Izstrādājot parka pārbūves būvprojektu, parks tiks veidots kā mūsdienīgs apkaimes parks ar daudzveidīgām atpūtas iespējām dažādām iedzīvotāju vecuma grupām, vienlaikus saglabājot vēsturisko romantisma gaisotni. Pārbūves ietvaros paredzēta mākslīgo pilsdrupu un kādreizējās ūdenstilpnes funkcionalitātes risinājumu izstrāde, dārznieka mājas un labierīcību izbūve, brīvdabas amfiteātra un vietas vasaras kafejnīcai izbūve, bērnu un jauniešu aktīvās zonas izveide, tajā skaitā iezīmējot vietu veloparka, skeitparka izveidei Rīgas 28. vidusskolas tuvumā, kas jau tiks īstenots nākamo projektu ietvaros. Tāpat tiks nodrošināti labiekārtojuma elementi, vides pieejamības risinājumi (visiem sabiedrības locekļiem, t.sk. iespēju robežās – cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un ģimenēm ar maziem bērniem). Īpaša uzmanība tiks pievērsta apstādījumu veidošanai un nodrošināšanai.

Paredzēts risināt arī nožogojuma jautājumu, ņemot vērā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja „Dauderi” nodaļas teritoriju un dzelzceļa sliedes, kā arī visa parka teritorijas norobežošanu tumšajās diennakts stundās Aldara parks ir viens no vecākajiem parkiem Rīgā, kas veidots 19. gs. beigās kā alus darītavas „Waldschlößchen” jeb „Meža pils” (mūsdienās – A/S „Aldaris”) īpašnieka savrupmājas dārzs ar dīķi un mākslīgajām pilsdrupām. 20. gs. trīsdesmitajos gados parks tika pārbūvēts un izmantots valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa vajadzībām, bet pēc Otrā pasaules kara parks kļuva par publiski pieejamu teritoriju.

Mūsdienās Aldara parks un mākslīgās pilsdrupas ir vietējas nozīmes aizsargājams kultūras piemineklis, taču tas atrodas degradētā stāvoklī un tiek izmantots lielākoties Sarkandaugavas apkaimes iedzīvotāju ikdienas solim, kā arī Rīgas 28. vidusskolas skolēnu aktivitāšu vajadzībām, savukārt mākslīgās pilsdrupas, kas kopš 20. gs. sešdesmitajiem gadiem tika izmantotas kā alpīnistu treniņu un sacensību vieta, bet drošības apsvērumu dēļ vairs nav piemērotas alpīnistu nodarbībām.

“Re-Arta” arhitekte Kristīna Briķe, kura veic ainavu arhitektūras darbus parkā, uzsver: “Aldara parks ir kultūras piemineklis – vēsturisks dārzs, kurš saglabājis savu vēsturisko nozīmi, bet vairāku desmitu gadu laikā pienācīgas kopšanas trūkuma dēļ zaudējis sākotnējo arhitektonisko un estētisko kvalitāti. Daba ir pārņēmusi parku savā varā un koki ir ieauguši vietās, kur pēc plānojuma tiem nepienācās būt, tādēļ parks ir kļuvis drūms un ēnains, bez ziedošiem krūmiem un puķēm. Parkā ir aizaugušas vēsturiskās skatu līnijas, zuduši  vēsturiskie celiņi, dažviet gan vēsturisko celiņu vietas dabā vēl nojaušamas, taču pilnībā zuduši soliņi, krūmu stādījumu vietas dažviet saskatāmas rūpīgi vērojot izaugušās atvases, ievērojami pavairojušies nevērtīgie kļavu sējeņi, pilnībā un neatgriezeniski ir zuduši puķu stādījumi. Ir pienācis laiks veikt parka sakārtošanu, atjaunojot visu vērtīgo, kas saglabājies un pielāgojot parka mūsdienīgai funkcionalitātei.”

Būvprojekta izstrādi plānots pabeigt 2018. gada ziemā.