Domājot par arhitektūru, nevar noliegt to, ka tā atstāj ilgtermiņa iespaidu uz sabiedrību un mūsu apkārtējo vidi. Ēkas parasti tiek būvētas tā, lai tās kalpotu ilgi, līdz ar to vairākus gadu desmitus tālā nākotnē ir iespējams redzēt, kādas vērtības bija aktuālas ēkas uzcelšanas brīdī. Vairāk par arhitektūras kultūrvēsturisko nozīmi stāsta muzeja “Žaņa Lipkes memoriāls” direktore, sabiedriskā aktīviste un “Latvijas Arhitektūras gada balvas 2022” žūrijas pārstāve Lolita Tomsone.
Ēkas liecina par vēsturi un to, kas svarīgs
Arhitektūra ir daļa no cilvēces civilizācijas, tā simbolizē konkrētu vēsturisko periodu, tā raksturu, galvenās iezīmes un pat politisko ideoloģiju. Piemēram, ēkas, kas celtas cilvēkiem vai dieviem, liecina par to, kas sabiedrībai ir svarīgs. Būves var pastāstīt arī par to, ko cilvēki būvniecības laikā novērtēja un ko tolaik uzskatīja par skaistuma etalonu.
Īpaši jau par vēsturi var pastāstīt tas, kas ir izpostīts. Kas tika sagrauts un vēlāk atjaunots, kuras ēkas pārtapa par nacionālo simbolu. Padomju laika kolhozu trīsstāvu mājas un augstceltnes Purvciemā un Pļavniekos par dzīvi totalitārā režīmā par pēckara posmu pavēsta daudz vairāk, nekā tā laika cenzētā publicistika. Zinātņu akadēmijas ēka liecina par savām gigantiskajām “māsām” Maskavā un Varšavā, kurām ar savu klātbūtni bija jāmaina pilsētas vertikāles – baznīcu torņi.
Jāsargā esošais un jādomā par nākotni
Kaut gan tiek strādāts pie dažādu arhitektūras pieminekļu saglabāšanas, vienmēr, protams, var darīt vairāk. Atceros 90. gadus, kad vajadzēja arhitektus, kas pamana, novērtē koka ēkas un atjauno tās, jo citi māju īpašnieki tās “netīšām” nodedzināja, negribot velti krāmēties ar vecām mājām. Kad studēju Latvijas Kultūras akadēmijā, apkārtnes koka mājas ik pa laikam izgaisa dūmos. Tāpat arhitekti jau diskutē, ko darīt ar vecajiem rūpnīcu korpusiem, ar baznīcām bez kupoliem un draudzes, jo negribētos visu šo vēsturisko mantojumu aizlaist zudībā kā Brīvības ielas “Floras” māju. Latvijas arhitekti noteikti ir augsti sava darba profesionāļi un jo īpaši spēcīga mums ir vēsturisko ēku atjaunošanas skola. Grūti iedomāties labu arhitektu, kurš jau ceļot būvi domā – ak, nieki vien, tāpat jau pēc pusgadsimta sabruks.
Var izcelt arī to, ka arhitekti, kas strādā pie lielo kultūras objektu izstrādes pavisam noteikti domā, kādu nospiedumu atstās radītā ēka. Taču mūsu kā sabiedrības attieksme gan pret tām var stipri atšķirties. Nav taču vienprātības ne par Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku, ne Okupācijas muzeja piebūvi, kaut Birkerta kungs darbojās kādas cildenas un celsmīgas idejas mudināts. Koncertzāles un muzeji iespaido pilsētas kultūrvidi, tāpēc jo svarīgāka ir diskusija par katru nākamo objektu. Viena neglīta privātmāja neko daudz tomēr nemainīs – to var apstādīt ar tūjām un likties mierā, taču ar sabiedriskām celtnēm tā nevar.
Videi ap radītājām ēkām ir nozīme
Atskatoties uz darbu “Latvijas Arhitektūras gada balvas 2022” žūrijā, varu teikt, ka šogad vairākas pieteiktās ēkas vienoja gars. Varbūt tāpēc, ka daudzviet bija pirtis, kurās “uzmet garu”. Taču tajā pašā laikā visus šos darbus vieno arī milzīga rūpība pret vidi, dārzi ap ēkām, dabiskie materiāli, dziļa cieņa vai reizēm pat apsēstība pret vēsturisko un industriālo mantojumu. Tajā ir maz tukšas izrādīšanās.
Daļa no ēkām, kuras apskatījām, nebūtu pieejamas garāmgājējiem, bet dažas no tām aicina iekšā, veido ap sevi lielāku vai mazāku kopienu. Ziedu un garšvielu dārzi bitēm un cilvēkiem, vēlreiz izmantotie vecie ķieģeļi un koks, to mēs noteikti varētu novērtēt. Tieši vide, kas tiek radīta ap ēkām, ir nozīmīga. Brīvdienas, kuras pandēmijas laikā bieži vien pavadījām pastaigās pa muižu parkiem vai pils dārziem, liecināja, ka koku alejas un soliņi ir pilsētniekiem pavisam noteikti nepieciešami jēdzīgai dzīvei. Neviens vairs nevēlas no dzīvokļa loga skatīties uz automašīnu rindām. Šobrīd gan visai grūti izdomāt, kāda varētu būt arhitektūras nākotne. Varbūt tā būs mazāk antracīta pelēka?
