Foto: Publicitātes

Par būvniecības nozari izsenis domāts kā par vīriešu dominētu. Liela atbildība, sarežģīta projektu vadība, skarba darba vide. Ja sievietes arhitektes vai dizaineres nozare vēsturiski pieņēmusi organiski, tad daiļā dzimuma pārstāvju klātesamībai būvlaukumā vēl nesen bijis drīzāk izņēmuma raksturs. Protams, ilgajā un nevienkāršajā dzimumu līdztiesības ceļā aizspriedumu emancipācija ietekmējusi arī būvniecībā strādājošos, tomēr no stereotipiem izlauzties pavisam vēl nav izdevies. Varētu pat teikt no “stikla griestu” salaušanas esam nonākuši nākamajā attīstības fāzē, kad jāsalauž arī “betona griesti”.

Latvijas 2023. gada nodarbinātības rādītāji parāda, ka sieviešu īpatsvars: būvniecības jomas vadītāju vidū ir tikai 7%; starp būvinženieriem 29%; būvniecības speciālisti – 15%; uzraugu vidū 9%; ēku būvnieki – 1,5%. Izteikti lielāks sieviešu īpatsvars vērojams arhitektu vidū – 55%.[1] Raugoties nākotnes perspektīvās, 2024. gadā inženierzinātņu, ražošanas un būvniecības jomas absolventu vidū aptuveni viena trešdaļa bija sievietes, maģistra līmenī šis rādītājs pietuvojas 40%.[2]

Nav noslēpums, ka būvniecības nozarē būtiska loma ir autoritātei – spējai mobilizēt un vadīt komandu dažādos apstākļos. Nereti valda priekšstats, lai to panāktu, nepieciešama īpaša stingrība, ko tradicionāli biežāk asociē ar vīriešiem. Realitātē šim stereotipam nav seguma. Katram vadītājam neatkarīgi no dzimuma jāspēj apliecināt sava kompetence un prasmes komandā. Kā no vieniem, tā otriem tiek sagaidīta izlēmība, tiešums un rakstura stingrība. Ja sieviete to parāda, tad arī bažas par viņas piemērotību, pat ja kādam tādas bijušas, pilnībā izgaist. Esot vadībā, savas pozīcijas jāstiprina ar konsekventu darbu un lēmumiem.

Savā darbā VNĪ redzam, cik meistarīgi kolēģes – projektu vadītājas līdz izcilam gala rezultātam noved ārkārtīgi sarežģītus projektus, piemēram, Rīgas pils restaurācijas darbus. Arī austrumu robežas izbūves koordināciju mūsu pusē vada sieviete, turklāt dara to sadarbībā ar aizsardzības resoru, kuru noteikti nevar saukt pašu “sievišķīgāko”. Šo piemēru jēga nav apliecināt sieviešu spējas, drīzāk parādīt problēmas niansēto raksturu. Strādājot augstu profesionāļu vidū, dzimumu lomas izzūd teju pēc būtības, turpretī tā pati sieviete, kas vēl tikko savas idejas prezentējusi ministrijā, nonākot būvlaukumā var atkal tikt uztverta ka “nezinoša meitenīte”.

Pavisam cits stereotips, savukārt, saistīts ar emocionalitāti. Būvniecība bieži saistīta ar darbu stresa apstākļos: termiņi nemitīgi atgādina par sevi, iesaistītās puses nāk ar jaunām problēmām un nepieciešamībām un vēl pa vidu kāda force majeure situācija. Šādos apstākļos kāds var jautāt – vai sieviete tiks galā ar tik lielu spiedienu? Turklāt, ja vīrietis, saskardamies ar grūtībām, nenovaldīsies un atļausies būt emocionālāks, piemēram, pasakot kādu stingrāku vārdu, iespējams, tas pat var tik uztverts pozitīvi, jo paudīs situācijas nopietnību. Pretēji tas ir sieviešu gadījumā – emocionalitāte visbiežāk tiks traktēta kā vājums. Realitātē stresa noturība ļoti reti saistāma ar dzimumu, tas pats attiecas uz spēju pieņemt lēmumus ātri un efektīvi. Komandām kļūstot dažādām, redzam, cik lielu ieguvumu spēj sniegt dažādu skatupunktu esība un nestandarta risinājumu izmantojums, arī empātijai un emocionālai inteliģencei ir kritiska loma procesu veiksmīgai norisei. Turklāt nereti sievietes pat veiksmīgāk tiek galā ar labvēlīgas kolektīva atmosfēras nodrošināšanu

Vēl viens stereotips, kuru būtu vērts uzsvērt atsevišķi, ir “pat ja kā speciāliste viņa ir laba, vadītāja no viņas nesanāktu” vai “sievietēm trūkst ambīciju, lai uzņemtos vadību”. VNĪ darbinieku vidū 2023. gadā sievietes veidoja 63%. NĪ attīstības projektu pārvaldē, kuras atbildībā ir tieši lielie attīstības projekti, sieviešu īpatsvars ir pat lielāks – 65%. Turklāt jāņem, ka šim rādītājam ir ne tikai kvantitatīvs, bet arī kvalitatīvs raksturs – puse no daļu vadītājiem šajā pārvaldē ir sievietes. Ļoti labi redzam, ka vidē un kultūrā, kur primārā nozīme ir cilvēka prasmēm un viņa vērtībai, sievietēm ir līdzvērtīgas iespējas sasniegt augstu rezultātus, gūstot gan personīgo piepildījumu, gan dodot būtisku ieguldījumu uzņēmuma attīstībā. Tomēr vide pati sevi nesakārtos, ar to ir jāstrādā proaktīvi.

Dzimumu vienlīdzības jautājums ir galvenokārt sabiedrības kopējās izpratnes atbildība. Protams, problēmas nekad maģiski neatrod risinājumus, tāpēc šī tēma ir jāaktualizē atkal un atkal. Tomēr nevar aizmirst par to, cik būtiski ir spēcināt pašas sievietes. Ja sievietei ir pārliecība par savām spējām, atbilstību un kompetenci, tad maz ticams, ka ārējie faktori spēs mainīt veidu, kā sieviete raugās uz sevi kā profesionāli. It īpaši situācijās, kad problēmām patiešām ir situāciju, nevis sistēmas raksturs.

Viens no veidiem, kā mēs VNĪ cenšamies palīdzēt un aktualizēt šo jautājumu, ir organizējot mentoringa programmu būvniecības un apsaimniekošanas studentēm. Vairāku mēnešu garumā meitenēm ir iespēja saņemt profesionālo atbalstu no mentorēm – VNĪ darbiniecēm, kuras, ļoti iespējams, izgājušas cauri tieši tām pašām šaubām un izaicinājumiem, ar kuriem saskaras esošās studentes. Ja būvnieku un arhitektu brālības ir zināmas jau no seniem laikiem, tad “māsības” sievietēm būvniecībā diemžēl nav visai zināms formāts. Tomēr  informācijas, pieredzes un arī sajūtu apmaiņai  sieviešu vidū ir būtiska nozīme, lai kopīgi veidotu labāku vidi.