Zvērināta advokāte, Biznesa vadības koledžas Tiesību zinātņu programmas vadītāja Arta Snipe
Būvniecības valsts kontroles birojs šobrīd aktīvi strādā pie patvaļīgās būvniecības seku novēršanas vadlīnijām, norādot, ka patvaļīga būvniecība ir visas nozares problēma. Biroja veiktās aptaujas dati liecina, ka katrs piektais respondents praksē ir saskāries ar patvaļīgas būvniecības gadījumiem vairāk nekā piecas reizes gadā, bet 52% respondentu norāda, ka patvaļīga būvniecība ir aktuāla problēma.
Ir gadījumi, kad būvniecība jāsaskaņo arī ar kaimiņu
Diemžēl, bet aizvien praksē ir gadījumi, kad dažādi būvniecības projekti netiek saskaņoti ar būvvaldi vai pat zemes īpašnieku. Piemēram, Jēkabpils gadījums, kad cietuma teritorijā tika veikta patvaļīga būvniecība, to nesaskaņojot ar zemes īpašnieku. Civillikumā ir atrunāti gadījumi, kad būvniecība ir jāsaskaņo pat ar kaimiņu, kur nu vēl ar zemes īpašnieku. Pilnīgi nepareiza ir arī prakse, kad būvniecība tiek veikta vispirms, bet pēc tam tiek organizēts saskaņošanas process. Būtībā to var uzskatīt par pārkāpumu legalizāciju.
Ekonomisku iemeslu dēļ nesaskaņoto būvi biežāk neliek nojaukt
Spilgts piemērs ir arī Mārupes gadījums, kur 2022. gada oktobrī nozāģēja vismaz gadsimtu vecu ozolu, jo tas traucēja blakus esošajai jaunbūvei. Pirmās instances tiesa nolēma, ka rindu māja ir jānojauc, bet vēlāk Administratīvā apgabaltiesa nolēma, ka rindu māja Mārupē pie nozāģētā dižozola nav nojaucama, un uzlika Mārupes novada būvvaldei pieņemt lēmumu par jaunu projektēšanas nosacījumu iekļaušanu. Patiesībā absolūti lielākajā daļā šādu gadījumu ekonomisku iemeslu dēļ netiek pieņemts lēmums nesaskaņoto būvi nojaukt, kas tikai rada tālākus precedentus. Tā ir prakse, kādai tiesiskajā valstī nevajadzētu būt.
Likums paredz apbūves tiesību līgumu
Situācija katrā pašvaldībā, protams, atšķiras. Dažādi skaļākie gadījumi mudina domāt, ka mazākās pašvaldībās, kur būvvaldes, iespējams, ir ar ļoti ierobežotu kapacitāti, šādi pārkāpumi notiek biežāk. Grūti iedomāties, ka Rīgā varētu notikt tāda situācija, kāda fiksēta Jēkabpilī. Jāpiezīmē, ka no normatīvā regulējuma viedokļa viss ir sakārtots, lai nebūtu jāizvairās no būvniecības saskaņošanas ar zemes īpašnieku. Ir apbūves tiesību līgums jeb vienošanās, ar kuru zemes īpašnieks ļauj citai personai uz savas zemes uzbūvēt un izmantot ēku, bet zeme joprojām paliek zemes īpašnieka īpašumā. Būtu svarīgi šo regulējumu ievērot arī realitātē, citādi varam nonākt pavisam absurdā situācija – kāds ierauga piemērotu zemes gabalu un būvē, ko vēlas.
Birokrātija ir pamatota
Daudzi būvnieki skaidro pārkāpumus ar to, ka nozarē valda pārlieku smaga un sarežģīta birokrātija. Šeit gribētos uzsvērt, ka jā, birokrātija patiešām ir, taču šajā nozarē tā ir pamatota. Ir prasības, bez kurām nav iespējama būvju drošība, tāpat svarīgi, lai tiktu ņemtas vērā visu iesaistīto pušu intereses, un gadījumā, ja būves pasūtītājs ir valsts vai pašvaldības iestādes – lai tās būtu finansiāli pamatotas, jo tiek izmantota nodokļu maksātāju nauda.
Ko darīt zemes īpašniekam?
Ja gadījumā nesaskaņotas būvniecības fakts jau ir noticis, rodas jautājums – ko tādā gadījumā var darīt zemes īpašnieks? Primāri noteikti jāvēršas pašvaldības būvvaldē, jānoskaidro, vai ir izsniegta būvatļauja. Ja atļauja nav tikusi izsniegta, normatīvais regulējums nosaka, ka var uzlikt par pienākumu nojaukt būvi, bet, kā jau tika minēts, praksē tā notiek ārkārtīgi reti. Ja atklājas, ka būvvalde ir izsniegusi atļauju bez saskaņošanas ar zemes īpašnieku, ir pamats uzdot tālākus jautājumus par būvvaldes darba likumību un caurspīdīgumu.
Patvaļīga būvniecība nav tikai atsevišķu gadījumu vai formālu pārkāpumu jautājums, bet gan tiesiskās kārtības, īpašumtiesību un sabiedrības uzticības problēma kopumā. Lai gan normatīvais regulējums Latvijā ir skaidrs un nodrošina mehānismus, kas ļauj saskaņot būvniecību ar zemes īpašnieku un citām iesaistītajām pusēm, praksē šie noteikumi nereti tiek ignorēti vai apieti, radot bīstamus precedentus. Tiesiskā valstī nav pieļaujama pieeja “vispirms būvējam, pēc tam legalizējam”, jo tā grauj gan tiesību sistēmu, gan godīgu un drošu būvniecības vidi, tādēļ būtiski ir ne tikai ievērot regulējumu “uz papīra”, bet konsekventi to īstenot arī reālajā dzīvē.
