Būvniecības uzņēmuma “BauArt” valdes priekšsēdētājs Alvis Krēķis
Būvniecības nozares ģenerālvienošanās paredz, ka nozarē saglabājas minimālā mēnešalga 1050 eiro apmērā un minimālā stundas likme 6,29 eiro apmērā. Šāda atlīdzība būs jāmaksā visiem būvniecībā nodarbinātajiem. Tas ir nozīmīgs signāls gan darbiniekiem, gan uzņēmējiem, gan pasūtītājiem par to, ka nozare turpina virzīties uz caurspīdīgāku, sociāli atbildīgāku un godīgāku uzņēmējdarbības vidi. Vienlaikus ir svarīgi saprast, ka 1050 eiro būvniecībā nav alga, par kuru iespējams ilgtermiņā piesaistīt pieredzējušus speciālistus. Patiesībā tas ir atalgojuma līmenis, kas vairāk atbilst būvnieka palīgam vai darbiniekam bez iepriekšējas pieredzes.
Ģenerālvienošanās nozīme nav tikai algu līmenī
Profesionāli būvnieki, tehnikas operatori un citi kvalificēti speciālisti jau šobrīd saņem ievērojami vairāk. Arī “BauArt” praksē konkurētspējīgs atalgojums bija norma jau pirms ģenerālvienošanās stāšanās spēkā, jo bez tā nav iespējams piesaistīt un noturēt profesionālus darbiniekus. Tomēr ģenerālvienošanās nozīme nav tikai algu līmenī, jo tās galvenais mērķis ir radīt vienotus spēles noteikumus visiem tirgus dalībniekiem. Būvniecības nozare gadiem ilgi ir saskārusies ar negodīgu konkurenci, jo daļa uzņēmumu cenas samazinājuši uz nodokļu vai darbinieku rēķina. Ja visi uzņēmumi strādā pēc vienādiem principiem un maksā visus nodokļus, cenu starpības starp līdzvērtīgiem piedāvājumiem nevar būt ļoti lielas. Savukārt situācijās, kad atšķirības ir nesamērīgas, rodas jautājums, uz kā rēķina šī cena tiek samazināta.
Uzraudzības mehānismi un pasūtītāju loma
Protams, ģenerālvienošanās pati par sevi vēl negarantē, ka dempings vai aplokšņu algas pilnībā izzudīs – daudz kas būs atkarīgs no uzraudzības mehānismiem un pasūtītāju rīcības. Ja publiskajos un privātajos iepirkumos joprojām dominēs princips “zemākā cena par katru cenu”, spiediens uz izmaksām saglabāsies. Tas rada risku, ka daļa tirgus dalībnieku meklēs veidus, kā formāli izpildīt prasības, vienlaikus saglabājot ēnu ekonomikas elementus.
Darbaspēka izmaksas turpina pieaugt
Šajā kontekstā liela atbildība gulstas arī uz pasūtītājiem – būvniecībā pēdējos gados būtiski svārstījušās gan materiālu, gan energoresursu, gan transporta izmaksas. Arī darbaspēka izmaksas turpina pieaugt, un tas nozīmē, ka pasūtītājiem arvien biežāk nāksies izvēlēties starp zemāko cenu un ilgtspējīgu rezultātu. Ja nozare pati sev uzliek augstākus standartus attiecībā uz nodokļu nomaksu un atalgojumu, tirgum kopumā jābūt gatavam šos standartus pieņemt.
Visi vienā laivā
Īpaši aktuāls šis jautājums ir ilgtermiņa projektos – daudzos vairāku gadu līgumos vēsturiski nebija paredzēti izmaksu indeksācijas mehānismi, kas ļautu objektīvi pielāgot līguma summu tirgus situācijas izmaiņām. Rezultātā uzņēmēji bieži vien nonāk situācijā, kad jāstrādā par cenām, kas noteiktas pilnīgi citos ekonomiskajos apstākļos, kas savukārt neveicina ne investīcijas, ne nozares stabilitāti.
Šobrīd būvniecībā ir kompromisu laiks – būvniekiem jāspēj nodrošināt kvalitatīvs rezultāts, godīga nodokļu nomaksa un konkurētspējīgs atalgojums, savukārt pasūtītājiem jāapzinās, ka kvalitatīva būvniecība ilgtermiņā nevar balstīties tikai zemākās cenas principā. Visi esam vienā laivā – gan būvnieki, gan pasūtītāji, gan valsts. Tikai sadarbojoties iespējams veidot vidi, kurā godīga konkurence kļūst par normu, nevis izņēmumu.
Ja ģenerālvienošanās palīdzēs mazināt ēnu ekonomiku un veicinās vienlīdzīgākus konkurences apstākļus, ieguvēji būs visi – uzņēmumi, darbinieki un pasūtītāji, taču tas prasīs ne tikai vienošanos uz papīra, bet arī gatavību ikdienā ievērot tās principus un pieņemt ar tiem saistītos kompromisus.
