Mūsdienu arhitektūrā būtiska loma ir modernam apgaismojumam, kura kvalitāte un funkcionalitāte nosaka, kā jūtamies savās mājās, darbavietā un publiskā vidē. Tomēr ikdienā mūs ietekmē “gaismas piesārņojums”, ar kuru esam spiesti neapzināti sadzīvot. Diametrāli pretējs ir apgaismojums, kas veido telpas noskaņu, maina materiālu un apjomu uztveri un pat rada drošības sajūtu. Smalkas, mūsu uztveri ietekmējošas gaismas viļņu vibrācijas, kam ir daudz lielāka ietekme uz dzīves kvalitāti nekā ikdienā par to aizdomājamies.

Par gaismu kā niansētu arhitektūras materiālu Archidea.lv saruna ar gaismas arhitekti Ilzi Leduskrastu un interjera un gaismas risinājumu uzņēmuma CREA vadītāju Juri Stražnovu.

Cilvēka attiecības ar gaismu ir veidojušās tūkstošiem gadu ilgā posmā, un šī saikne joprojām nosaka mūsu fizioloģiju, uzsver gaismas arhitekte Ilze Leduskrasta. Cilvēks dzīvoja ārpus telpām un pielāgojās dabiskajam diennakts ritmam. Cilvēka bioloģiskie procesi, hormonālā darbība un diennakts ritms ir cieši saistīti ar dabisko apgaismojumu, kas nosaka, kad organisms aktivizējas un kad tas atpūšas, skaidro Ilze Leduskrasta.

Tomēr mūsdienu dzīvesveids šo dabisko līdzsvaru ir būtiski mainījis, norāda Ilze. Uzturēšanās iekštelpās mākslīgā apgaismojumā izjauc šo līdzsvaru neatkarīgi no gadalaika. Mūsu platuma grādos lielākā daļa cilvēku 90% laika pavada iekštelpās mākslīgā apgaismojumā. Tas nozīmē, ka organisms lielāko daļu laika funkcionē vidē, kas neatbilst apstākļiem, kādos tas evolucionāri ir veidojies.

Mūsdienu arhitektūras un apgaismojuma risinājumu kontekstā tas, pēc Ilzes domām, uzliek būtisku atbildību veidot vidi, kas respektē cilvēka bioloģiskās vajadzības – organisma cirkadiāno ritmu.

(Cirkadiānais ritms ir organisma iekšējais pulkstenis, kas regulē miega – nomoda ciklus, hormonu līmeni, ķermeņa temperatūru un vielmaiņu. Gaismas trūkums vai pārpilnība nepareizā laikā (piemēram, ekrāna gaisma) var izjaukt šo ritmu, radot miega traucējumus un veselības problēmas.)

Cilvēka organisms funkcionē 24 stundu ritmā, un gaisma šajā ciklā ir galvenais orientieris, skaidro Ilze. Gaisma informē ķermeni par to, kad būt nomodā, bet tumsa signalizē par nepieciešamību atjaunoties. Šis mehānisms ir dziļi iestrādāts cilvēka bioloģijā un darbojas neatkarīgi no tā, vai mēs to apzināmies.

Mākslīgais apgaismojums vēsturiski radās, lai tumšajās diennakts stundās mēs turpinātu būt efektīvi, savukārt ilgstoša efektivitātes nodrošināšana pie piesātinātas zilās gaismas (maiņu darbs, slimnīcu vide) patiesībā nozīmē darīt savam organismam pāri, norāda Ilze Leduskrasta.

Zilais spektrs – gaismas neredzamā ietekme uz cilvēka organismu

Cilvēka organisms uz dažādiem gaismas spektra viļņu garumiem reaģē atšķirīgi, skaidro gaismas arhitekte Ilze Leduskrasta. Rīta stundās paaugstinās kortizola līmenis, uzlabojot koncentrēšanos un darba spējas, savukārt tumsas ietekmē izdalās melatonīns, veicinot miegu. Saules gaisma vienmēr satur pilnu spektru, bet rīta gaismai ir raksturīgs paaugstināts zilā spektra īpatsvars, kas signalize organismam par dienas sākumu un aktivizē tā fizioloģiskos procesus.

Īpaši kritiska šī izpratne ir vidēs, kur cilvēks uzturas ārpus dabiskā diennakts ritma. Pēc Ilzes domām slimnīcās un maiņu darba režīmā strādājošajiem nakts apgaismojumam būtu jābūt ar minimālu vai pilnībā izslēgtu zilā spectra komponenti, bet praksē šādi risinājumi vēl nav plaši pieejami.

Ilze norāda, ka būtiska ir ne tikai gaismas krāsu temperatūra, bet arī tās pilnais spektrālais sastāvs. Nepietiek noteikt tikai kelvinus (Kelvins (K) ir krāsu temperatūras mērvienība, kas nosaka lampas gaismas krāsu.), jo arī vizuāli silta un šķietami komfortabla gaisma var saturēt būtisku zilā spektra īpatsvaru, ko cilvēka acs tieši neuztver, bet uz kuru organisms tomēr reaģē. Tas nozīmē, ka gaismas kvalitāte ir sarežģītāks un niansētāks parametrs, nekā to bieži pieņem praksē.

Gaismas projektēšanas kvalitātei būtu jāmainās jau tagad, taču praksē tas notiek lēni. Galvenais iemesls ir izpratnes trūkums - ne vienmēr tiek apzināts, cik būtiska ietekme uz cilvēka bioloģiju ir gaismai kā impulsam, kas regulē organisma darbību un pašsajūtu.

Vai apzināmies gaismas vērtību un spējam arhitektūras projektos izmantot tās nianses?

Interjera un gaismas risinājumu uzņēmuma CREA vadītājs Juris Stražnovs uz šo jautājumu raugās no telpas pieredzes perspektīvas. Viņa interese par gaismu sākusies nevis no tehniskās puses, bet no vēlmes saprast, kā cilvēks uztver telpu. “Sākumā bija interese par telpu kā tādu - kā telpa strādā, kā cilvēks telpā jūtas. Un gaisma tur ir ļoti būtiska sastāvdaļa,” viņš stāsta. Ar laiku šī interese pāraugusi dziļākā izpratnē par gaismas nozīmi telpas veidošanā.

“Sākumā tu to varbūt neapzinies tik skaidri, bet ar laiku saproti, ka gaisma nav tikai funkcija - tā ir instruments, ar kuru var veidot telpu,” saka Juris.

Uz jautājumu Ilze Leduskrasta atbild nepārprotami - gan privātajā, gan publiskajā sektorā apgaismojuma risinājumiem būtu jāseko dabas ciklam. Tas nozīmē apzināti projektēt telpas tā, lai to galvenās funkcijas būtu pēc iespējas tuvāk dabiskās gaismas avotiem. Pozitīva tendence ir logu apjoma palielināšanās mūsdienu arhitektūrā, kas ļauj telpās ienākt lielākam dabiskās gaismas daudzumam.

Savukārt nakts laikā situācija ir pretēja. Lai organisms spētu pilnvērtīgi atjaunoties, īpaši guļamistabās ir nepieciešams kvalitatīvs aptumšojums. Tas ir īpaši svarīgi pilsētvidē, kur cilvēks ir pakļauts nepārtrauktam mākslīgajam apgaismojumam. Ilze pievērš uzmanību arī mazāk pamanāmiem gaismas avotiem, kas tomēr ietekmē organismu. “Uz mums iedarbojas arī visi mazie gaismas indikatori - ledusskapja, WiFi vai citu ierīču signāli. Ja acis ir atvērtas, gaismas stimulus uztver redze, savukārt ar aizvērtām acīm tos turpina fiksēt nervu sistēma. Tas nozīmē, ka arī šķietami nenozīmīgi gaismas avoti var ietekmēt organismu, uzturot aktivitātes režīmam raksturīgo kortizola līmeni,” viņa skaidro.

Tomēr praksē šī izpratne ne vienmēr tiek konsekventi īstenota. Juris Stražnovs norāda, ka daudzos projektos apgaismojums joprojām tiek veidots kā tehnisks risinājums, nevis apzināts telpas veidošanas instruments. “Bieži vien viss tiek izgaismots vienmērīgi, bez izpratnes par to, ko gaisma dara,” viņš saka.

Vienmērīgs, visaptverošs apgaismojums šķiet drošs un funkcionāls risinājums, taču tas var būtiski ietekmēt telpas uztveri. “Ja viss ir izgaismots vienādi, pazūd struktūra. Pazūd dziļums. Pazūd kontrasts. Un telpa kļūst plakana,” skaidro Juris, pievēršot uzmanību gaismas lomai telpas telpiskās kvalitātes veidošanā.

Savukārt kvalitatīvs apgaismojums bieži paliek nepamanīts, jo tas darbojas intuitīvā līmenī. “Labs apgaismojums nav tas, ko tu pamani. Labs apgaismojums ir tas, kur tu jūties labi,” saka Juris, uzsverot, ka gaismas patiesā kvalitāte izpaužas cilvēka pašsajūtā, nevis tās intensitātē.

Dzīvoklis Krišjāņa Valdemāra ielā, Rīgā | Interjers: Elīza Anete Bajāra | Foto: Madara Kuplā

Gaismas avota “DNS”: kas slēpjas aiz redzamā spektra

Ilze Leduskrasta gaismas avota spektrālo sastāvu raksturo kā tā “DNS”, kas nosaka gaismas patieso ietekmi uz cilvēka organismu. Pilnvērtīgu spektru nodrošina tikai dabiskais apgaismojums, savukārt mākslīgo gaismas avotu attīstība joprojām galvenokārt fokusējas uz efektivitātes un patēriņa rādītāju uzlabošanu, definējot vizuālās funkcionalitātes minimum, bet atstājot ārpus šī fokusa rūpes par cilvēka organismu kā mūsu galveno darba instrumentu. Viņa uzsver, ka nepietiek orientēties tikai pēc krāsu temperatūras kelvinos (K), jo arī vizuāli silta gaisma var saturēt būtisku zilā spektra komponenti, kas turpina stimulēt nervu sistēmu.

Ilze īpaši kritiski vērtē fluorescējošo spuldžu radīto mirgošanas jeb flicker efektu. Lai gan šī mirgošana ar neapbruņotu aci nav redzama, smadzenes to uztver, radot nepārtrauktu, slodzi nervu sistēmai. Tādēļ, cik vien iespējams, būtu jāizvairās no fluroscento spuldžu izmantošanas! Arī daudzi komerciāli pieejamie LED gaismas avoti satur intensīvu zilā spektra impulsu, kas saglabājas pat pie zemākas intensitātes, gaismas avotu dimmējot.

No bioloģiskā skatpunkta cilvēkam vispiemērotākais mākslīgās gaismas avots vēsturiski ir bijusi kvēlspuldze. Lai gan tā tika pakāpeniski izņemta no aprites zemās energoefektivitātes dēļ, aptuveni 70% no tās izstarotās enerģijas pārtop siltumā, kas ietver infrasarkano spektra daļu. Šis spektrs ir bioloģiski saderīgs ar cilvēka organismu un veicina dabiskāku pāreju uz atjaunošanās režīmu.

Savukārt vakara stundās Ilze iesaka izmantot gaismas avotus, kuru spektrs ir tuvāks infrasarkanajai daļai. Kā piemēru viņa min kamīnu un sveces  - to izstarotā gaisma satur sarkano spektra komponenti, kas ir bioloģiski piemērotāka cilvēka organismam.

Gaisma kā gaismas arhitektu materiāls un instruments vienlaicīgi

Viens no pirmajiem projektiem Latvijā, kur apgaismojuma risinājumi tika veidoti, apzināti ievērojot un dodot iespēju atbalstīt cilvēka cirkadiāno ritmu, ir skaists VEF kvartālā esošs birojs, kur gaisma kļūst par aktīvu telpas elementu, nevis tikai funkcionālu nepieciešamību. Šādā pieejā apgaismojuma intensitāte un spektrālais sastāvs tiek pielāgots diennakts gaitai, radot vidi, kas atbalsta cilvēka dabisko bioloģisko ritmu. Projekts apliecina, ka apgaismojums var kļūt par pilnvērtīgu arhitektūras instrumentu, kas veido ne tikai telpas redzamību, bet arī tās uztveri un lietošanas kvalitāti, jo sistēma ir ar iespēju to izmantot vai neizmantot ar papildu elementiem.

Biroja projekta VEF kvartālā vizualizācija | Autors: Ilze Leduskrasta

Juris Stražnovs uzsver, ka universālu apgaismojuma risinājumu nepastāv. “Katra telpa ir atšķirīga. Katrs cilvēks ir atšķirīgs. Arhitektūra ir atšķirīga. Tu nevari izmantot vienu universālu risinājumu,” viņš skaidro. Apgaismojuma projektēšana ir sadarbības process, kurā tiek ņemts vērā gan arhitektūras koncepts, gan telpas funkcija, gan cilvēku vajadzības. “Tu runā ar arhitektu, ar dizaineru, ar klientu. Tu mēģini saprast, ko viņi grib panākt. Kā viņi izmantos telpu. Kā viņi tur dzīvos. Un tad tu piemeklē gaismu, kas tam atbilst.”

Viens no būtiskākajiem principiem ir elastība. “Es parasti izvēlos veidot sistēmu ar iespējām. Lai gaismu var regulēt. Jo gaismu vienmēr var samazināt, bet, ja tās nav, tad to vairs nevar vienkārši pievienot.”

Juris norāda, ka normatīvie apgaismojuma standarti ir tikai atskaites punkts, bet tie ne vienmēr atspoguļo konkrētās telpas un cilvēka vajadzības. “Normas ir tikai atskaites punkts. Tās neņem vērā konkrēto cilvēku, konkrēto telpu, konkrēto situāciju. Gaisma nav tikai tehnisks parametrs. Tā ir sajūta.”

Gaismas uzdevums, pēc Jura domām, ir palīdzēt uztvert arhitektūru. “Ja gaisma strādā kopā ar arhitektūru, tad tu pat nepamani pašu gaismekli. Tu uztver ēku.”

Kā piemēru sistemātiskai pieejai Juris min Preiļu pils apgaismojuma projektu, kur bija iespēja apgaismojumu veidot kā integrētu arhitektūras elementu.

Preiļu pils | Autori: H2E | Foto: Signe Fūrmane

Šāda pieeja ļauj veidot telpisku dziļumu un kontrolēt to, kā cilvēks uztver vidi. “Tu vari kontrolēt, ko cilvēks redz, ko viņš uztver. Tu vari radīt dziļumu, nevis tikai plakanu apgaismojumu. Tas ir pilnīgi cits līmenis,” saka Juris. Šādos projektos gaisma kļūst par neatņemamu arhitektūras sastāvdaļu - materiālu, kas palīdz veidot ēkas identitāti un pieredzi.

Ko par mūsu sabiedrību pasaka gaismas projekti?

Apgaismojuma risinājumi atspoguļo ne tikai tehniskās iespējas, bet arī sabiedrības izpratni par vidi, kurā tā dzīvo. Juris Stražnovs norāda, ka mūsu sabiedrībā ir tendence izmantot pārāk daudz gaismas. Ir sajūta, ka jo vairāk gaismas, jo labāk. Šī tendence ir novērojama gan privātajās teritorijās, gan publiskajā telpā, kur apgaismojums bieži tiek veidots vienmērīgs un visaptverošs. “Bieži vien viss tiek izgaismots vienmērīgi, bez izpratnes par to, ko gaisma dara,” viņš piebilst, norādot, ka šāda pieeja ne vienmēr uzlabo telpas kvalitāti vai cilvēka pašsajūtu.

Ilze Leduskrasta uzsver, ka apgaismojuma kvalitāte ir jautājums, kas būtu jārisina arī pilsētplānošanas līmenī. Šobrīd Rīgas ilgtspējas stratēģijā līdz 2030. gadam nav izstrādāta vienota apgaismojuma stratēģija, lai gan pilsētvidē ir novērojams augsts gaismas piesārņojuma līmenis. Pārgaismotas ielas ne vienmēr nodrošina lielāku drošību, bet būtiski ietekmē pilsētvides kvalitāti un cilvēka bioloģisko līdzsvaru.

Kā piemēru Ilze min Kopenhāgenas pieredzi, kur pašvaldība eksperimentāli samazināja ielu apgaismojuma intensitāti, lai izvērtētu tā ietekmi uz drošību. Sākotnēji apgaismojums tika samazināts par 20%, un netika konstatētas būtiskas izmaiņas nedz drošības rādītājos, nedz sabiedrības uztverē. Turpinot eksperimentu, apgaismojuma līmenis tika samazināts līdz pat 50%, saglabājot to pašu drošības līmeni, vienlaikus būtiski samazinot enerģijas patēriņu un ekspluatācijas izmaksas.

Šādi projekti liek pārdomāt gaismas lomu pilsētvidē un tās ietekmi uz sabiedrību kopumā. Apgaismojums nav tikai infrastruktūras elements - tas atspoguļo izpratni par cilvēku, vidi un attiecībām starp tehnoloģijām un bioloģiju. Tas, kā mēs izmantojam gaismu, atklāj ne tikai mūsu tehnoloģiskās iespējas, bet arī mūsu spēju veidot vidi, kas ir saderīga ar cilvēka fizioloģiju un uztveri.