Oktobra sākumā svinīgā ceremonijā Kokaru zālē Mežaparka Lielajā estrādē tika paziņoti "Latvijas Arhitektūras gada balvas 2022" laureāti. Fināla žūrijas balvu ieguva brūzis "Manufaktūra" Rīgā un tā autori arhitektūras un dizaina birojs "Sampling".
Tas atrodas vēsturiskā ražošanas ēkā Juglā, kas pielāgota alus darītavas un bāra vajadzībām. Koncepcijas pamatā bija vēlme izcelt šīs necilās ēkas ilgo mūžu un vairākas pārbūves. Rezultāts estetizē dažādās būvniecības pieejas un paņēmienus, papildinot ar jaunu uzslāņojumu, kas atkal piemēro ēku citai funkcijai. Ēkas vizuālais tēls iecerēts kā ilgtspējas un atkārtotas izmantošanas manifestācija. Arī telpu dizains ietver gan jau lietotas, gan arī no teritorijā atrastiem materiāliem izgatavotas mēbeles. Uz sarunu gan par pašu brūzi, gan saņemto balvu aicinājām "Sampling" arhitekti LIENI JĀKOBSONI.
Kāda ir sajūta, ka arhitektūras un dizaina birojs „Sampling” ieguvis Latvijas Arhitektūras gada balvu? Vai bija nojauta, ka „Sampling” pie tādas varētu tikt?
Mēs esam priecīgi, ka mūsu darbs ir novērtēts un ka arī plašāka sabiedrība ir ievērojusi šāda veida objektus. Esmu dzirdējusi no paziņām, ka, uzzinājuši par šo balvu, viņi braukuši uz turieni, lai apskatītos, lai paēstu alus darītavas kafejnīcā. Vai mums bija nojauta? Nu, nē. Ja godīgi, tādās kategorijās nedomājām. Mums galvenais bija tikt šīs balvas fināla atlasē, jo visiem, kas tur nonākuši, uzreiz rodas lielāka publicitāte. Par objektiem, kas tur iekļuvuši, parādās raksti presē, un līdz ar to arī sabiedrība par tiem uzzina, un tā veidojas izpratne par labu arhitektūru.
Konkurenti jau arī bija diezgan stipri!
Jā, bet es domāju, ka izšķiroša nozīme ir tieši žūrijai. Kāda veida arhitektūru tās locekļi paši rada, tas arī acīmredzot viņiem patiks, vai arī ir kādi citi personīgi argumenti. Mūsu objekts varbūt bija veidots kaut kādā līdzīgā paradigmā, kā tie cilvēki strādā. Tātad ar lielu uzsvaru uz ilgtspēju un atkārtotu izmantošanu, uz visiem šiem jautājumiem. Iespējams, ja būtu cita žūrija, tad būtu pilnīgi citi uzvarētāji. Nevis iespējams, bet pavisam noteikti. Tas ne tikai attiecībā uz mūsu darbu, bet uz visiem pirmo vietu ieguvējiem.
Alus brūzis "Manufaktūra" | SAMPLING | Foto: Madara Gritāne
Apskatīt projektu: Alus brūzis | Manufaktūra
Pielāgojot 1938. gadā būvētu ražošanas ēku alus darītavas un bāra vajadzībām, redzams, ka „Sampling” vēlme bija izcelt tās ilgo mūžu un vairākkārt dažādos laika periodos piedzīvotās pārbūves. Cik būtiski jums bija saglabāt ēkas unikalitāti?
No vienas puses, jebkura ēka jau ir unikāla. Ikviena sērijveida celtne tāda kļūst tanī brīdī, kad tā nodzīvojusi gana ilgu mūžu un ir apaugusi ar kaut kādiem specifiskiem slāņojumiem. Mums tas bija būtiski, jo sevišķi jautājumā, ko mēs paši uzsveram, – tā ir transformēta dažādos brīžos un periodos. Mūsu pienesums bija kārtējā transformācija šajā transformāciju sērijā. Mēs tā arī to redzam un saprotam, ka vēlāk tā kaut kādā ziņā varētu tikt papildināta vai mainīta. Tas šajā konkrētajā projektā ir kā vadmotīvs, kamēr kādā citā, piemēram, jaunbūvē, no mūsu puses būtu pilnīgi cits piegājiens. Mums likās, ka ikviens no šiem katra perioda uzslāņojumiem kaut kādā ziņā komunicē un ir uzskatāms par pilsētas vēsturi. Tas nav domāts kā konkrēta laika piemineklis vai kas tamlīdzīgs. Tā vienkārši ir vēstures bagātība, kuru gribam saglabāt. Nevis pateikt, ka viens periods vai kāds elements ir vērtīgs un tādu mēs tagad vēlamies redzēt Rīgu. Nē. Gribam parādīt visu to daudzveidību, kāda tā ir bijusi, ejot cauri laikiem.
Koncepcijas pamatā ir vēlme izcelt šīs necilās ēkas Rīgā, Brīvības ielā 401C, ilgo mūžu un vairākas pārbūves. Rezultāts estetizē dažādās būvniecības pieejas un paņēmienus, papildinot ar jaunu uzslāņojumu, kas atkal piemēro ēku citai funkcijai. Lūdzu, paturpiniet šo tēmu.
Ēka ir no 20. gadsimta pirmās puses. Laika gaitā to skāruši dažādi arhitektūras stili, politiskās sistēmas, ekonomiskie apstākļi u.tml. Un mēs tagad vēl pienesam savu, šī laikmeta, slāni. Daudzi no arhitektu vidus ir teikuši, ka tas kopā veido disharmoniju. Tādā ziņā, ka savienojas savstarpēji neharmonizējoši stili, piemēram, 1938. gadā klasiskajā ķieģeļu arhitektūras stilā celtā ēka un divslīpju jumti, ķieģeļu dekori. Un tad vēl padomju perioda mantojums. Tolaik nežēlīgi tika lauzti ārā caurumi, kur tie bija vajadzīgi, un mūrēti ciet logi, kur tie bija lieki, būvētas klāt piebūves, veiktas visādas citādas transformācijas. Atkal – modernisma vārdā ignorēta pagātne. Un tad šīs pieejas arhitektūrai savstarpēji jau disharmonējas pavisam pamatīgi. Tāpēc daudzos gadījumos mēs varam novērot – kad arhitekti ķeras klāt šādam mantojumam, viņi mēģina visas padomju laika pazīmes pilnībā iznīcināt, plus vēl atjaunot kaut kādus bojājumus. Piemēram, karnīzei vai kādam citam dekoram ķieģelī tiek meklēti un no tālienes vesti tādi paši materiāli, mēģināts no tiem imitēt bijušo. Tas ir viens piegājiens. Bet mēs tā nedarām. Šajā ziņā gribējām, lai konceptuāli saglabājas visi šie laikmeti, lai par tiem paliktu liecības un tam visam klāt vēl tiktu pievienots mūsdienīgais, kas, protams, kaut kādā ziņā ir absolūti disharmonizējoši. Taču tādā veidā mēģinājām uzsvērt šo daudzveidību, kurā ir gan estētika, vēlme izcelt dažādos paņēmienus, gan arī funkcionalitāte. Uz to mēs skatījāmies tādā izpratnē, ka, piemēram, ja ir kaut kāda piebūve, kas funkcionāli nav nepieciešama, tad tā iet prom. Savukārt cita, kas varbūt knapi turas kopā, bet funkcionāli ir izmantojama, tiek saglābta. Vai, teiksim, logs, kurš tajā vietā nav vajadzīgs, jo tur ir noliktava, tiek estētiski aizmūrēts ciet ar jauniem ķieģeļiem, neko neimitējot. Tādas divas lietas, kas var motivēt – gan estētika, gan arī funkcija.
Alus brūzis "Manufaktūra" | SAMPLING | Foto: Liene Jākobsone
Apskatīt projektu: Alus brūzis | Manufaktūra
Telpu dizains ietver gan jau lietotas, gan no teritorijā atrastiem materiāliem izgatavotas mēbeles.
Jā, šis ir stāsts par atkārtotu izmantošanu, par visu to, kas ir mūsdienu aktuālie jautājumi ekoloģijā. Tādā ziņā, ka ir lietotas mēbeles, kas ir jau kaut kur bijušas, un tās nevis mums patīk vai tām ir antikvāra vērtība un tādēļ gribētos izveidot tādu kā butaforisku seno laiku ainiņu. Nē. Patiesībā tur ir krēsli, kas ir bijuši visparastākie skolu krēsli kaut kur Holandē. Ar tiem nekas nav izdarīts, pat ne pārkrāsots, vienkārši tie ir tikai notīrīti, un viss. Atšķirībā no mūsdienām tanī laikā tika radītas lietas krietni ilgākam kalpošanas mūžam. Tās ir mēbeles, kuras nāk no 70. gadiem un joprojām ir fiziski izturīgas un lietojamas. Masīvs koks, nevis skaidu plate, kvalitatīvs tērauds. Varbūt kādam šķiet, ka tas šobrīd estētiski neiederas tēlā, taču tas nenozīmē, ka nav lietojams. Savukārt mūsu redzējumā šis krēsls ir estētiski pilnīgi piemērots šai videi, turklāt tas ir pamatīgs un izmantojams. Mēs to lietojam tādu, kāds tas ir. Doma ir pagarināt tā mūžu, izvairīties no kaut kādu jaunu priekšmetu iegādes, kad tie nav vajadzīgi. Arī turpināt arhitektūras koncepciju par to, ka mēs nebaidāmies no pagājušo periodu liecībām. Runājot par atrastajiem materiāliem – objekts atrodas bijušajā industriālajā teritorijā, kurā var atrast dažnedažādas, tajā skaitā arī tērauda, konstrukcijas, kas ir kalpojušas kādām iekārtām vai kam citam un nav vajadzīgs. Tās daļēji esam transformējuši, piemēram, galda kājās, kas tika speciāli dizainētas šim bāram. Vēl gribu pieminēt lampas, kas ir ļoti dominējošas šajā telpā. Pats tās ķermenis nāk no padomju laika. Šādas tika lietotas dažādās fabrikās, tās ir izturīgas un gana ilgmūžīgas. Vienīgais, kas ar tām ir darīts, tās ir notīrītas, un tajās ir ieliktas jaunas LED spuldzes, kas atbilst mūsdienu energoefektivitātes prasībām. Ir izveidota visa tā struktūra, uz kā lampa turas, lielie elementi, kas ir tās centrā. Bet pašas lampas ir īstas un vecas, citādi tās būtu nonākušas Getliņos. Bet nu tās tiek izmantotas.
Alus brūzis "Manufaktūra" | SAMPLING | Foto: Madara Gritāne
Apskatīt projektu: Alus brūzis | Manufaktūra
Kāda jums pašai tagad ir sajūta, brūzī ieejot? Vai izdevies realizēt visu, kā bijāt iecerējusi?
Šoreiz šis ir gadījums, kad ļoti veiksmīgi ir izdevies īstenot visu, kā bija paredzēts. Es tagad pat nevarētu nosaukt kaut ko vienu, kas nav sanācis. Manuprāt, tas arī bija iemesls, lai šo objektu pieteiktu Gada balvai, jo tā, protams, ir lieta, ar kuru mēs gribam lepoties un parādīt citiem. Līdz ar to ir prieks, ka, pateicoties arhitektu kopienas uzmanībai, tagad gan pasūtītāji, gan arī plašāka sabiedrība sāk to saprast – skaidrs, ka šai vietai nu ir lielāka vērtība, un tas ir forši. Jo ne vienmēr tā ir, cilvēki reizēm līdz galam neapzinās, ko arhitektūra nozīmē un par ko arhitekti ir saņēmuši atzinību.
Arhitektūras un dizaina birojā „Sampling” darbojaties tandēmā ar beļģu arhitektu Mantenu Devrīntu (Manten Devriendt).
Jā, mēs darbojamies kopā nu jau padsmit gadus. Manuprāt, tas ir ļoti liels pluss, jo kaut kādā ziņā tas mums praksē ļauj saglabāt saikni ar pasauli. Protams, ja cilvēks ir izglītojies un pirms tam strādājis citā valstī, tad līdzi nāk arī dažādi kontakti, kurus var uzturēt, sadarbības partneri, ar kuriem var turpināt sadarboties. Bet tas jau attiecas uz jebkuru, kurš ir studējis vai strādājis kaut kur ārzemēs, viņam ir cits skatījums uz lietām. Jāsaprot arī, ka Mantens mūsu valstī strādā jau kādus 16 gadus, viņš ir sertificēts Latvijas arhitekts. Tātad perfekti pārvalda latviešu valodu un darbojas šeit uz vietas. Nav tā, ka viņu uztvertu par ārzemnieku.
Alus brūzis "Manufaktūra" | SAMPLING | Foto: Madara Gritāne
Apskatīt projektu: Alus brūzis | Manufaktūra
Kā jūs pašu ietekmē tas, kas notiek visapkārt – karš, inflācija, lielie rēķini par elektrību, gāzi, apkuri?
Tur jau tā lieta, cilvēkus tas ietekmē ļoti spēcīgi, sevišķi mūs, kas dzīvojam šajā reģionā, kur viss notiek tepat blakus. Te droši vien es nepateikšu neko jaunu. Ir nedrošības sajūta par nākotni. Varbūt ne tik traģiskā izpratnē kā bailes no kara, bet drīzāk nedrošība par to, kā tas var ietekmēt politiskos, ekonomiskos procesus reģionā. Mēs paši jau redzam, ka arī sabiedrībā tas gana daudz iešūpojis un izgaismojis daudzas lietas, ir parādījušies kaut kādi jautājumi, par kuriem iepriekš mums nebija nepieciešamības runāt. Tagad mums ir bēgļi, agrāk šāda problēma mūsu reģionu vispār neskāra. Ja senāk cilvēki šūmējās par tiem, kas dzīvo Muceniekos, un teica, ka tas ir tik neciešami, un visi bija pret, tad tagad mums atkal ir bēgļi, bet viņus mēs atbalstām. Es tā vēroju no malas, un patiesībā ir pat interesanti skatīties, kā mūsu priekšstati par lietām mainās. Visi šie dezinformācijas jautājumi, kā sabiedrība polarizējas atkarībā no tā, kādā informācijas telpā tā atrodas. Tādās praktiskās problēmās gan to īpaši nesajūtu, varbūt man tas liekas sekundāri – gāzes cenu pieaugums attiecībā pret visiem tiem pārējiem jautājumiem, kas ir krietni būtiskāki, piemēram, politiskā stabilitāte.
Ko jums gribētos, lai novēl mūsu sarunas noslēgumā?
Ja runājam profesionālā aspektā, tad vienīgais, ko mēs paši sev varētu novēlēt, ir, lai arī turpmāk mums būtu šādas veiksmīgas sadarbības starp pasūtītājiem, kuri ir gatavi īstenot kaut ko drosmīgu, jaunu. Tas mums šķiet pats būtiskākais. Bet man jāteic, ka tajā pašā laikā viņi jau ir un ar katru realizēto objektu pamazām viņu rodas aizvien vairāk. Mēs to praksi īsti neredzam, mēs strādājam tikai ar cilvēkiem, kuriem ir kaut kāds īpašs redzējums un kuri ir gatavi kaut ko vairāk izdarīt, nekā vienkārši būvēt mājas.
