Jaunā bibliotēkas ēka, saukta arī par Gaismas pili, neapšaubāmi ir viena no neparastākajām ēkām Rīgā. Neapšaubot arhitekta Gunāra Birkerta profesionalitāti, rodas jautājums – ko īsti projekta radītājs ar savu darbu gribējis pateikt.
Palasot Nacionālās bibliotēkas ēkas idejas aprakstu, var nedaudz apmulst. Saskaņā ar to Gaismas pils izskats stāsta par zaļiem laukiem un pļavām un daudzkrāsainām puķēm, par tumšiem priežu mežiem un baltām bērzu birztalām. Tāpat tā stāstot par lēni plūstošām, tumšām, sapņainām upēm, kuru plūdums ir tik lēns, ka reizumis šķiet, ka tās plūst atpakaļ. Tā stāsta par visur klātesošo folkloru, par cilvēku pārdzīvojumiem, kuri izteikti tautas dziesmās un teikās, par apņēmību, kura no tumšajiem ūdeņiem liks pacelties mirdzošai pilij. Tā stāsta par drošsirdīgiem jātniekiem, kuri jāj ledus kalnā, lai izglābtu princesi.
Ja neskaita līdzību ar ledus gabalu, kas tiešām ir izdevusies, tad jābūt apveltītam ar tiešām bagātu fantāziju, lai iepriekš pieminētās lietas saskatītu projektā. Toties saskatāms ir daudz kas cits.