Līdz pat novembra beigām skaistajā Itālijas pilsētā Venēcijā skatāma starptautiskā arhitektūras izstāde, kas šoreiz pievēršas jautājumam „Kā mēs dzīvosim kopā?”. Covid-19 pandēmijas dēļ Venēcijas arhitektūras biennāle pērn nenotika, tālab šogad tā tika īpaši gaidīta, turklāt kļuvusi daudz atvērtāka un demokrātiskāka.
Latviju biennālē pārstāv arhitektu birojs NRJA (No Rules Just Architecture), un uz sarunu aicinājām tā vadītāju ULDI LUKŠEVICU. Taču mūsu dialogs ir ne tikai par biennāli, bet daudz plašāks, jo NRJA šobrīd strādā pie daudziem Latvijas mērogā nozīmīgiem projektiem.
Patlaban notiek par gadu pārceltā Venēcijas biennāle jeb starptautiskā arhitektūras izstāde. Tā šoreiz pulcē nedaudz vairāk par 60 pieteikumiem. To vidū ir arī jūsu arhitektu biroja NRJA veidotā ekspozīcija „Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai”.
Venēcijas biennāle ir lielākais arhitektūras notikums pasaulē. Tā notiek katru otro gadu pamīšus ar mākslas biennāli. Un Latvijai ir ļoti svarīgi būt to kultūras valstu vidū, kas tur piedalās. Tāpēc jau kuru gadu Latvija ņem dalību šajā lielajā forumā.
Šī gada Venēcijas biennāles kurators ir Hašims Sarkis (Hashim Sarkis), kurš ir arhitekts un arī teorētiķis, arhitektūras kritiķis. Viņa devīze biennālei – „How will we live together?” („Kā mēs dzīvosim kopā?”), iekļaujot šajā jautājumā ļoti plašu spektru. Tajā ir ietverta gan migrācijas, gan dažādu tautību līdzāspastāvēšanas tematika. Tā ir arī sadzīvošana ar dabu, ar nākotnes izaicinājumiem. Savukārt mūsu vadmotīvs šajā ekspozīcijā ir „How will we live together with machine?”. Respektīvi, kā mēs dzīvosim kopā ar mašīnām un mūsdienu tehnoloģijām? Jo mums, arhitektiem, ikdienā šis jautājums ir ļoti aktuāls.
Cik bieži arhitektu birojs NRJA ir piedalījies šajā Venēcijas biennālē?
Mēs, arhitektu birojs NRJA, Venēcijas arhitektūras biennālē esam iesaistīti jau otro reizi. Pirmā reize bija 2014. gadā, kad uzvarējām nacionālajā atlases konkursā. Togad piedalījāmies ar ekspozīciju, kuras nosaukums UNWRITTEN – neuzrakstītā grāmata par pēckara Latvijas modernisma arhitektūru. 2020. gadā paredzētā Venēcijas biennāle visiem zināmu apstākļu dēļ tika pārcelta uz 2021. gadu.
Latvijas paviljons 17. Starptautiskajā arhitektūras izstādē Venēcijā | NRJA| Foto: Ēriks Božis
Apskatīt projektu: Ekspozīcija | Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai
Parunāsim par NRJA instalāciju Venēcijas biennālē. Tā ir ne tikai ļoti interesanta, bet arī neparasta, jo pievēršas pretrunīgajām attiecībām starp cilvēkiem un tehnoloģijām arhitektūras kontekstā. Melnu cauruļu mudžeklis, kas šķietami aug no nekurienes, iespiedies cilvēku apdzīvotā telpā. Kustību sensori rada gaismas šovu, kas seko apmeklētājiem, kamēr mikrofoni zem koka grīdas pastiprina soļu radīto troksni, veidojot tehnoloģisku, taču reizē uz cilvēku orientētu skaņu ainavu. Tātad ko īsti atvedāt uz Venēciju un Latvijas vārdā rādāt pasaulei?
Mūsu ekspozīcija sastāv no trim lielām daļām: pirmā – izstāde Venēcijas Arsenālā, otrā – to pavadošais eseju un īsprozas izdevums, savukārt trešā daļa ir filma par mūsu ekspozīciju, tās veidošanu un visu tajā ietverto problemātiku. Galvenā doma – indivīda un tehnoloģijumijiedarbība. Daudzus gadsimtus cilvēks – parastais lietotājs – saprata, kam ir paredzētas ierīces. Visi jauninājumi, sākot ar klozetpodu, gludekli un lokšķērēm, bija paredzēti viņam, lai varētu kaut ko izdarīt labāk. Tagad dzīvojam laikā, kad viedie risinājumi – visas vēdināšanas sistēmas, rekuperācijas un lielie siltinājuma projekti – jau risina globālas problēmas. Tie ir pasaules līmeņa jautājumi, lai mūsu planētu paglābtu no pārkaršanas un lēnas bojāejas. Un šobrīd šīs gudrās sistēmasjau likumdošanas vārdā ienāk mūsu mājās, bet parastajam lietotājam ne vienmēr ir skaidrs, kam tas viss ir domāts. Ja iepriekš ir bijis saprotams, kā ierīci, piemēram, gludekli vai cepeškrāsni, lietot, tad tagad, kad dzīvojamā ēkā jābūt piespiedu vēdināšanai un gaisa apmaiņai un logs nevērsies vaļā, ja šī sistēma strādās, daudzi to visu nespēj pareizi izskaidrot. Un tieši uz šo neizpratni ir balstīts tas, ko atspoguļojam savā ekspozīcijā un par ko runājam arī grāmatā, kurai ir divas daļas.
Pirmajā ir dažādu autoru īsstāsti, kuros attēlotas situācijas līdzcilvēku saskarsmē ar mūsdienu tehnoloģijām. Piemēram, sižets par skolotāju, kura visu mūžu pa logu ir barojusi baložus, un tajā brīdī, kad tiek ierīkotas jaunās vēdināšanas sistēmas, viņa vairs nedrīkst to atvērt un barot putnus. Un pretī šiem stāstiem ir likts ekspertu skatījums uz problēmu – kur tā rodas, un kā vārdā tas ir darīts.
Šo pašu duālo sajūtu mēģinām radīt arī izstādē. Pietuvojoties mūsu instalācijai, apmeklētājs pamana, ka telpu lielā mērā aizņem melnu cauruļu mudžeklis, brīvu atstājot tikai tādu daļu no tās. Šī telpa ir arhetipiskā mājas formā, kurā ekspozīcijas viesis var ieiet iekšā. Tas šķiet simboliski – kā tehnoloģijas uzmācas tai brīvajai telpai, kas atvēlēta arhitektūrai. Un šo risinājumu ir tik daudz, ka no ārpuses viss izskatās diezgan draudīgi.
Taču tā liekas tikai pirmajā acumirklī. Kad apmeklētājs ieiet ekspozīcijā, var redzēt, ka gaismas cauruļu galos viņam seko. Koka grīda čīkst. Šis efekts tiek radīts ar skaņu pastiprinošiem mikrofoniem. Respektīvi, visas iemontētās sistēmas darbojas uz cilvēku – tās viņu pavada katrā kustībā. Un šajā brīdī rodas sajūta, ka viss lielais draudīgais mudžeklis galu galā tomēr ir paredzēts cilvēkam un reaģē uz to. Mēs baidāmies no tehnoloģijām, kamēr neesam tās iepazinuši, bet, līdzko tajās vairāk iedziļināmies, saprotam, ka tās tomēr darbojas mūsu labā.
Latvijas paviljons 17. Starptautiskajā arhitektūras izstādē Venēcijā | NRJA| Foto: Ēriks Božis
Apskatīt projektu: Ekspozīcija | Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai
Ar savu piedalīšanos Venēcijas biennālē Latvijas arhitekti it kā neviļus uzdod jautājumu: kam īsti būvējam – cilvēkam vai ēkai?
Protams, arhitektūra savā labākajā izpausmē vienmēr ir bijusi paredzēta cilvēkam. Un arī tehnoloģijas tiek attīstītas tādēļ, lai tās kalpotu cilvēcei. Paturot to prātā, mums, arhitektiem, ir jāmeklē balanss to radītajam piesātinājumam, lai ēkās viedo risinājumu nebūtu par daudz un ikviens tajā vidē justos labi. Jo arī tehnoloģijas savā starpā var sākt konfliktēt un konkurēt. Tas ir mūsu kā profesionāļu uzdevums – izprast tās globālās problēmas, ko tehnoloģijas šobrīd risina. Bet visam pamatā, protams, ir cilvēks. Arhitektūra un arī mūsdienu tehnoloģiju risinājumi ir radīti viņam. Ja kādā brīdī rodas nesapratne, kā tas viss palīdz, mēs ar savu ekspozīciju, tai skaitā arī ar grāmatu, zināmā mērā mēģinām rast skaidrību.
Parunāsim arī par citām lietām. Viens no vērienīgākajiem jūsu vadītā biroja projektiem ir saistīts ar Rīgas Cirka vēsturiskās ēkas atjaunošanu. Apbūves koncepcija paredz maksimāli saglabāt nozīmīgās vēsturiskās konstrukcijas, jaunos apjomus integrējot kopējā apbūvē. Tātad, ko šis projekts paredz un ar ko tas pārsteigs rīdziniekus un galvaspilsētas viesus?
Šim projektam ir divas daļas. Ideālā daļa ir risinājums, ar kuru mēs uzvarējām konkursā. Tas paredz kvartāla pārbūvi no Merķeļa ielas līdz Alfrēda Kalniņa ielai. Nākotnes vīzijā ir iecerēta abas šīs ielas savienojoša gājēju iela ar nelieliem pagalmiem. Līdz ar vēsturisko arēnu ir ieplānota arī jauna black box zāle, cirka skola un mazā zāle. Un arī rezidences māksliniekiem. Respektīvi, tas būs tāds izvērsts kultūras kvartāls.
Šobrīd tiek īstenota pirmā kārta – ēkas energoefektivitātes uzlabošana, un tajā tiek ieguldīta visa pieejamā nauda. Tas nozīmē, ka vēsturiskā arēna tiek sakārtota, sākot no konstrukcijām un beidzot ar visām inženierlietām, lai pēc šī projekta realizācijas tā jau būtu izmantojama publiskiem pasākumiem. Rīdziniekiem un galvaspilsētas viesiem pirmās kārtas pabeigšana visdrīzāk nekādus pārsteigumus nenesīs, jo no ārpuses nekas īpaši mainījies jau nebūs. Pat vēsturiskā fasāde nebūs restaurēta, jo esošais finansējums tam nav paredzēts. Bet būs kupols ar jaunām konstrukcijām, nevainojams siltinājums un laba inženierija. Un, protams, arī jaunums – atvērti vārti no Merķeļa ielas uz iekšpagalmu, no kura paredzēta ieeja gan kupolā, gan esošajā kamerzālē.
Rīgas cirks projekta vizualizācija | NRJA
Paturpināsim par cirka kupolu. To paredzēts būvēt no masīvkoka konstrukcijām. Kāpēc tāda izvēle?
Mums patīk koks. Un tas būs masīvkoks – CLT (cross-laminated timber) paneļi. Tie ir šķērsām līmētu dēļu paneļi. Mēs noteikti atbalstām koka konstrukciju atnākšanu no jauna pilsētvidē. Un šis nav vienīgais projekts, kurā izmantojam CLT paneļus. Koka izmantošana atdzīvina pilsētas arhitektūru, un šis materiāls ir gan energoefektīvs, gan ilgtspējīgs. Respektīvi, šī masīvā konstrukcija rada iespēju jumtu veidot ne tik sarežģītu, kā tas būtu, ja to darītu ar tradicionālajām metodēm – ar karkasu, pildījumu un visu pārējo. Papildus vēl jāteic, ka neviens līdz šim neko tādu nav paveicis, tas ir izaicinājums. Un vienmēr kaut ko darīt citādāk ir interesanti.
Tātad varbūt varat precizēt, cik tālu jau ir pavirzījušies darbi ar Rīgas Cirka ēkas rekonstrukciju?
Šobrīd jau ir noslēgts līgums ar būvnieku, un tas ir pārņēmis objektu. Ir noņemti sekundārie apšuvumi iekšpusē, lai vēlreiz pārliecinātos par esošo konstrukciju stāvokli, pārsvarā skatītāju tribīnēs.
Mums noteikti jāparunā arī par Tabakas fabrikas kvartāla rekonstrukciju – arī šis ir biroja NRJA projekts.
Arī šis bija starptautisks konkurss, kurā uzvarējām. Tabakas fabrikas kvartāla rekonstrukcija ir sadalīta divos posmos. Tāpēc, ka lielajā ēkā vēl joprojām kādu laiku atradīsies Jaunais Rīgas teātris – kamēr tas gaida savu atgriešanos Lāčplēša ielas namā. Pa to laiku tiks īstenots pirmais posms. Tajā ietilpst Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālā filmu skola, kā arī akadēmijas radošo industriju inkubators. Drīzumā noslēgsies būvniecības iepirkums un tiks uzsākta būvniecība.
Tabakas fabrikas kvartāla rekonstrukcijas projekta vizualizācija | NRJA
NRJA regulāri piedalās dažādos konkursos. Arī pie visām kultūras jaunbūvēm tiek tādā ceļā. Uzskatāt: ja kaut ko gribas panākt, tad citādāk nevar.
Protams, ka var citādāk. Ja ir privāti investori, kas grib paveikt kaut ko lielu. Bet mūsu valstī tādu nav daudz. Visām valsts un pašvaldību kultūras būvēm ir arhitektūras konkursi. Un, ja gribam darboties šajā jomā, tad mums tajos ir jāpiedalās. Un to mēs arī darām.
Praktiski visi jūsu vadītā biroja projekti mēģina pierādīt, ka arhitektūrā ir svarīgi pēc iespējas saglabāt bijušo un neapgrūtināt kādu ar būvgružiem.
Nezinu, vai mēs mēģinām pierādīt. Laikam jau nē. Vienkārši darām tā, kā mums liekas pareizi. Bet tas, ka pasaulē ir uzbūvēts pārāk daudz, ir patiesība. Šobrīd Eiropā šis viedoklis par atkalizmantošanu ir ļoti aktuāls. Man liekas, tas ir tikai loģiski, ka mēģinām izmantot to, ko vēl var.
Bijāt viens no redzamākajiem pretiniekiem bijušās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēkas, tad Pasaules tirdzniecības centra nojaukšanai, kas bija iecerēts saistībā ar Nacionālo koncertzāli.
Nacionālā koncertzāle ir vajadzīga. Un šobrīd process saistībā ar to attīstās ļoti labi. Kā zināms, ir izvēlētas trīs atrašanās vietas. Bet ir cita lieta – diskusijas par ēkas Elizabetes ielā 2 nojaukšanu. Tie ir divi dažādi jautājumi, kas muļķīgā kārtā tika savilkti kopā, jo kultūras ministrs Nauris Puntulis bija izdomājis, ka tieši šādā veidā varētu tikt pie vietas koncertzālei. Mūsu latviešu arhitekti Jānis Vilciņš, Alfons Ūdris, Antons Staņislavskis un Gunārs Asaris ir paveikuši savam laikam izcilu darbu. Viņi tajā informatīvajā vakuumā, kas bija pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, ir spējuši pierādīt savam pasūtītājam, kas toreiz bija vienīgais, kurš varēja atļauties normālu būvniecības tehnoloģiju un labus materiālus, ka tieši šāda, progresīvā modernisma tendencēs ieturēta ēka ir vajadzīga. Modernisms bija laiks, kad viens no otra aizņēmās idejas, un par to neviens nekaunējās. Un šai ēkai līdzīgas ir arī pasaulē, piemēram, UNESCO galvenā mītne Parīzē. Bet, mūsuprāt, šis ir izcils pēckara Latvijas modernisma arhitektūras piemineklis. Varbūt pat simbols, kam ir ļoti atpazīstams tā laika arhitektūras plānojums, – trīszaru forma.
Jā, jūs tiešām esat pēckara modernisma arhitektūras aizstāvis, uzskatot to par visapdraudētāko posmu arhitektūras vēsturē.
Pēckara modernisma sakarā varu piebilst, ka 2014. gadā Venēcijas arhitektūras biennālē mēs piedalījāmies ar ekspozīciju – neuzrakstītā vēsture par pēckara Latvijas modernisma arhitektūru. Vēl līdz šim brīdim par šo periodu nav vienota apkopojuma, kurā būtu izvērtētstā laika arhitektūras mantojums un kaut kādā veidā definēti kritēriji, pēc kuriem varam secināt, kas mums tiešām jāsaglabā un ko varam nojaukt. Šī situācija turpinās, un acīmredzot problēma lielā mērā ir mūsu vienīgajā Latvijas pieminekļu aizsardzības institūcijā – Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, kas celtni Elizabetes ielā 2 nedēļas laikā pagājušā gada jūnijā no kultūrvēsturiski vērtīgas ēkas pazemināja par ēku ar nelielu kultūrvēsturisko vērtību. Turklāt šīs pārvaldes eksperti, kuru pienākums ir sargāt Latvijas arhitektūras vēsturi (un, mūsuprāt, ēka Elizabetes ielā 2 ir viens no izcilākajiem šī vēstures laika arhitektūras pieminekļiem), neuzskatīja par nepieciešamu atrast oriģinālos projektus un iedziļināties detaļās. Pārvaldes slēdziens bija balstīts uz Kultūras ministrijas vēlmi šo ēku nojaukt.
Vēlāk sekoja kļūdainas ekspertīzes. Ja atceramies, kā tika norobežots viss šīs ēkas perimetrs pēc skaļā ekspertīzes atzinuma, ka fasādes apdares krīt nost. Firma L4 bija veikusi flīžu atraušanas testu, kas jau pamatos bija nepareizi veidots. Un pilnīgi skaidrs, ka tas uzrādīja aplamus rezultātus. Taču tas netraucē pārvaldei vēl joprojām uzskatīt, ka visas flīzes ir stiprinātas tikai uz cementa javas. Jo neviens no šīs institūcijas oriģinālo projektu nav apskatījies un laikam nezina, ka katra flīze ir piestiprināta ar nerūsējošā tērauda enkuriem – to var redzēt arī uz vietas dabā.
Manuprāt, pēckara modernisma arhitektūra ir apdraudēta tieši tādēļ, ka mūsu vienīgajai pieminekļus sargājošajai institūcijai ir ļoti neizprotama selektīva attieksme pret tā laika arhitektūras pieminekļiem. Jo vēl joprojām, kā jau minēju, nav definēti konkrēti kritēriji, pēc kādiem mums šī arhitektūra būtu jāsargā un jāvērtē. Un eksperti, kas veidoja atzinumu par ēku Elizabetes ielā 2, pieturējās pie tādiem pašiem kritērijiem kā vērtējot bulvāru loka arhitektūru, kas ir absolūti nepareizi.
Jāteic gan, ka pēckara laikam ir raksturīgi ne īpaši labi būvmateriāli un ēku, kas būvētas no kvalitatīviem materiāliem, nav daudz. Tāpēc jo svarīgi ir katrā gadījumā ļoti rūpīgi izvērtēt, cik viss ir vērtīgs vai nevērtīgs. Piemēram, ēkai Elizabetes ielā 2, kad Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes eksperti lēma par ēkas kultūrvēsturiskās vērtības līmeni, nebija veikta arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija. Tagad gan tā ir izstrādāta. Kādu brīdi šis dokuments bija noklīdis ministrijas kabinetos, bet nu ir visiem pieejams. Šī inventarizācija skaidri rāda, ka ēkai ir daudz oriģinālu detaļu un ka tā noteikti ir arhitektūras piemineklis. Tas, ka formāli Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde to atsakās reģistrēt pieminekļu sarakstā, manuprāt, ir subjektīva attieksme no ierēdņu puses vai aizvainojums, jo neviens nav gatavs atkāpties no savām iepriekš izdarītajām kļūdām.
Tabakas fabrikas kvartāla rekonstrukcijas projekta vizualizācija | NRJA
Esat izteicies, ka arhitektūrā no visa uzbūvētā uz īstu arhitektūru pretendē tikai 5%. Lielākā daļa ir vienkārši būvniecība, kas vajadzīga, lai ļaudis iegūtu pajumti un apdzīvojamos kvadrātmetrus.
Tas noteikti nav mans teiciens. Tā autors ir Čārlzs Dženkss. Iespējams, to ir teicis kāds cits pirms viņa. Tie 5% ir tāds indikatīvs skaitlis. Tas tikai norāda uz to mazo daļiņu, kas no visa uzbūvētā var pretendēt uz vārdu arhitektūra. Lai to varētu saukt par arhitektūru, ir jāievēro daudzi kritēriji, piemēram, vietas konteksts, ideja un detalizācija.
Pilnīgi piekrītu, ka ne vienmēr tas arī ir vajadzīgs, jo lielā daļā gadījumu cilvēkiem vienkārši ir nepieciešami apdzīvojami kvadrātmetri. Un, ja arī kādam ir vajadzīgs, tad ne vienmēr to var atļauties. Jo arhitektūra tomēr pieprasa ļoti daudz laika un lielu iedziļināšanos projektēšanas procesā. Un, protams, arhitektūrai tās labākajā izpausmē papildu bonusi noteikti ir tādi, ka arhitektūrai vajag iedvesmot to cilvēku, kas lieto ēku un tur dzīvo. Iedvesmot ar to, kā šī ēka ir izveidota, ar tās funkcionalitāti un kaut vai skatu, kas paveras pa logu. Ar to, kā cilvēks tajā jūtas. Lai tā nebūtu it kā nejauši uzbūvēta un nepārdomāta celtne, kas tikai rada ikdienišķas problēmas un dzīvi reāli sagandē.
Esat neglābjami pārliecināts, ka kaut ko labu var paveikt tikai tad, ja dara to, kas patiesi patīk un kas aizrauj.
Te jau kaut ko grūti piebilst, tā vienkārši ir. Es domāju, ka tas ir par jebkuru specialitāti un par jebkuru speciālistu. Ja jums nepatīk tas, ko darāt, tad beigās nekas labs nesanāks.
Kādas ir jūsu kā arhitekta un arī biroja NRJA turpmākās ieceres?
Turpināt strādāt. Mēs jau visu laiku darām kaut kādas lietas. Šobrīd aktuālie projekti ir dzīvojamais un viesnīcu kvartāls starp Daugavgrīvas ielu, Meža ielu, Raņķa dambi un Kalnciema ielu. Tad ir vēsturiskā koka ēka Brīvības ielā 111, ko pārbūvēsim par modernu gastronomijas centru. Un salons gaismu ražotājiem mūsu projektētajā biroju ēkā RED LINE Bukultu ielā.
Lai tad jums veicas gan šo, gan nākamo projektu īstenošanā!
Teksts: Ilona Noriete