Ar savu viedokli par zaļas pilsētvides nozīmi dalās Helēna Gūtmane, ainavu arhitekte, Latvijas Ainavu arhitektūras asociācijas valdes priekšsēdētāja.

Pēdējos gados gan Latvijā un Rīgā, gan arī citviet pasaulē arvien vairāk cilvēku novērtē dabas nozīmi dzīves telpā. Līdztekus pieaug arī uzmanība, ko pievēršam dabā balstītiem pilsētvides dizaina risinājumiem. Latvijā un valsts galvaspilsētā dabas tuvums ir jau teju “dabīgs stāvoklis”, kam izsenis ir veidotas un koptas tradīcijas. Ja paraugāmies uz Rīgas karti, redzam, ka pilsētu ieskauj bagātīgs urbāno mežu loks. Patiesi priecē, ka šogad redzam aktīvāku iedzīvotāju iesaisti un pieprasījumu pēc Rīgas publisko ārtelpu labiekārtošanas. Lai arī tas ir aktualizējies arī pandēmijas kontekstā, nepieciešamība pēc zaļas un ilgtspējīgas pilsētvides, nenoliedzami, ir uz palikšanu.

Ainavu arhitektūra Rīgā ir gana daudzveidīga – no maģistrāļu un pilsētas ielu apstādījumiem, lieliem parkiem un skvēriem līdz privātmāju pagalmiem, no iekoptiem jumtu dārziem līdz pašu radītām zaļām oāzēm uz balkoniem vai terasēm. Rūpējoties par dabu kā būtisku cilvēka dzīves daļu, pieaug iedzīvotāju dzīves kvalitāte, jo zaļuma klātbūtnei pilsētvidē ir virkne priekšrocību. Tā samazina vides piesārņojuma risku, uzlabo psiholoģisko komfortu, rada miera un labsajūtas sajūtu. Gan koki, gan citi augi rūpējas arī par mūsu veselību visnotaļ tieši, jo tie attīra gaisu un uzlabo tā kvalitāti. Koki un krūmi arī palīdz patverties no karstuma, mazinot “siltumsalas” efektu. Tas ir īpaši būtiski karstās un sausās vasarās, kādu globāli pieredzējām šogad, kad tveicē pilsētu centra “kanjonu” blīvā apbūve un ielu segumi uzkrāj un izstaro papildu siltumu.

Pilsētu politiskā vadība apliecina rūpes par iedzīvotāju fizisko un psihisko veselību. Tā strādā, lai stiprinātu iedzīvotāju drošības un piederības sajūtu, vēlmi dzīvot un strādāt pilsētā. Tāpēc ir arvien būtiskāk piešķirt pietiekamus cilvēku un finanšu resursus apstādījumiem un publiskajai ārtelpai. Jo lielāka pilsēta, jo vairāk nepieciešams ieguldīt saimnieciskus un intelektuālus resursus, lai zaļās zonas pilsētā būtu pārdomātākas un apmierinātu iedzīvotāju dažādās vajadzības.

Augi ir arī viens noefektīvākiem veidiem, kā atdzīvināt bijušās industriālas teritorijas un pārveidot tās par pilsētvidi darbam, dzīvošanai un atpūtai. Teju ikviena no tām iet roku rokā ar piesārņojumu, it īpaši, ja runājam par rūpnīcām. Ja piesārņojums ir izteikts, tā ietekme ilgs gadus. Kokiem un augiem ir ļoti būtisks loma degradēto ārtelpu reģenerācijā un atdzīvināšanā. Ainavu arhitektūrā izmantojam arī pagaidu risinājumus, kuri atgriež dzīvē tā sauktās “neviena zemes”. Tās ir ārtelpas, kuras uz laiku netiek izmantotas, piemēram, laukumi pēc būvniecības, robi perimetrālā apbūvē, lielās atvērtās telpas bijušajās rūpniecības teritorijās. Viena no tādām ir Klīversalas kvartāls, kur pēc Otrā pasaules kara bija industriālā zona. Tajā mēs kopā ar zemes īpašnieku un nekustamā īpašuma attīstītāju Pro Kapital ierīkojām pagaidu apstādījumus. Šo risinājumu bieži izmanto līdzīgos gadījumos. Noslēdzoties River Breeze Residence būvniecības darbiem, blakus esošā būvlaukuma vietā kā eksperimentu iekopām “Sajūtu dārzus”. Mēs izveidojām vairākas dobes ar augiem, kas uzrunā piecas cilvēka maņas. Apzināti izvēlējāmies pārsvarā ziemcietes, kuras nav nepieciešams intensīvi kopt un kuras nākamajās būvniecības kārtās varēs izmantot apstādījumos. Šis eksperiments ļauj novērot, kā, cik un kādi augi spēj panest zemo kopšanas intensitāti noteiktās vietās un apstākļos. Rezultāts ir visnotaļ pieņemams. Mēs ieguvām apliecinājumu tam, ka šis ir gudrs veids, kā iekopt neapbūvētas teritorijas un “aicināt dabu” pilsētā. Projektu īstenojām jau pirms vairākiem gadiem, tāpēc Klīversalas kvartāls ir viens no pionieriem šādu īslaicīgu risinājumu īstenošanā. Mēs redzam, ka šogad tam tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība.

Rīgas publiskā ārtelpa pašlaik pārvar trīs desmitgades ilgušo kvalitātes lejupslīdi. Dzīves vide kļūst patīkamāka, skaistāka un ērtāka. Ir jau arī laiks, jo pieprasījums no iedzīvotājiem šogad ir izteikti pieaudzis. Viens no ievērības cienīgākajiem projektiem un intervencēm, ko īstenojām, bija pagaidu apstādījumu ierīkošana Rīgas ielās. Parasti pilsēta pret šādiem risinājumiem ir skeptiska, tomēr šis bija pirmais īslaicīgā ārtelpas labiekārtojuma pielietošanas piemērs, kas sistēmiski tika ieviests Rīgas ielās. Vecpilsētā un četrās ielās tika uzstādīti dažāda veida augu konteineri ar daudzveidīgo augu sortimentu – no kokiem līdz viengadīgiem dārza augiem, izvietoti soliņi un atkritumu urnas. Jauninājums bija Tērbatas ielā uz autostāvvietu rēķina izveidotie ietvju paplašinājumi jeb tā saucamie “parkleti”. Tajos ar uz koka grīdām novietotiem soliņiem un  augu konteineriem ar garšaugiem izveidojām astoņas nelielas, bet ļoti vajadzīgās zaļās atpūtas vietas šajā cilvēkiem pilnajā ielā. Šie risinājumi deva atbildes uz daudziem jautājumiem un pārliecību, ka tieši sezonālie apstādījumi rada iespēju gana īsā lakā iedvest dārza sajūtu pilsētā. Ar ilglaicīgiem projektiem to ir grūti paveikt, jo tie prasa pamatīgu izstrādes, saskaņošanas un būvniecības laiku, kā arī lielas investīcijas. Turklāt šādas zaļās saliņas un pārvietojamus apstādījumus var veidot arī privātā sektora pārstāvji. Paveiktais ir veiksmīgs piemērs, kā padarīt publisko ārtelpu ērtu ne tikai autobraucējam, bet arī gājējiem, kuri uz ielām un publiskajā telpā vasarā pavada vairāk laika. Ne velti iedzīvotāji labprāt uzturējās šajās zaļajās saliņās. Tas apliecina, ka šis ielas labiekārtojuma veids ir ieguvums gan pilsētai, gan cilvēkiem.

Tāpat jāpiemin vēl viens šīs vasaras veiksmes stāsts. Kopā ar Rīgas Centra attīstības biedrību piedalījāmies konkursā, lai sakoptu privātu ārtelpu – skvēru Barona un Bruņinieku ielu stūrī, kas nodrošina zaļas oāzes sajūtu. Līdz šim iedzīvotāji teritorijai meta līkumu vai ātri skrēja cauri, jo ne pašvaldība, nedz īpašnieks par to nerūpējās. Tāpēc iniciatīvu uzņēmās nevalstiskā organizācija. Ļoti īsā laikā teritoriju sakopām un atbrīvojām no atkritumiem. Mēs arī iestādījām dārza augus un ar radošo uzņēmēju palīdzību izveidojām soliņus, uzlikām šūpoles. Jau pēc nedēļas redzējām, ka garāmgājēji un apkārtnes iedzīvotāji skvēru aktīvi izmanto un tajā ieplūdusi jauna dzīvība. Arī šis ir labs piemērs, kā pilsēta var sadarboties ar privātiem īpašniekiem, attīstītājiem un nevalstiskajām organizācijām, lai atdzīvinātu novārtā atstātas teritorijas.

Ainavu arhitektūrai, tostarp arī īslaicīgiem risinājumiem, ir daudz priekšrocību. Tā risina ekoloģiskos izaicinājumus un palīdz apmierināt psiholoģiskās vajadzības, uzlabo nekustamā īpašuma kvalitāti un ceļ tā vērtību. Apskatot ainavu arhitektūras būtisko nozīmi cilvēka labsajūtas nodrošināšanā un ilgtspējīgas pilsētas veidošanā, kļūst skaidrs – jo gudrāks un pārdomātāks ir pilsētas ieguldījums ārtelpas labiekārtojumā, jo augstāka būs iedzīvotāju dzīves