«Tas, kas mani šokē un ko es nekādi nespēju saprast, ir šīs ēkas virsotne. Sākotnēji skaidrā līniju dinamika veidoja kustību, jaunu vertikāli, kas arī visspēcīgāk izteica ieceres atmodas laiku ideālistisko garīgumu. Nu šī ideālā virsotne un dominante ir sadalīta, sašķēlusies,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā, runājot par jauno Gaismas pils būvi Rīgā, sacījis arhitekts Pēteris Blūms.
«Laikam tas nav domāts ar simbolisku nozīmi. Bet iesākumā tomēr bija simboli. Sākuma metos simboliem bija liela nozīme, un esmu stipri drošs, ka tāda trejdalīta dominante, kādu redzam šodien, diez vai tiktu saprasta,» viņš norādījis.
«Es par šo ēku sev par kreņķiem nekad neesmu nonācis lielā sajūsmā. Manuprāt, tā ir nedaudz par tuvu Daugavai, masīvi konkurē ar Vecrīgas silueta smalkumu, tāpat kā Saules akmens nolikta pašā Daugavas malā ar garo fasādi, lai varētu vislabāk baudīt Vecrīgu no augšas. Silueta ideja pirmsākumos man likās simpātiska, bet tas arī ir viss, ko es gribētu teikt, jo, ja jūs man sāksiet prasīt tālāk, tad kāds sāks domāt, ka esmu nelojāls,» skaidrojis arhitekts.
Tomēr, vaicāts, vai nevarētu būt tā, ka pēc kāda laika šī ēka ieguļas ainavā un kļūst par neatņemamu kopējās Rīgas kreisā krasta panorāmas elementu, P. Blūms atbildējis: «Ir viena lieta. Ir kāda problēma, kurai nespēju rast skaidrojumu. Pret to siluetu, ja to vērtē atrauti no vietas, kāds bija sākumā, man nebija lielu iebildumu, jo tā bija tīra forma ar saprotamu semantiku. Tas bija spēcīgs tēls. Tas, ar ko šis tēls ir apaudzis un kādā veidā ir notikusi šī detalizācija, ka no katras puses ēka ir citāda, man nav īsti saprotams. Šo ārkārtīgi skaidro, caurredzamo un saprotamo tēlu – Gaismas pili vai Stikla kalnu sajust nav tik viegli. Tam būtu jāmirdz un jābūt šķautņainam. Kā kristālam. Kaut kam dzidram...Nejūtu. Varbūt tās ir tikai manas subjektīvās uztveres problēmas.»
