperiments ir vērtīgāks par tūkstoš ekspertu viedokļiem”. Tāpēc arī Re:Living iecerēts praktisks turpinājums – atrast piemērotu ēku, kurā pētījumā modelētos principus iespējams īstenot un pārbaudīt reālos apstākļos.
Dmitrijs stāsta, ka pirmās piemērotās vietas šāda projekta realizācijai tiek meklētas Rietumeiropā, taču viņam ir svarīgi, lai Re:Living idejas iegūtu arī Baltijas dimensiju. Lietuvā, Palangā, jau notikusi ideju darbnīca un diskusija par vēsturiskas ēkas, kurai noteikts kultūras pieminekļa statuss, turpmāko izmantošanu.
Arī Latvijā tēma ir aktuāla profesionālajā vidē – arhitektes Brigitas Bulas iniciatīva “Būvēt–Nebūvēt” rosina pārskatīt ierasto būvniecības procesu un vispirms izvērtēt jau pieejamo materiālu, būvju un infrastruktūras izmantošanas iespējas. Iniciatīvu atbalsta arī VELUX.
Tomēr, lai šādas idejas no profesionālām diskusijām nonāktu līdz realizētiem projektiem, nepieciešama lielāka būvniecības procesa dalībnieku iesaiste. “Viens arhitekts tur, protams, neko neizdarīs. Jābūt arī attīstītājam un pasūtītājam, kas bez šodienas izmaksām spēj skatīties plašāk,” uzsver Dmitrijs Astašonoks.
Būvniecības nozare – daļa no problēmas un risinājuma
Būvniecības nozarei šajā pārmaiņu procesā ir īpaša atbildība. Ēku būvniecība un ekspluatācija ir viens no lielākajiem emisiju avotiem pasaulē – saskaņā ar ANO Vides programmas (UNEP) un GlobalABC jaunākajiem datiem ēku un būvniecības nozare rada aptuveni 37% pasaules CO₂ emisiju.[4]
Eiropā ēkas patērē aptuveni 40% enerģijas un rada 36% ar enerģiju saistīto siltumnīcefekta gāzu emisiju, savukārt būvniecības vajadzībām tiek izmantota aptuveni puse no iegūtajiem izejmateriāliem. [5]
Dmitrija skatījumā šie skaitļi norāda arī uz būvniecības nozares atbildību meklēt citādus risinājumus. Turklāt uzmanību nevar koncentrēt tikai uz to, kā uzbūvēt jaunu ēku ar mazāku oglekļa pēdu. Jaunbūves ik gadu veido tikai aptuveni 1% no Eiropas ēku fonda, tomēr ar to būvniecību saistīti aptuveni 18% no ēku fonda gada emisijām. Savukārt pārējie 99% – jau esošās ēkas – rada aptuveni 82%, turklāt 73% veido tieši ēku ekspluatācijas radītās emisijas.
Infografika: Esošā ēku fonda un jaunbūvju radīto CO₂ emisiju salīdzinājums
Dmitrijs Astašonoks uzsver, ka ēkas ietekmi uz vidi nevar vērtēt tikai pēc tā, cik daudz enerģijas tā patērē ekspluatācijas laikā. Būtisks ir viss ēkas dzīves cikls – kādi materiāli izmantoti tās būvniecībā, kāda ietekme rodas to ražošanas un būvniecības procesā, cik enerģijas ēka patērē tās izmantošanas laikā un kas ar izmantotajiem materiāliem notiek pēc ēkas dzīves cikla beigām.
Šādu pieeju VELUX izmanto arī savos projektos, vērtējot ēkas dzīves cikla ietekmi uz vidi. Dmitrijs norāda, ka vairākās Eiropas valstīs dzīves cikla novērtējums jeb LCA (Life Cycle Assessment) jau tiek izmantots kā instruments būvniecības ietekmes izvērtēšanai. Viņaprāt, nākotnē šāda pieeja kļūs arvien nozīmīgāka – svarīgi būs ne tikai izmantot ilgtspējīgākus materiālus, bet arī samazināt nepieciešamību pēc jauniem materiāliem un pēc iespējas ilgāk izmantot jau esošās ēkas un konstrukcijas.
Re:Living Green Paper modelējums parāda arī šādas pieejas iespējamo mērogu. Labāk izmantojot esošo ēku fondu, 50 gadu laikā teorētiski iespējams novērst 3,9–19,1 gigatonnas CO₂ ekvivalenta emisiju un ietaupīt 5,8–13 gigatonnas materiālu. Turklāt aptuveni 75% no modelētā emisiju samazināšanas potenciāla nodrošina tieši pasākumi, kas saistīti ar esošo ēku renovāciju.[3]
Tomēr aiz emisiju, enerģijas un materiālu aprēķiniem nedrīkst pazust cilvēks. Dmitrijs Astašonoks uzsver, ka VELUX misija ir parādīt, ka būvēt un pārveidot ēkas iespējams citādi – radot ieguvumu gan cilvēkiem, gan planētai. Jumta logs pats par sevi ir salīdzinoši vienkāršs produkts – koka konstrukcija un stikls –, taču cilvēkam tas nozīmē dienasgaismu un kvalitatīvāku dzīves telpu. Tā kā lielāko daļu savas dzīves pavadām iekštelpās, arī domājot par nākotnes ēkām, vispirms jādomā par cilvēkiem, kuri tajās dzīvos.
Avoti:
[1] VELUX – Living Places
[2], [3] The Housing We Need (Green Paper – July 2026)
[4] UNEP - Global Status Report for Buildings and Construction 2025-2026
[5] New EPBD rules enter into force to improve the energy performance of buildings
