Gleznainajā Amatas pusē, Gaujas Nacionālajā parkā, netālu no Stūķu ieža atrodas Stūķu saimniecība. Pirms vairākiem gadiem kāda ģimene ieraudzīja Latvijas ainavai tik raksturīgās vecās palīgēku drupas un nolēma būvēm atgriezt bijušo cēlumu. Abu viensētas ēku atjaunošana ilga septiņus gadus. Ieguldītais darbs ir vainagojies ar rezultātu – Latvija ir ieguvusi vēl vienu skaistu un sakoptu vietu, kur godā ticis turēts arhitekta darbs. Savukārt pati Stūķu kūts un tās autore arhitekte ANDRA ŠMITE saņēmusi Latvijas Arhitektūras gada balvas Fināla žūrijas balvu. Andra Šmite tad arī ir mūsu šoreiz uzrunātā.
Kāda bija sajūta, kad uzzinājāt, ka Stūķu kūts un jūs kā tās autore esat novērtēta ar Latvijas Arhitektūras gada balvu? Konkurence jau bija diezgan liela un konkurenti spēcīgi!
Tas man bija patiess pārsteigums. Uz Arhitektūras gada balvas pasākumu biju atnākusi, galvenokārt lai satiktos ar kolēģiem, ar kuriem kādu laiku nebiju redzējusies. Brīdī, kad tika nosaukti laureāti, biju pārliecināta, ka balvu saņems brīnišķīgā Ogres Centrālās bibliotēkas ēka vai lieliskā Rūmenes kūts pārbūve. Tās abas ir sabiedriski nozīmīgas un lieliskas ēkas.
Stūķu kūts | Foto: Ansis Starks
Bet nosauca Stūķu kūti un...?
Biju patīkami pārsteigta – liels prieks, ja darbu novērtē. Reizēm ir būtiski saņemt atzinību par paveikto. Tas kliedē iekšējās šaubas, kas dažreiz rodas, par to, vai rīkojos pareizi. Šādi notikumi, kā, piemēram, godalgas saņemšana, ir ārējs apliecinājums tam, ka virziens, kurā eju, arī citiem šķiet pareizs. Un tas ir forši. Un, protams, balva ir svarīga arī maniem klientiem – Stūķu kūts īpašniekiem, jo viņi projektā ir ieguldījuši daudz laika, darba un savus līdzekļus.
Balvas pasniegšanu Stūķu kūts objektam Fināla žūrija raksturoja šādi: „Izmantojot konkrētus materiālus un vietējos amatniekus, radīta īpaša noskaņa, kas parāda vietējās teritorijas izpratnes līmeni. Uzmanības pievēršana detaļām un drupās esoša šķūņa atkārtota izmantošana radījusi izcilu atmosfēru.”
Ja tā teikts, jāpiekrīt vien ir! Kāpēc lai es strīdētos ar žūriju! Jauki, ka viņi saredz tās vērtības, kuras mēģinājām īstenot un aktualizēt. Un lieliski, ka arī viņiem tās šķiet svarīgas.
Pastāstiet nedaudz vēsturi – kā tikāt pie šī vēsturiskā objekta Amatas novada Drabešu pagastā?
Stūķu kūts saimnieks Mārtiņš mani sameklēja caur paziņu ieteikumiem. Viņš pa e-pastu man atsūtīja fotogrāfijas ar daudzām ēkām. Jāteic, šajā teritorijā esam ne tikai likuši klāt, bet arī ņēmuši nost. Piemēram, tur bija tāda nesaprotami veidota guļbūve, kuru sakrāmējām kaudzē un aizvedām prom. Tika nojaukta arī kāda ēka, kurai deviņdesmitajos gados bija neveiksmīgi veikta pārbūve, un tā bija tehniski nelietojama. Un vēl šis tas.
Par tiem septiņiem gadiem – tas nozīmē, ka Stūķu kūts paņēmusi pietiekami daudz jūsu dzīves laika.
Mājas netiek būvētas ātri. Arhitektūra, sevišķi laba, ir laikietilpīga. Ir nepieciešams laiks, lai ēku izdomātu, uzzīmētu un iecerēto rūpīgi īstenotu. Šajā saistībā septiņi gadi nav nekas īpašs. Vienkārši tā tas ir.
Stūķu kūts tagad ir dzīvojamā māja, bet pirms septiņiem gadiem vēl bija reāla kūts. Jūsu mērķis nebija no tās uztaisīt muižu.
Kad pirmo reizi tur ierados, kūtī vēl dzīvoja aitas un cūkas. Grīda bija klons ar pakaišiem. Un blakus mājai atradās vircas bedre. Nekas no tā nav saglabāts. Paturējām tikai viegli raupjo lauku sajūtu. Mums ar saimnieku bija savstarpēja ironiska vienošanās, ka laikā, kad turīgi ļaudis ir pieķērušies muižu atdzīvināšanai, mēs būsim pieticīgi un ieguldīsim darbu, atjaunojot kūti. Turklāt tas jāizdara tā, lai rezultāts nebūtu mazāk vērtīgs kā, teiksim, kāda restaurēta muiža.
Stūķu kūts pirms rekonstrukcijas
Teicāt – kad pirmo reizi atbraucāt apskatīt objektu, tajā vietā atradās reāla kūts un vircas bedre. Vai jūs tas nenobiedēja?
Nē, jau 20 gadus strādāju savā profesijā un sekoju līdzi tam, kā citur pasaulē notiek dažādu vēsturisku būvju rekonstrukcija un atjaunošana. Un šī lauksaimniecības ēku pārbūve pilnīgi noteikti nav nekas neparasts un neordinārs. To apliecina arī fakts, ka Arhitektūras gada balvas finālam bija izvirzītas divas kūtis. Abas ir pārbūvētas un ieguvušas jaunas funkcijas.
Jau pieskārāmies septiņiem gadiem, kurus veltījāt Stūķu kūtij. Šajā sakarā esat izteikusies, ka arhitekta darbs ir radošs process – kad tu kaut ko dari un saproti, ka ieej tajā sajūtā, tad gan vairs ne laiks, ne tas, kas notiek tev apkārt, nav svarīgi. Tevi vienkārši pārņem tā mazā laime.
Jā. Kreativitātes psiholoģijā to sauc par flow, latviski to dēvē par „plūsmu”. Tas ir jēdziens psiholoģijas zinātnē. Reizēm radoša darba darītājiem izdodas pilnībā iegrimt radīšanas procesā. Tad var patiesi izbaudīt prieku un gandarījumu, ko sniedz kreatīvs darbs.
Jūs negribējāt no kūts uztaisīt kaut ko vairāk, nekā materialitāte no sevis jebkad ir ietvērusi.
Varu piekrist un apstiprināt, ka kūts ir kūts, un nevienā brīdī nebija iecere no tās izveidot pili vai kaut ko citu.
Jūs uzskatāt, ka ir labi par pamatu ņemt tradicionālas lietas un paskatīties, kā tās caur mūslaiku domāšanu var pārveidot citā materiālā formā un realizēt.
Jā, man šķiet, ka tas ir viens no universāliem pamatprincipiem arhitektūras un dizaina vēsturē un attīstībā.
Jums bija asistente Ingrīda Jugbārde. Tāpat savu roku šajā objektā pielikuši amatnieks Alvis Zeiburliņš un dārzniece Maija Strazdiņa.
Tā jau ir, arhitekts pats nebūvē. Šajā procesā iesaistās daudzi. Protams, bez augsti kvalificētas komandas arhitekta darbs ir tikai papīra arhitektūra. Ir forši strādāt kopā ar cilvēkiem, kuriem pilnībā uzticos. Viennozīmīgi viņu idejas un redzējums ir labs pienesums šajā projektā. Piemēram, Maijai Strazdiņai, kas ir lieliska dārzniece un ar kuru sadarbojamies vairākos projektos, radās doma, ka Stūķu teritorijā varētu sastādīt Latvijā selekcionētas rozes. Šīs idejas pamatā bija vēsturiskā informācija par to, ka blakus esošajā Kārļa muižā tikušas audzētas rozes. Un tad Maija un Mārtiņš brauca uz Salaspili, lai iegādātos tieši Latvijas selekcionāru veikumu rožkopībā. Manuprāt, tas ir brīnišķīgs ieguvums šim projektam. Komandā mēs tik tiešām izdarījām daudz.
Alvis ir saimnieka draugs no netālām mājām. Viņam ir zelta rokas, senos laikos šādus cilvēkus sauca par namdariem, kas prot visu un jebkurā brīdī ir gatavi iet palīgā vienalga kāda uzdevuma veikšanā. Man ir ļoti žēl, ka mūsdienu darba tirgus ir orientēts uz specializāciju, ka arvien mazāk ir tādu amatnieku – namdaru, kas var ļoti kvalitatīvi izdarīt gandrīz visu. Tā, protams, ir liela vērtība.
Stūķu kūti visu dienu apspīd saule, tāpēc ir dažādas pasēdēšanas vietas. Proti, viena rīta, otra – vakara saulei.
Plānojot māju, arhitekts domā kā režisors. Viņam jāspēj iztēloties, kur un kā ģimene brokastos vai sēdēs pie vakariņu galda un kur tajā mirklī atradīsies saule. Skaidrs, ka terases gan rīta, gan vakara atpūtai ir loģiska un saprotama lieta, par kuru noteikti jādomā, privātmāju zīmējot.
Stūķu kūts | Foto: Madara Gritāne
Jums patīkot minimālisms, bet šo tautisko vai nacionālo romantismu Stūķu kūtī piešķīrāt caur materialitāti, nevis caur formu vai tiešām atsaucēm.
Jā, manuprāt, arī materialitāte var iemiesot tautiskas vai nacionālas vērtības. Katru gadu cenšos apmeklēt gadatirgu Brīvdabas muzejā. Ļoti rūpīgi izpētu visu, ko tur pārdod. Man ir liels prieks, ja atrodu ko tādu, kam ir izteiksmīgs materiāls un vienkārša mūsdienīga dizaina forma, kam izmantots amatniecības mantojuma potenciāls, bet kas nekļūst par suvenīru un senlietu sliktu kopiju.
Varbūt varat minēt kādu piemēru, kas nav atstājis jūs vienaldzīgu?
Teiksim, vienkoči. Tos taisījām Mālpilī. Arī Līgatnē ir Vienkoču parks un vienkoču meistars, kurš spēj paveikt brīnišķīgas lietas.
Būtiska Stūķu kūts sastāvdaļa ir daba – viena no astoņām Latvijas kanoniskajām ainavām, kas iekļautas Latvijas kultūras kanonā. Stūķu saimniecībā, jūsuprāt, var brīnišķīgi nolasīt un izbaudīt Vidzemes paugurainību.
Ja ēka atrastos lēzenā vietā, tad šis wow efekts būtu mazāks un iespaids par visu saimniecību kopumā iznāktu citāds. Ir svarīgi, ka novērtējam šīs kanoniskās ainavas. Un, jā, šiem īpašumiem, lauku mājām, kas atrodas kanoniskajās ainavās, manuprāt, ir liela vērtība. Gluži vienkārši to nosaka neparastais dabas skaistums un tas, kā ainavā iekļaujas ēkas.
Viensēta "Pūcītes" | projekta autors: Andra Šmite | Foto: Ansis Starks
Jums jau ir vairākas godalgas. Starp tām var minēt Latvijas koka arhitektūras gada balvu un Latvijas arhitektūras gada balvu nominācijā „Jaunbūves – savrupmājas” (par viensētu „Pūcītes”) 2007. gadā. 2009. gadā ar savrupmāju „Koki”, bet 2017. gadā ar savrupnamu Mežaparkā bijāt gada balvas arhitektūrā fināliste.
Arhitektūrā darbojos jau 20 gadus, un šajā laikā šādas godalgas tiešām ir iegūtas. „Pūcītes” bija pirmais patstāvīgais darbs. Protams, atzinība par to bija liels gods un labs iedrošinājums darboties tālāk.
2014. gadā Latvijas Arhitektūras gada balvu ieguva arhitekte Zaiga Gaile un viņas birojs par Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas koka mājas atjaunošanu Lāčplēša ielā. Arī jūs bijāt viena no projekta autorēm.
Jā, man dzīvē ir bijis labs profesionāls amats, tātad Zaigas skola, strādājot viņas birojā. Ir ļoti svarīgi jaunības gados darboties pie kāda izcila sava aroda pratēja, kurš iemāca, kā domāt šajā profesijā. Un Zaiga šajā ziņā ir brīnišķīga vadītāja, viņa nekad neaizmirst pieminēt visus, kas bijuši iesaistīti kādā projektā, pat ja pielikuši tikai mazo pirkstiņu.
Varat nosaukt savas dzīves trīs svarīgākos pieturas punktus?
Es teiktu, tie ir bērni, darbs, attiecības – tāpat kā lielākajam vairumam cilvēku.
Savrupmāja „Koki” | projekta autori: Andra Šmite un Liene Griezīte | Foto: Ansis Starks
Pie kādiem projektiem strādājat šobrīd?
Es neesmu no tiem, kam patīk runāt par saviem plāniem, projektiem, pirms tie paveikti. Tagad nodarbojos ar dažādām privātmājām. Dažas no tām atrodas skaistās vietās jūras krastā – Ģipkā, Kaltenē. Vēl ir arī citas ēkas. Tāpat ir viens neliels sabiedrisks projekts. Taču vairāk pieturos pie principa, ka vispirms izdaru un tad par to stāstu.
Cik lielā mērā jūs kā arhitekti ietekmējusi un ietekmē pandēmija? Vai stipri to izjūtat?
Nē, es varētu teikt, ka manā darba dzīves ritmā faktiski nekas nav mainījies vai, ja arī ir, tad ļoti minimāli. Arī iepriekš lielāko dienas daļu pavadīju viena pati zīmējot, un tā daru arī šobrīd pandēmijas laikā.
Ko jums gribētos, lai novēl šajos nebūt ne vieglajos apstākļos?
Šo jautājumu gribētu pārfrāzēt, jo man šis laiks nešķiet dramatisks. Man tas šķiet diezgan interesants un labs. Protams, izsaku līdzjūtību tiem, kas zaudējuši kādu savu tuvinieku, jo nebija paspēts izdomāt un saražot vakcīnas, – tas ir ļoti traģiski un sāpīgi. Bet, ja skatāmies kopumā uz pārmaiņām, kas notiek pilsētas urbānajā dzīvē ikdienā vai sabiedrības domāšanā, redzu ļoti daudz laba. Piemēram, man ļoti patīk, kā atdzīvojusies Rīga. Pēkšņi visi ir sapratuši, ka var sēdēt ārā kafejnīcās arī septembrī un oktobrī, kā tas gadiem ilgi ir bijis, teiksim, Parīzē vai Amsterdamā. Un Rīgas ielas vakaros vairs nav izmirušas. Tieši otrādi – tur virmo dzīve, cilvēki ārpus telpām satiekas, sarunājas, un ir forši to redzēt. Priecājos, ka daudzi mani draugi ir pārgājuši uz velosipēdiem. Okey, viņi ir fiziski spēcīgi un var braukt ar divriteni, bet iepriekš viņi izmantoja sabiedrisko transportu. Tas tiešām ir lieliski!
Tātad jūs apmierina arī tie neskaitāmi daudzie pilsētā uzstādītie stabiņi? Kāds ir jūsu kā arhitektes skatījums uz šo jauninājumu, ja tā to var nosaukt?
Es atturos bināri vērtēt kaut kādus šādus procesus. Labi – man ir mazāk iespēju novietot auto savā kvartālā, bet vienlaikus redzu, ka vakarā tajā laukumiņā, kas norobežots ar stabiņiem, nolikts soliņš un puķu podi. Un tur sēž sieviete gados un atpūšas, un tas man šķiet ļoti jauki. Centra ielās, ja neskaita lielos parkus, ir maz vietu, kur cilvēkiem gados apsēsties un atpūsties. Citreiz viņi vienkārši piesēž āra kafejnīcas maliņā, jo citur jau nav kur. Tāpēc atturēšos no vērtējuma, ir labi vai slikti, balts vai melns, izmaiņas jāvērtē ilgākā laika posmā un no dažādiem skatupunktiem.
Iespraucos ar savu jautājumu. Lūdzu, paturpiniet iesākto!
Ir acīmredzams velosipēdistu pieaugums pilsētā. Tas ir apsveicami. Manuprāt, ir lieliski, ka var strādāt no mājām. Man tiešām tas ļoti patīk. Vairs nevienam nav jātaisnojas, kamdēļ darbu neveicu birojā, bet no mājām, tagad visiem tas šķiet pašsaprotami.
Kamēr ir pandēmija, vairāk laika iznāk pavadīt ar ģimeni un bērniem. Tas ir vērtīgi gan vecākiem, gan viņu atvasēm. Tieši tāpat, šķiet, sarunas ar draugiem ir kļuvušas jēgpilnākas un dziļākas – par lielākiem, būtiskākiem jautājumiem. Vēl pandēmijas kontekstā priecājos, ka cilvēki intensīvi apceļo Latviju un iepazīst daudz iepriekš neredzēta. Es pati šajā vasarā biju Latgalē tādās vietās, par kuru eksistenci man iepriekš nebija ne jausmas. Daudzi savas brīvdienas pavada pie dabas – mežā, pie jūras –, tas vispār ir labākais, kas var būt. Un, protams, nevar nenovērtēt to, ka ir pavērušās fantastiskas attālinātās izglītības iespējas, – pasaules labākās universitātes piedāvā daudzus un dažādus kursus, kurus var apgūt mājās pie sava datora. Uz šo laiku var paskatīties arī šādi.
Šis nav tikai zaudējumu laiks, tas nes arī būtiskus ieguvumus.
Un tomēr kāda ir jūsu nākotnes vīzija? Jūs jau minējāt, ka nemēdzat runāt par to, kas vēl nav noticis. Varbūt jums ir kāds skats nākotnē, ko gribat akcentēt?
Jā, protams, man ir sapņi un mērķis, tāpat kā jebkuram cilvēkam. Bet, kā teicu, man nepatīk par tiem runāt. Tā vietā, lai stāstītu par kaut ko, pirms tas ir īstenots, cenšos mācīties. Man patīk teiciens: lai paliktu uz vietas, visu laiku ir jāmācās, jāiet uz priekšu. Nevis lai tiktu uz priekšu, bet lai paliktu uz vietas. Tas ir, lai nekristu atpakaļ. Un tā es daru – turpinu gan strādāt, gan apgūt zināšanas. Cenšos dzīvot tā, lai pirms nāves nebūtu jāžēlojas, ka neesmu pamēģinājusi un paveikusi to, ko gribēju.
Teksts: Ilona Noriete
