Globalizācijas rezultātā nepārtraukti tiek būvētas jaunas ēkas un īstenoti jauni arhitektūras projekti. Katra celtniecībā iesaistītā persona ir devusi savu ieguldījumu, lai izveidotu stilistiski neatkārtojamu un funkcionālu ēku dizainu, kas balstās uz rūpīgu darba plānošanu un izpildi. Tālab sevišķi svarīga ir jaunceltņu un ēku kvalitatīva fotografēšana. Tā ir svarīga ne tikai kā objekta iemūžināšana, jo mūsdienās taču viss nepārtraukti plūst un mainās, bet arī kā iespēja fotogrāfijas tālāk izmantot reklāmas un prezentācijas nolūkiem. Ne velti visā pasaulē arhitektūras fotografēšana tiek uzskatīta par daļu no sabiedrības labās gaumes un kultūras vērtībām.
Viens no spēcīgākajiem arhitektūras fotogrāfiem Latvijā ir Ansis Starks – tieši ar viņu ir šī intervija.
Savulaik plašākai publikai kļuvāt zināms, veidojot žurnāla „Rīgas Laiks” intervēto personību portretus. Kā nonācāt līdz arhitektūras objektu fotografēšanai? Vai tā bija apzināta izvēle?
Sākumā bija viens piedāvājums – jānofotografē māja. Tomēr izvēle pievērsties arhitektūras objektu fotografēšanai bija diezgan apzināta, jo arhitektūra un dizains mani interesēja jau krietnu laiku, tikai vēl nebiju atradis īsto veidu, kā nodefinēt savas attiecības ar to. Un beigās izrādījās, ka vislabāk pietuvoties varu caur fotogrāfiju.
Privātmāja Jūrmalā, arhitekts Andris Kronbergs, "Arhis" | 2007. gads.
Pirmā A. Starka fotografētā ēka izstādei un grāmatai "Process. Kā rodas laba arhitektūra?" 2008. gadā izstāžu zālē "Arsenāls".
Cik tālu, jūsuprāt, mūsdienās ir attīstījies tāds žanrs kā arhitektūras fotogrāfija?
Jūsu jautājums rosina lūkoties plašāk, taču es varu atbildēt tikai kā praktiķis. Iegūt pieņemami labu attēlu tehniski kļūst vienkāršāk. Arī ar tālruni var fotografēt arhitektūru. Man nav tik plaša teorētiskā skatījuma, lai spriestu par žanra attīstību. Ja kāds šo tēmu būtu pētījis vai par to izveidojis apkopojumu, man būtu ļoti interesanti ar viņu iepazīties, padiskutēt, saprast, kur es tajā skalā atrodos. Pats vados pēc principa, ka ir jāfotografē, ņemot vērā šā brīža vajadzības un tehniskās iespējas, un jādara tas maksimāli labi. Kāds ir rezultāts un kā tas iekļaujas kopējā ainā, pats saviem spēkiem neredzu.
Vai jums kā arhitektūras fotogrāfam Latvijā ir liela konkurence?
Nezinu, par konkurenci nedomāju, vairāk koncentrējos uz saviem uzdevumiem. Kamēr man ir ko darīt, viss ir kārtībā.
Un kas tie ir par uzdevumiem? Varbūt varat nedaudz konkretizēt?
Esmu uzaicināts „Valmiera 2027” komandā, un pašlaik ar aizrautību iesaistījies darbā pie vizuālā materiāla izveides Valmieras pieteikumam konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Tā vairāk ir vides fotografēšana, bet atbilstoši mākslinieciskajam uzdevumam arhitektūra ir ļoti klātesoša. Paralēli šim projektam ir jāpabeidz arī iesāktais saistībā ar arhitektes Zaigas Gailes projektēto dr. Mauriņa dzimtas māju Mežaparkā. Kā arī veicu pēcapstrādi fotogrāfijām izstādei, kuru dokumentēju 2017. gadā - Miķeļa Fišera “Kas slikts var notikt?”. Satriecoši, ka tieši šobrīd mūsu tuvākajā apkārtnē varam redzēt atbildes uz šo jautājumu. Toreiz šķietami viss vēl bija labi.
Dr. Mauriņa Ārstu māja Mežaparkā, Zaigas Gailes birojs, 2021. gads | Foto: Ansis Starks
Cik sen jau esat arhitektūras fotogrāfs?
Iesākums bija arhitektes Ievas Zībārtes kūrētā vērienīgā izstāde „Process” izstāžu zālē „Arsenāls”, šķiet, 2008. gadā. Toreiz pēc ilgiem laikiem Latvijā arhitektūras jomai tika pievērsta uzmanība publiskā līmenī. Saistībā ar šo izstādi man nāca piedāvājums: „Nofotografēt vienu māju.” Un tūlīt tam sekoja nākamais: „Varbūt tu gribi nofotografēt vēl vienu māju.” Tā es pievērsos šim virzienam.
Fotogrāfs var izcelt kādu objekta detaļu, ar savu profesionalitāti padarīt arhitektūras darbu daudz izcilāku, nekā tas ir, vai gluži otrādi – to pazudināt. Kāds šai ziņā ir jūsu viedoklis?
Jā, šim apgalvojumam noteikti varu piekrist. Fotogrāfija ir subjektīva izpausme, un es apzinos, ka tas ir mans skatījums, mana interpretācija. Savu darbu uztveru kā vizuālu komentāru. Šķiet, tīši neko un nevienu neesmu gremdējis. Bet vai esmu cēlis – to man grūti pateikt. Esmu pateicīgs tiem arhitektiem, kas izvēlas manu redzējumu un paļaujas uz manu viedokli, kā vajadzētu attēlot konkrēto objektu.
Informāciju par arhitektūras objektiem lielākoties iegūstam caur fotogrāfijām, tāpēc tām ir jābūt īpaši spēcīgām un izteiksmīgām, it sevišķi, ja arhitektūras objektu vērtēs žūrija, tajā skaitā starptautiska. Vai tas kaut kādā mērā sarežģī fotografēšanas procesu?
Īsi atbildot – nē, neapgrūtina. Es neizjūtu atšķirību attiecībā uz to, kas manu veikumu skatīs. Gandarījumu sagādā pats darba process, un tajā brīdī es domāju tikai par to. Protams, mani priecē, ja arhitektūras objektu, kuru esmu iemūžinājis, vērtē starptautiska žūrija. Neliegšos, man kā fotogrāfam publicitāte ir organiski nepieciešama. Un jo plašāk tā izskan, jo labāk. Drīzāk pārdzīvoju tās trūkumu. Ja kaut ko esmu paveicis un tas nekur neparādās, manī ir nemiers.
Fotogrāfija no sērijas "Valmiera 2027" Valmieras pilsētas pieteikumam konkursā uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu, 2021./2022. gads | Foto: Ansis Starks
Arhitektūra ir specifiska. Kā visu vajadzīgo var dabūt kadrā?
Bieži vien visu nemaz nevajag ielikt vienā kadrā, pretējā gadījumā bilde kļūst garlaicīga. Ir jāatrod būtiskais, un tas arī jāparāda. Ir lieliski, ja ir iespēja kombinēt kadrus. Raugoties no vairākiem punktiem, vēstījumu par konkrētās ēkas arhitektūru var iedzīvināt daudz labāk un izteiksmīgāk.
Padalieties, lūdzu, ar vislabāko, varbūt arī visinteresantāko, ko esat dzirdējis par savām arhitektūras fotogrāfijām. Varbūt kaut kas iespiedies atmiņā.
Tas nav tikai par arhitektūras fotogrāfijām, tas attiecas plašāk. Reiz bija komentārs par maniem telefonā fiksētiem ikdienas mirkļiem (precīzāk sakot, par manām Instagram bildēm). Tāds precīzs un aizkustinošs vērojums, ka lietas manās bildēs sarunājas. Tieši tā arī cenšos fotografēt, lai veidotos mijiedarbība starp priekšmetiem vai telpu izkārtojumiem. Arhitektūras ziņā man patīk, ka pats fiziski esmu tajā vietā, un fotogrāfija ir rezultāts šim pārdzīvojumam.
Vai jūs mēdz iespaidot tas, ka būve, kuru fotografējat, jums patīk vai, tieši otrādi, nepatīk? Vai tas jūs kaut kā ietekmē?
Protams, ir virkne faktoru, kas ietekmē, strādājot uz vietas objektā, un tos es uztveru kā procesam nepieciešamās sastāvdaļas, kas tiek izmantotas, pārstrādātas un iestrādātas un kuras transformētā veidā parādās darba rezultātā. Es neesmu pamanījis tiešas sakarības starp to vai citu sākotnējo impulsu un gala rezultātu – labu vai sliktu. Ja man tiek dots uzdevums fotografēt, kļūstu par šī arhitektūras objekta patriotu un uz to raugos pavisam citām acīm. Es nevērtēju kā vienkāršs skatītājs, kas atzīmē ar „patīk” vai „nepatīk”.
Klienti noteikti ir prasīgi, jo katram savu objektu gribas pasniegt pēc iespējas izcilāku. Vai tas jūs netraucē?
Vislabāk man patīk, ja pats autors ir tas, kurš izstāsta par objektu, un atstāj mani darboties. Tad, zinot būtisko, es varu meklēt veidus, kā to labāk pārnest fotogrāfijā. Neesmu izjutis tādu īpašu traucējošu attieksmi vai spiedienu, drīzāk jau paļaušanos.
Miķeļa Fišera izstāde "Kas slikts var notikt?" Latvijas paviljonā 57. Venēcijas mākslas biennālē, 2017. gads | Foto: Ansis Starks
Kā vērtējat Latvijas arhitektus un vispār mūsu arhitektūru?
Latvijas arhitektūra, tāpat kā arhitekti, ir ļoti daudzveidīga. To raksturo atšķirīgas pieejas, intereses un dažādi radošie rokraksti. Es to uztveru līdzīgi kā Latvijas dabu, kurā ar pietiekamu iztēli var saskatīt teju visu, kas ir plašajā pasaulē.
No kā jums sanācis visvairāk mācīties? Vai ir kādas autoritātes tieši arhitektūras fotografēšanā?
Vislabāk man patīk mācīties darot. Strādāt sāku kā preses fotogrāfs aģentūrā „A.F.I.”. Tur apguvu prasmi katrā situācijā meklēt būtisko un atmest lieko. Arhitektūras fotogrāfijas jomā sekoju autoriem, kuru darbi man šķiet interesanti, atšķiras no vairākuma. Pēdējā laikā mana favorīte ir čehu apvienība „BoysPlayNice”. Par sava veida skolotājiem jeb izaugsmes veicinātājiem varu uzskatīt arī prasīgākos pasūtītājus. Ne bieži, bet ik pa laikam tādi gadās. Un tad ir jāmeklē veidi, kā apmierināt viņu ieceres, un šis tas jāapgūst no jauna. Mēdz būt arī sarežģīti objekti, kas negrib tik viegli doties rokā. Tad nākas pacīnīties pašam ar sevi, un, kad atrodu veiksmīgu atrisinājumu, ir liels prieks par padarīto.
Kā zināms, savu artavu ielikusi arī slavenā Latvijas arhitekte Zaiga Gaile, ar kuru mums tikko bija intervija.
Pēc tam, kad izstāde „Process” mani bija ievilkusi arhitektūras lauciņā, arhitekte Zaiga Gaile bija mana pirmā kliente. Bija vēlme un azarts strādāt, bet jāteic, uzreiz negāja viegli, līdz sapratu, kas no manis tiek gaidīts. Arī tā bija sava veida mācīšanās. Mums ir izveidojusies ļoti noturīga sadarbība, kas turpinās joprojām.
Kā jūsu, fotogrāfa, darbu ietekmējusi pandēmija?
Manas profesijas specifika ir tāda, ka strādāju bez palīgiem un objektā atrodos viens pats. Tā es darbojos arī pirms pandēmijas, tāpēc savā ikdienā neizjūtu īpašas pārmaiņas.
Ko jums gribētos, lai novēl šajā tiešām nebūt ne vieglajā laikā?
Jaunus interesantus darbus. Pēc tādiem es alkstu.
Teksts: Ilona Noriete
