Arhitekte un dizainere Zane Tetere - Šulce ir vairāku vietēji un starptautiski atzītu arhitektūras un interjera projektu autore. Piedalījusies starptautiskās izstādēs un uzstājusies konferencēs, bijusi dažādu ārvalstu konkursu žūriju locekle. Līdztekus arhitektūras biroja „OpenAD” vadīšanai viņa apmāca arī jaunos censoņus RISEBA Arhitektūras un dizaina fakultātē. Par saviem projektiem saņēmusi arī godalgas – gan nacionālā līmeņa, gan starptautiskās. Tieši Zane Tetere - Šulce ir šoreiz mūsu uzrunātā, un šajā sarunā atklājas daudzas līdz šim par viņu nezināmas lietas.
Esat pasaulē ieraudzīta arhitekte. Pareizi saku? Lūdzu, izstāstiet mūsu izdevuma lasītājiem svarīgākos savas dzīves pieturas punktus.
Viennozīmīgi pirmais bija iestāšanās Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē, kurā sastapu savus domubiedrus un apjautu, ka vēl atrodos personības apzināšanās posmā. Šeit arī sapratu, ka esmu īstajā vietā, un ļoti pamatīgi aizrāvos ar studijām. Noteikti svarīgi bija tas, ka ļoti agri sāku strādāt arhitektu birojā „Pirmais Princips”. Tajā laikā veidojās būvniecības burbulis un bija nenormāli daudz darba.
Absurdākais man liekas, ka arī studentiem pietika, ko darīt. Droši vien toreiz tā bija tirgus ietekme, bet, no šābrīža skatupunkta raugoties, tas nepavisam nebija labi. Es uzskatu – lai varētu strādāt patstāvīgi, tomēr ir jābūt uzkrātām zināšanām. Atskatoties jāteic, ka manā gadījumā viss sanāca ļoti plūstoši. Šī burbuļa dēļ līdztekus arhitektu biroja projektiem sāku izpildīt savus neatkarīgi veicamus darbiņus. Sākotnēji tie bija interjeri, pēc tam privātmājas. Un droši vien, pateicoties šai situācijai, izveidojās tāds kā pieturas punkts manai apziņai, jo sapratu, ko nozīmē pašai darīt lietas un uzņemties atbildību par lēmumiem, rēķinoties ar visiem apstākļiem. Jā, savu praksi sāku diezgan ātri un, protams, minimālā veidā – cik vien students to spēj.
Arī nākamais iznāca ļoti agrīns solis – jau drīz pēc studiju pabeigšanas, pēc pāris gadiem, nodibināju savu arhitektu biroju. Tā ka biju ļoti jauna, kad sāku darboties šajā jomā.
Vēl par jūsu biroju „Open AD” runājot, vēlos pajautāt, kā nonācāt līdz idejai, ka vēlaties savu biroju?
Patiesībā biroju mēs nodibinājām saistībā ar filmu studijas „Vilks” jaunā biroja projektēšanu. Šis bija mūsu pirmais komerciālais projekts, un, lai varētu slēgt nopietnu līgumu, radās nepieciešamība izveidot biroju.
Arhitektūras un dizaina biroju „Open AD” 2006. gadā dibināja radošais tandēms – jūs un jūsu māsa dizainere Elīna Tetere. Laika gaitā vadības komandai pievienojies arhitekts Kristaps Šulcs, un tagad uzņēmums izaudzis līdz deviņpadsmit darbiniekiem.
Biroju nodibināju ar citu cilvēku, nevis ar Elīnu. Šis cits bija Edgars Kaufmanis, kurš šobrīd arī strādā par dizaineri. Bet mēs ilgi kopā neturējāmies. Liekas, tikai kādu gadu, līdz jutām, ka katram ir jāiet savs ceļš. Mums abiem bija ļoti spēcīgi raksturi, un mēs sapratām, ka labāk ir strādāt un pilnveidoties atsevišķi. Tikai tad piebiedrojās mana māsa Elīna, jauna un talantīga astoņpadsmitgadīga meitene. Tā līdzpastāvot arī darbojamies. Nesen mūsu komandā iesaistījās arī Kristaps Šulcs. Un nu mums ir tāds kā ģimenes uzņēmums.
Restorāns "The Catch" | Open AD | Foto: Alvis Rozenbergs
Biroja „Open AD” veikumu saraksts ir plašs un daudzveidīgs – privātmājas, restorānu interjers, biroju iekārtojums un daudz kas cits. Par to saņemts augsts paveiktā novērtējums – vietējās un ārvalstīs gūtās balvas un atzinība.
Manu personību raksturo tas, ka esmu ļoti zinātkāra, azartiska un ātri aizraujos. Līdz ar to mēs diezgan strauji attīstījāmies. Un lūzuma punkts noteikti bija ekonomiskā krīze 2007.-2008. gadā. Man šķiet, ka toreiz izdzīvoja tie, kuri saprata spēles noteikumus. Mēs Rīgā uztaisījām vairākus ļoti spēcīgus projektus, kas balstījās uz maksimāli mazu enerģijas patēriņu un budžetu. Šis virziens kļuva aktuāls plašākai sabiedrībai, jo cilvēkiem trūka līdzekļu. Mēs ļoti raiti pielāgojāmies situācijai un piedāvājām laikam atbilstošus funkcionālus un dizainiski kvalitatīvus risinājumus.
Toreiz īstenojām divu biroju projektus – Mccann Riga un Inspired, ko saucu par „Trash” architecture, kur izmantojām atkārtoti esošus objektus, devām tiem otrreizēju iespēju kalpot citā funkcijā, izskatā. Pārtaisīt un strādāt ar ļoti mazu budžetu. No vecā, nevajadzīgā, kas paredzēts pārstrādei, radīts kaut kas jaunu. Pēc tam ar draugiem uztaisījām kafejnīcas „Piens” un „Pērle”, kas ir pirmie hipsteru kultūras aizmetņi dizaina jomā. Un vēl bija restorāns „Hospitālis”. Tas viss tapa koncentrētā laikposmā, un to vienoja viena enerģijas un idejas plūsma. Par mums bija daudz publikāciju Āzijā, Eiropā, Amerikā. Tas pievērsa uzmanību un padarīja mūs atpazīstamus ārvalstīs. Bijām skaistās Eiropas bilžu grāmatās, arī „The New York Times”. Tagad ar šiem materiāliem ir sakrājusies diezgan liela bibliotēka. Tas bija labs izrāviens un arī skaidra apzināšanās, ka ejam pareizajā virzienā.
Restorāns "Snatch" | Open AD | Foto: Alvis Rozenbergs
„Open AD” realizēto projektu kontā ir Rīgas restorāna „Snatch” interjers, dizaina uzņēmuma „Trentini” salons Strēlnieku ielā, apbalvotā dzīvojamā ēka „Club Central Residence” un daudz citu privātu un komerciālu objektu Latvijā, Vācijā, Krievijā un citās valstīs. „Open AD” īpaši pazīstams ar savu neizsīkstošo radošumu un izkopto spēju iejusties klienta „ādā”, lai nokļūtu līdz individuāli izstrādātam, funkcionālam un estētiskam rezultātam.
Ja mēs runājam par interjera arhitektūru, restorāni man ir ļoti mīļa tēma. Es pati esmu gurmans, un man šī kultūra ir saprotama un ļoti vajadzīga. Vēl pirms Rīgas restorāna „Snatch” radījām tā brālīti „The Catch" Berlīnē, un tagad tie abi paredzēti turpmākai attīstībai (iespējams kā franšīze). Jā, portfolio restorānu ir ļoti daudz, un tie ir dažādi.
Vēl viena plaša „Open AD” darbības joma saistīta ar birojiem.
Biroji vispār ir ļoti izvērsta un nopietna funkcionāla tēma. Dizains tajos varbūt pat ir otršķirīgs, vissvarīgākā ir funkcija un tas, lai birojs darbotos atbilstoši katra kolektīva specifikai un vajadzībām. Kopīgi ar antropologiem esam analizējuši arī biroja savstarpējās kumunikācijas veidus.
Jā, projektu, ar kuriem darbojas „Open AD”, netrūkst...
Šobrīd diezgan daudz un dažādi projektējam viesnīcas. Varbūt ir dzirdēts par „Ziedlejām” – tas ir tāds atpūtas komplekss ar pirtu un stikla istabu namiņiem, ļoti jauka vieta Krimuldā. Pašlaik tas ir aktuāls un piesaka sevi ārpus Latvijas. Strādājam arī pie pilnīgi jauna viesnīcu ķēdes zīmola – tas top no nullītes. Mums ir ļoti daudz privāto klientu. Šķiet, tas ir saistīts ar šo pandēmijas laiku, kurā dzīvojam jau otro gadu. Ar to, ka cilvēki ir sākuši vairāk domāt par sevi, par patvērumu, un birojs „Open AD” risina daudzu glītu brīvdienu māju projektu Piejūrā un citur skaistās vietās Latvijā.
Atpūtas vieta "Ziedlejas" | Open AD | Foto: Alvis Rozenbergs
Apskatīt projektu: Atpūtas vieta | Ziedlejas
Parunāsim arī par vēl vienu ļoti interesantu projektu – Lidojošo koku māju Strēlnieku ielā (projekts „Hoft”), kur īpašs akcents tiek likts uz bonsai kokiem. Pilsētas centrā kas tāds tiešām ir unikāla lieta – zaļo zonu nozīme pilsētvidē ir nenovērtējama.
Jā, tikko pabeidzām ļoti iespaidīgu projektu „Hoft”. Tas tapa sadarbībā ar arhitektu biroju „Kroks”. Mēs meklējām risinājumus vizuālajai sadaļai, proti, visām fasādēm, iekšpagalma labiekārtojumam, interjeram un dažādām detaļām. Man liekas, ka šis projekts atbilst pasaules mērogam un aktualizē zaļā dzīvesveida tēmu, jo zaļā vide pasaulē arvien vairāk un vairāk izmirst. Šajā projektā mēs to mēģinājām celt vertikālā līmenī un šaurajos vēsturiskā centra iekšpagalmos ieviest dzīvās dabas sajūtu.
Bet kā vispār radās ideja par tādiem bonsai kokiem. Tas tomēr ir kaut kas ļoti unikāls!
Es šos nelielos kociņus sauktu par kalnu vai zemajām priedītēm, kas ir vairāk piemērotas augšanai Latvijas klimatā. Tās nāk no vienas kokaudzētavas Vācijā. Šādu risinājumu mēs ar attīstītāju Alekseju Zagrebeļniju ļoti rūpīgi pārdomājām, pat veicām eksperimentus, jo vēlējāmies saprast, vai šie kociņi vispār ir spējīgi augt mūsu apstākļos. Tā ka tas nebija gājiens nezināmā virzienā.
Mums bija svarīgi saprast, vai kas tāds vispār ir iespējams. Un tad priedītes tika paceltas septiņstāvu mājas līmenī nosiltinātos apūdeņotos podos. Tāpēc arī radās nosaukums House of the Flying Trees, kas tiek tulkots kā Lidojošo koku nams. Ienākot mājas pagalmā, pārņem sakrāla sajūta. Protams, tur ir arī mana kaislība – Japānas inspirācija, bet vairāk gan tādā filozofiskā aspektā. Iekšpagalms ievieš tādu absolūti kosmisku miera sajūtu, jo koks un statiskā kompozīcija rada kaut ko līdzīgu pauzes klusuma brīdim, kas emocionāli nostrādā ļoti spēcīgi. Tā ka varu lepoties – šis projekts mums tiešām ir izdevies.
Lidojošo koku māja "Hoft" | Open AD | Foto: Klāvs Loris
Apskatīt projektu: Lidojošo koku māja | HOFT
Covid pandēmijas laiks, kad daudzi strādā no mājām, tiek izmantots, lai pielāgotu iepriekšējos vai izveidotu jauna tipa birojus. Šobrīd visi runā par activity based workplace (no angļu val. – uz aktivitātēm bāzēta darba vidi), kura vērsta uz kolektīvas produktivitātes paaugstināšanu. Pamatā ir atvērta tipa darba telpu iekārtošanas pieeja, fleksibla struktūra, kurā ikviens nav piesiets konkrētai vietai. Arī jūs daudz strādājat pie šādiem projektiem.
Esmu intervijās daudz runājusi par to, kā pareizi būtu projektējami šādi activity based workplace biroji. Man liekas, ļoti reti kuram ir izpratne par to, ko īsti nozīmē atvērtā tipa birojs, īpaši šobrīd pandēmijas laikā. Dzirdot vārdus open birojs jeb atvērtā tipa birojs, daudzi iedomājas, ka pietiks ar to, ja vienā telpā saliks galdus. Bet tā tas īsti nestrādā. Atvērtā tipa birojs prasa ļoti daudz pārdomātu blakusfunkciju un akustisko risinājumu, lai tajā būtu patiešām ērti strādāt. Līdz ar to pamatā ir diezgan dziļa un vispusīga izpēte, lai rezultāts sanāktu praktisks un pielietojams.
Kāds būs nākotnes birojs pēc pandēmijas?
Es nezinu, vai vispār būs tāds laiks pēc pandēmijas. Domāju, ka mēs vienkārši iemācīsimies dzīvot citādāk. Svarīga būs sociālā distancēšanās, pie kuras jau esam pieraduši. Cilvēki daudz vairāk pievērsīs uzmanību tam, cik labi ventilējamās telpās viņi atrodas. Arvien nozīmīgākas būs visas inženiertehniskās lietas – klimata kontrole, atbilstošs mitrums, gaisa apmaiņa. Nākamais – nekļūdīgs plānojums, distance un droši vien stikla starpsienu risinājums. Bet man šķiet, ka šeit jārunā plašāk. Domāju, ka mainīsies arī biroja ēku projektēšanas principi. Tieši šobrīd mēs Barselonā strādājam pie viena projekta. Un tur jau pamatā ir paredzētas divas plūsmas. Paredzēts medicīnas punkts un skeneris, kur pie ieejas tiek kontrolēts veselības stāvoklis. Piemēram, cilvēks ar paaugstinātu temperatūru uzreiz tiek novirzīts, lai viņš vispār ēkā neieietu. Tāpēc viena lieta ir birojs kā funkcija, bet otra – visas ēkas plānojums. Un šī kontrole. Tas viss jau notiek. Neatkarīgi no kovida. Ja runājam par gripu vai citām sezonālām slimībām, paši esam pieredzējuši, ka birojā saslimst viens pēc otra, līdz liela daļa ir sasirgusi. Šī pandēmija mums ir parādījusi, ka ir jārūpējas par sevi un citiem, lai izbēgtu no vienlaicīgas daudzu cilvēku aplipināšanas.
Privātmāja Pāvilostā | Open AD | Foto: Alvis Rozenbergs
Apskatīt projektu: Ģimenes māja Pāvilostā
Pēdējā gada laikā ir aktualizējusies arī privātmāju būvniecība. Tas nenoliedzami saistāms ar pandēmiju – cilvēkiem beidzot bijusi iespēja it kā apstāties, padomāt, kas viņiem patiesi ir svarīgs, ko viņi vēlas.
Pagājušā gada pavasaris dzīvē ienesa pauzi, kuras laikā sevī novēroju diezgan interesantas pārdomas un pārmaiņas... Daudziem kaut kur dziļi psiholoģiski ir mitinājušās domas par patvērumu laukos. Nu tās ir novibrējušas cilvēku prātos. Otrs – tiem, kuri ir kaut ko iekrājuši un vēlas investēt, nu bija brīdis pārdomāt par iespēju rīkoties. Nevis tērēt ceļojumos vai citādās izklaidēs, bet gan likt lietā lietderīgi. Trešais – neiztērētie līdzekļi. Noteikti, šie apstākļi ir pavairojuši ideju par privātmāju. Un tieši mūsu valsts teritorijā. Ļoti daudz cilvēku sāka meklēt zemesgabalu, daudzi arī pirka un šobrīd patiešām domā par savu patvēruma vietu. Tā kā es domāju, ka šie ir trīs veicinošie aspekti – patvērums, laiks, ko varējām pavadīt, domājot par sevi, un nauda.
Pandēmija pilnīgi noteikti neapturēja arī darbu pie ārvalstu projektiem – izstrādāta vīzija kūrortam Melnkalnē, top projekti Maskavā un Barselonā.
Pilnīgi noteikti nav apstādinājusi. Bet cilvēks jau ir tāda būtne, kas visam diezgan ātri pielāgojas. Un šis laikmets, kurā mēs katrā mirklī varam brīvi sazināties ar jebkuru pasaules vietu, dod iespēju veiksmīgi strādāt attālināti. Atklāti sakot, man šis formāts ir tik ļoti iepaticies, ka domāju – mēs to turpināsim. Agrāk tikšanās, lai apspriestu jautājumus, notika klātienē, un tad daudz laika aizņēma pārvietošanās. Bet nu to varam izdarīt virtuāli dažādās platformās, kas tagad ir tik brīvi pieejamas. Ir grēks zaudēt laiku. Un, ja mēs pareizi spējam šo virtuālo darba vidi organizēt, tad sarunas online vidē ir tikpat izcilas kā klātienē. Un tieši tādā pat veidā caur šiem tā saucamajiem zoomiem mēs varam sazināties ar saviem kolēģiem un partneriem ārzemēs.
Protams, ir lietas, kas jārisina klātienē. Ir sarežģīti veikt autoruzraudzības. Tā mēs savus objektus – vienu Maskavā, otru mazliet tālāk Krievijā – pabeidzām, izmantojot videozvanus. Taču tas varēja notikt tikai tamdēļ, ka mums ir komanda – kolēģi, kuri apzinās un izprot rezultātu, līdz ar to ir iespējama projekta teicama realizēšana. Vienu mēs pandēmijas laikā īstenojām Maskavā. Bija tiešām neparasta sajūta, ka viss notiek, pat ne reizi neierodoties klātienē. Bet tas bija iespējams, pateicoties cilvēkiem, kas strādāja uz vietas. Taču projektēšanas līmenī attālums absolūti nav traucējošs. Šī pieredze ir savdabīga, ļoti vērtīga.
Jūsu arhitektūras un interjera projektus raksturo stila tīrība un iedziļināšanās vissmalkākajās detaļās.
Es pavisam noteikti varu piekrist, ka tas viss man ir ļoti svarīgs. Un uzdevuma izprašana, pirms vispār sākt projektēšanu. Arhitektūrā viennozīmīgi nav nejaušību, ir ļoti daudz apstākļu, ar kuriem jārēķinās. Bet bez iedziļināšanās, manuprāt, mūsu profesijā nekas nespēj notikt.
"Edinburgh Apartments & Lofts" | Open AD | Foto: Klāvs Loris
Šobrīd Dzintaros, atpūtnieku iemīļotajā Jūrmalā, top jauns apartamentu projekts „Edinburgh Apartments & Lofts”. Tā pievienotā vērtība balstīta uz šobrīd pasaulē aktuālo zero waste filozofiju, kas, proti, būvniecības nozarē nozīmē domāt par to kā ne tikai nojaukt un uzbūvēt jaunu, bet arī dot iespēju mantojuma saglabāšanai un kvalitatīvai atjaunošanai. Arī jūs aizstāvat to ideju vai pārliecību, ka nav obligāti visu laiku turpināt būvēt kaut ko jaunu un nojaukt visu veco. Tā sakot, jādod jau esošajam objektam otro elpu.
Šo projektu es uzņēmos, jo tajā redzēju virsmērķi. Mēs nenograujam, neiznīcinām, neiztērējam, nepiesārņojam ar būvgružiem. Piemēram, ja nojaucam un būvējam no jauna. Pirmskrīzē mēs sākām savu darbību, ievērojot tendenci saglabāt, pārstrādāt, pārveidot, protams, ar zināmu stila pieskārienu. Tagad tas notiek jau lielākā arhitektūras mērogā. Mēs varam revitalizēt, sakopt, izmainīt, nevis iznīcināt, nojaukt, nograut, izmest atkritumos.
Piesārņojums, man liekas, šobrīd ir pasaules lielākā problēma. No šī aspekta varu teikt, ka lepojos ar to, ka mums konkrētos apstākļos ir izdevies radīt pietiekami kvalitatīvu vidi, proti, ekonomiskās klases dzīvoklīšus – vai nu īrei, vai arī nelielai atpūtai brīvdienās pie jūras. Šis projekts, manuprāt, atbilst visiem iepriekš pieminētajiem mērķiem. Jā, mēs to turpinām. Esam revitalizējuši bijušo viesnīcu, tagad strādājam ar vēsturisko ēdnīcu, kur dzīvokļi būs daudz lielāki, jo tur jau esošā vide ir citāda, ar iespaidīgu griestu augstumu. Un tur būs plašas terasītes. Šis projekts ir absolūti dzīvotspējīgs. Protams, tas kontrastē ar Strēlnieku ielas „Hoft”, bet tam jau ir pilnīgi cita auditorija, cits klients, cita maksātspēja. Man vienmēr ir licies interesanti, ka vienā gadījumā rodas ekonomiskās klases, otrā – luksus klases projekts. Un ka es spēju ieraudzīt šos abus virzienus un, izvērtējot apstākļus, radīt atbilstošu produktu.
"Edinburgh Apartments & Lofts" | Open AD | Foto: Klāvs Loris
Pie kādiem projektiem jums vislabāk patīk strādāt?
Pēdējos gados es neuzņemos projektus, pie kuriem nevēlos strādāt. Piekrītu tikai tad, ja redzu potenciālu. Un noteikti izvērtēju arī personisko attieksmi, jo mēs ar klientu nonākam pietiekami tuvās attiecībās. Ja nav savstarpējas saprašanās, neko vērtīgu nevar uzbūvēt. Tādēļ, pirms apņemos izpildīt projektu, cenšos ieraudzīt visas iespējamās blaknes. Un mēģinu radīt prieku gan sev, gan klientam, gan arī kolēģiem. Jo tikai pozitīva enerģija spēj nodrošināt labu rezultātu. Tieši tā – katrā jaunajā projektā es noteikti saskatu sev kaut kādu izaicinājumu, līdz ar to man arī ir prieks darboties, citādi tas vienkārši nestrādā.
Kur smeļaties jaunas idejas, ja katrs sākums tā izaicina?
Idejas ir kaut kur kosmosā. Esot uz vietas potenciālajā objektā, kaut kādā veidā atnāk šī vīzija. Izvērtēju visus apstākļus – kāda arhitektūra, vide ir apkārt, kā saulīte met loku, kāds ir tas cilvēks, ar ko runāju, kāds ir zemes gabala stāvoklis, kāds ir projekta mērķis, funkcija, kas būs gala lietotājs. Un man ir konkrēts uzdevums. Tā arī veidojas ideja. Bet, ja runājam par iedvesmu, man noteikti tā ir pasaules apceļošana un kultūras izzināšana. Mans jaunrades spēks ir mākslas izpausmēs, kuras regularitāte man ir nepiecīšama. Dodoties pasaulē, es vienmēr cenšos apgūt kādu daļu no pieejamā kultūras klāsta. Šobrīd gan ceļošana mums ir ierobežota, bet to darīt var arī tīmeklī. Jā, droši vien par mani var teikt, ka esmu cilvēks, kuram ir plaši atvērtas acis un sirds.
Ko jums gribētos teikt par šo mums visiem tik smago periodu? Kādu ietekmi pandēmija atstās uz arhitektūru, dizainu?
Negribu piekrist, ka šis laiks ir smags. Drīzāk teiktu – citāds. Es visiem gribētu novēlēt, lai mēs vienmēr katrā situācijā prastu ieraudzīt divas puses. Nekad jau nav tikai melns vai balts. Un es esmu no tiem, kas to vienmēr mēģina saskatīt. Sarunas sākumā jau minēju 2007.-2008. gada krīzi. Toreiz bija pielāgošanās, tāpat kā tagad. Mēs akceptējam apstākļus un spējam integrēt gan savu domu pasauli, gan iespējas. Un dzīvot tā, kā tajā brīdī ir iespējams. Un bagātināmies ar savdabīgu pieredzi. Tas rāda, kā mēs protam adaptēties, cik fleksibli katrs kā personība esam spējīgi paraudzīties apkārt. Pandēmijas apstākļiem redzu ļoti daudz pozitīvu iezīmju – mēs atgriežamies pie mums būtiskā, ieraugām, kā ar to sadzīvot. Runājot par darba vidi, esmu sapratusi, cik ērti var strādāt, daudz laika netērējot liekai kustībai. Protams, pietrūkst draugu, kultūras, socializēšanās. Tomēr domāju, ka atlicis vēl nedaudz, līdz pilnībā pielāgosimies situācijai un viss atgriezīsies savās sliedēs. Varbūt citādākās, kaut kādās nebijušās. Taču mums pieņemamās.
Teksts: Ilona Noriete