Pitragā, Lībiešu krastā, šovasar jaunu dzīvi ieguvusi kādreizējā zivju kūpinātava — 20. gadsimta 60. gadu industriālā kompleksa daļa ar renovētiem pirmajiem trim kūpināšanas skursteņiem. Taču šis stāsts sākās jau pirms pāris gadiem ar Pitraga Pieturu — tikai 13,7 m² lielu bijušās zivju fabrikas caurlaides ēku, ko pārveidoja par sezonālu kafejnīcu un satikšanās vietu. Nelielais projekts guva plašu profesionālu atzinību — tas iekļuva gan Jaunā Eiropas Bauhaus balvas, gan Latvijas Dizaina gada balvas finālā, kā arī saņēma atzinību Gubbio Prize.
Pitraga Pietura kļuva par pirmo soli visas teritorijas atdzīvināšanā un vienlaikus mainīja skatījumu uz bijušo zivju cehu. Sākotnēji bija iecerēts kompleksu nojaukt, taču, iepazīstot vietu tuvāk, tika ieraudzīta tās industriālās vides savdabība un vērtība. Tāpēc saglabātas silikātķieģeļu sienas, nokvēpušās plaknes, oriģinālie elementi un krāsojums, kā arī ēku raksturs kopumā. Jaunās detaļas veidotas kā laikmetīgs papildinājums jau esošajam, nevis mēģinājums to aizstāt.
Arhitektūras pamatā nav vēlme radīt jaunu tēlu, bet gan atklāt un saglabāt ēkas materiālo un industriālo identitāti. Baltais silikāta ķieģelis netiek noslēpts vai pārveidots — tas kļūst par būtisku arhitektūras valodas daļu, kas vienlaikus saglabā ēkas laikmeta stāstu un organiski sasaucas ar piejūras ainavu. Materiālu raupjums, vienkāršā konstrukcija un utilitārais raksturs šeit netiek uztverti kā trūkumi, bet gan kā būtiska ēkas arhitektoniskās vērtības daļa.
Kūpinātavas centrālie elementi — un varbūt precīzāk, tās galvenie varoņi — ir trīs kūpināšanas skursteņi. Tie atrodas telpas centrā un akcentē īpaši kūpināšanas procesam radušos asimetrisko telpu un jumta formu. Lai skursteņi kļūtu telpiski klātesoši un no jauna atklātu ēkas industriālo būtību, griesti demontēti, bet ēkas gals iestiklots, ļaujot dienas gaismai ieplūst telpā un eksponējot tās saglabāto būvsubstances slāni.
Telpa saglabāta kā lieltelpa, kur katram no skursteņiem piešķirta sava funkcija. Dziļākajā ēkas daļā izveidota atsevišķa, silta, iestiklota un visos gadalaikos izmantojama telpa. Otrajā skurstenī ierīkots kamīns ar jaunu dūmvadu, izmantojot esošo kūpināšanas skursteni. Savukārt trešais skurstenis kļūst par nelielas skatuves fonu, saglabājot tā klātbūtni kā vienu no galvenajiem telpas arhitektūras elementiem.
Pieeju visam kompleksam raksturo adaptīvās atkārtotas izmantošanas princips — nevis aizstāt esošo ar jaunu, bet ieraudzīt un aktivizēt jau klātesošās vērtības. Pitragā jaunais izaug no esošā, saglabājot ne tikai ēkas būvsubstances un industriālo raksturu, bet arī vietas atmiņu — laiku, kad šeit tika kūpinātas zivis un cilvēki ik dienu nāca uz darbu. Būvniecības procesā daudzi esošie materiāli un elementi atrada savu jauno vietu. Tādējādi atkārtota izmantošana šeit nav tikai tehniska pieeja, bet veids, kā saglabāt vietas nepārtrauktību — bijusī zivju fabrika turpina savu stāstu citā formā, ar jaunu funkciju un jaunu dzīvi.
