Pēdējos gados daudz tiek runāts par vides piesārņojuma mazināšanu, tostarp par notekūdeņu attīrīšanu. Teorija un zināšanas ir viena lieta, bet pavisam kas cits – mūsu apzinīgums, un šajā ziņā daudziem vēl tāls ceļš ejams.
Šovasar, kad karsto laikapstākļu dēļ tā vien gribējās visu dienu dzīvoties pa jūru, daudzviet peldēšanās tika liegta, jo ūdenī bija savairojušās aļģes. Kas pie tā ir vainojams? Protams, tikai un vienīgi mēs paši.
Patlaban Baltijas valstīs, kā arī Polijā un Somijā risinās projekts „Ūdens emisijas un to samazināšana ciemu kopienās – Baltijas jūras reģionu piekrastes ciemi kā pilotteritorijas”. Šī projekta ietvaros nule kā starptautiskajā izstāžu kompleksā „Ķīpsala” tika organizēts seminārs „Māja mums katram sava, bet Baltijas jūra viena. Kas notiek ar Baltijas jūru pēc mūsu notekūdeņu novadīšanas tajā?” Šajā sakarā uz sarunu aicinājām šī projekta nacionālo koordinatori, ūdeņu bioloģi LORETU URTĀNI.
To, cik svarīgi, lai viss būtu attīrīts un sašķirots, mēs katrs apzināmies. Cita lieta – vai to ievērojam. Ne viens vien uzskata: galvenais, lai sadzīvē izmantojamās ķīmiskās vielas, tostarp pulveri, trauku mazgājamie līdzekļi, nepaliktu manā izlietnē. Kas notiek ar tiem tālāk – nav mana daļa.
Tieši ar šo domu es gribēju iesākt. Dažreiz, ka braucam uz jūru atpūsties, sakām: „Fui, tās jūras zāles smird! Jūra ir netīra, mums tādā vietā nepatīk atrasties.” Tikai retais no tiem, kas pateicis „fui”, aizdomājas līdz tam, ka patiesībā tā sauktās jūras zāles rodas mūsu izlietnē, mūsu mājās. Jo fosforu bagātākus un tātad arī videi nedraudzīgākus trauku un veļas mazgājamos līdzekļus lietojam, jo vairāk jūrā nonāk to vielu, kas rada šo zaļo, smirdīgo no jūras izskaloto masu. Lai aļģes, ko sadzīviski saucam par jūras zālēm, savairotos mazāk un no jūras izskalotas nesmirdētu, ir svarīgi ne tikai attīrīt notekūdeņus, bet darīt to prasmīgi. Likums uzsver, ka vispirms labi ir jāattīra notekūdeņi lielākajās apdzīvotās vietās, kuru attīrīšanas iekārtās nonāk daudzu cilvēku radītie notekūdeņi. Mājsaimniecībās uzstādītajām individuālajām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām slāpekļa un fosfora attīrīšana netiek prasīta, ja vien tās neatrodas lielo apdzīvoto vietu teritorijās.
Projektā mēs gribam parādīt un stāstīt, ka tīra jūra sākas katra izlietnē, ka māja mums katram ir sava, bet Baltijas jūra –visiem viena. Tādā veidā vēlamies uzrunāt domājošo cilvēku un atbalstīt viņam piemērotākā notekūdeņu attīrīšanas risinājuma meklējumos.
Ja paskatāmies skaitļu izteiksmē, Latvijas tirgū ir pieejami aptuveni 100 dažādi rūpnieciski ražoto notekūdeņu attīrīšanas iekārtu modeļi. Vēl papildus tam, pieaicinot inženierus, iekārtas var izbūvēt arī uz vietas. Daudzie iespējamie risinājumi atšķiras ne tikai pēc cenas, bet arī pēc notekūdeņu attīrīšanas efektivitātes, kas, citiem vārdiem runājot, ir tas, cik lielu piesārņojumu mēs ar saviem notekūdeņiem novadām.
Privātmājā iespējams uzstādīt notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, bet lielākā daļa ir daudzdzīvokļu māju. Tajās katrs savā izlietnē vai kanalizācijā ūdeni izvada kopā ar dažādiem mazgāšanas līdzekļiem, pulveriem.
Mums katram būtu jāsaprot un jāapzinās, kādus notekūdeņus aizlaižam kanalizācijā. Cilvēkus, īpaši tos, kuriem nav savas attīrīšanas iekārtas, mēs mēģinām uzrunāt caur Baltijas jūras prizmu. Jo fosforu bagātāki, kas bieži vien (bet ne obligāti) ir arī lētāki, mazgāšanas līdzekļi, nonākuši ūdenī, jo lielāku zaļo masu tie rada. Cipari ir fantastiski. No grama fosfora, kas kopā ar mazgāšanas līdzekļiem nokļūst ūdenī, rodas kilograms zaļās masas, un tas mūsu jūrai kaitē.
Kas ir fosfors, un kur tas satopams?
Lai veļas pulveri un trauku mazgājamie putotu, jo šķiet, ka tad tie labāk mazgās, tiem pievieno fosfora savienojumus fosfātu veidā. No tiem jūrā rodas sīkās, mikroskopiskās aļģes vai garas, makroskopiskās pavedienveida aļģes, kas noklāj citas uz gultnes augošas aļģes. Upēs un ezeros fosfora bagātība veicina arī ūdensaugu savairošanos. Ja šo ūdensaugu ir daudz, mēs vairs nevaram ezerā izspraukties līdz ūdenim, upē – pabraukt ar laivu, jo ūdeņi ir aizauguši. Tas ir rezultāts nepietiekami attīrītu notekūdeņu novadīšanai, kā arī minerālmēslu nonākšanai ūdenī no lauksaimniecības zemēm un mežu izciršanai. Mūsu saimnieciskās darbības dēļ ūdeņi pārāk daudz aizaug.
Daudzdzīvokļu mājās radušos notekūdeņus savāc centralizēti un to attīrīšanas gaitā notiek daļēja fosfora savienojumu samazināšana. Tas, ko katrs šādas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājs var iesākt, ir rīkoties, lai samazinātu ar notekūdeņiem novadītā fosfora daudzumu, jo, nokļūstot ūdeņos, tas kļūst par piesārņojumu un veicina aizaugšanu. Zinātniski šo procesu sauc par eitrofikāciju, jo ūdeņi kļūst pārbagāti ar barības vielām jeb eitrofitiem.
Privātmājās katrs pats var uzstādīt attīrīšanas iekārtas. Ja cilvēki ir apzinīgi, tad viņi to arī dara.
Runājot par privātajām mājām, jau minēju tirgū pieejamo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu modeļu daudzumu, starp kuriem grūti ir izvēlēties. Attīrīšanas iekārtu cenas ir no dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem, un cilvēkam, pirms tās iegādāties, jāsaprot, kuru pirkt un vai, samaksājot lielāku naudu, ar dārgākām iekārtām viņš iegūs arī labāku efektu, t.i., labāk attīrītus notekūdeņus. Tas ir mūsu projekta galvenais uzdevums – izstrādāt notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izvēles rīku. Mēs visus tirgū pieejamos modeļus esam apzinājuši, izvērtējuši ne tikai, kā tie strādā, bet arī cik maksā, kādas ir apkopes un darbības izmaksas, cik ilgi darbojas, cik labi attīra notekūdeņus, cik lielu platību aizņem, kad tos uzstāda. Visus izmaksu un tehniskos datus esam apkopojoši vienā sistēmā un lietotājam tā ir pieejama kā manis iepriekš minētais notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izvēles rīks. Izstādes apmeklētājiem bija iespēja to izmēģināt praksē, kas nozīmē, ka, ievadot informāciju par mājsaimniecībā dzīvojošo cilvēku skaitu, no 100 iespējamajiem iekārtu modeļiem tiek atlasīti tie desmit vai nedaudz vairāk modeļi, kuri pēc radīto notekūdeņu daudzuma ir piemēroti konkrētajam gadījumam. Tālāk atlasītos modeļus ir iespējams kārtot pēc izmaksām, attīrīšanas efektivitātes, elektroenerģijas patēriņa, aizņemtās platības un citiem parametriem. Tādejādi mēs atvieglojam lēmuma pieņemšanu, jo iedzīvotājam, izmantojot rīku, ir iespēja izvēlēties nevis no 100, bet no 5 līdz 10 reizes mazāka skaita modeļu. Turklāt projekta mājaslapā ir iespēja ne tikai uzzināt ražotāju un tirgotāju datus, bet arī par notekūdeņu rašanos, to attīrīšanu un citu uz šo jomu attiecināmu informāciju.
Lai to visu uzzinātu, kur un kādā veidā iedzīvotājiem jāievada koordinātes, dati?
Projekta mājaslapā www.villagewaters.eu ir sadaļa „Izvēles rīks”, kuru var izmantot notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izvēlei un ražotāju kontakinformācijas ieguvei. Kamēr projekts darbojas, cilvēkiem ir ekskluzīva iespēja, izmantojot sadaļu „Pajautā ekspertam”, atsūtīt mums savus jautājumus, un mēs uz tiem atbildēsim internetā vai telefoniski sniegsim padomus, ko katrā konkrētā situācijā darīt labāk.
Cik ilgi cilvēkiem būs iespēja rakstīt un uzdot jautājumus?
Kamēr projekts norisinās – līdz nākamā gada februārim. Taču mēs ceram, ka projekta darbība turpināsies vēl divus gadus, jo redzot, cik liela ir interese par radīto rīku, naudas devēju puse – attiecīgā Eiropas Savienības finansu instrumenta sekretariāts – ir izteicis šādu ierosinājumu.
Attīrīšanas ierīces, ko uzstāda privātmājā, ir ilgmūžīgas vai tomēr pēc pieciem gadiem tās jāmaina?
Kalpošanas laiks ir viens no rādītājiem, ko esam izanalizējuši. Iekārtām ir dažādi kalpošanas ilgumi – no 10 līdz 30 gadiem bioloģiskajām attīrīšanas iekārtām, līdz 50 gadiem septiķiem. Tas nenozīmē, ka cilvēks uzstāda iekārtu un vairs neliekas par to ne zinis. Iekārtu darbināšanas laikā ir nepieciešama to tehniskā apkope un arī radušos dūņu izvešana. Iepazīstoties ar rīkā apkopoto informāciju, var redzēt, ka ir iekārtas, par kurām jārūpējas vairāk vai mazāk, taču jebkurai no tām laiku pa laikam jāiztīra dūņas. Ir iekārtas, kuru darbības laikā būs jāpievieno ķimikālijas, citām būs nepieciešama filtru nomaiņa vai kādu citu detaļu apkope. Izvēloties iekārtu, tas viss ir svarīgi. Nākamais, ko vēlas noskaidrot cilvēki, – cik lielu teritoriju aizņems iekārta. Ir kompaktas (ļoti mazas), varbūt dārgākas naudas izteiksmē. Ir citas, kuras ir lētākas, bet aizņem lielāku platību. Katra cilvēka ziņā ir izvērtēt iekārtas lieluma atbilstību teritorijai, izvēlēties dārgāku vai lētāku apkopi. Piedaloties iepriekšējā šāda veida izstādē, mēs veicām notekūdeņu attīrīšanas iekārtu lietotāju aptauju. Rezultāti liecināja, ka tiem, kuri tikai plāno iegādāties attīrīšanas iekārtas, šķiet, ka pats svarīgākais ir sākotnējā cena. Savukārt tie cilvēki, kas jau kādu laiku ir darbinājuši savas iekārtas, secinājuši, ka ļoti svarīgi ir saprast, cik maksā darbināšana un cik sarežģīta ir apkope, cik bieži jāsauc inženieris, kas kaut ko piegriež, iztīra un sakārto.
Tad jau cilvēkam var likties – kamdēļ man vajag tādu ķēpu, lai tas ūdens iet, kur gājis, un lieciet mani mierā!
Mēs varam domāt arī tā, bet tad neraucam degunu, kad aizejam uz jūru un krastā ir pārdesmit centimetru bieza izskaloto aļģu kārta.
Vai neattīrītu notekūdeņu negatīvā ietekme ir tikai aļģes?
Patiesībā aļģes ir problēmas redzamā daļa, bet aina ir daudz dramatiskāka, jo Baltijas jūrai ir samērā mazs ūdens tilpums, tā ir salīdzinoši sekla, tāpēc ātrāk piesārņojas, kļūst netīra. Tas, ko mēs, krastā dzīvodami, neredzam, – kad notekūdeņu novadīšanas dēļ jūrā savairojas aļģes, pēc to atmiršanas sākas to noārdīšanās procesi, kā rezultātā jūras dziļākajos slāņos pazūd skābeklis. Baltijas jūras pētījumu gaitā, kad pētnieki ievāc ūdens paraugus, analizē to ķīmisko sastāvu, noskaidro ūdenī mītošo organismu sugas u.c., ir konstatēts, ka ļoti lielas Baltijas jūras teritorijas ir „mirušas” – kā bezskābekļa vide, kā kosmoss, kurā neiztikt bez skafandra un skābekļa maskas. Par to mēs ar cilvēkiem šīs izstādes laikā runājām, rādot filmiņu, kāda izskatās jūras gultne, kā tā izmainās pēc notekūdeņu novadīšanas, kāpēc tajā zūd vietas, kur zivīm iznērst ikrus.
Kāds kontrolē, vai privātmājā ir uzstādīta attīrīšanas iekārta vai tas tomēr ir uz katra sirdsapziņas?
Protams, ka kontrolē, un, uzstādot iekārtas, liek ievērot prasības to izmantošanā. Kā jau teicu, mazāka bēda šobrīd ir ar pilsētu un ciemu pašvaldību ziņā esošajām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, jo tās tiek uzraudzītas un regulāri kontrolētas. Individuālo māju iekārtu uzraudzība, kas ir daudz laikietilpīgāks process, šobrīd nav tikpat labi uzraudzīta. Turklāt šīm mazajām iekārtām izvirzītās prasības, nav tik stingras kā lielajām. Sīko aļģu savairošanos, ko sauc par ūdens ziedēšanu un skābekļa izzušanu jūras dzelmē, esošajā piegrunts slānī izraisa tieši slāpeklis un fosfors, kuru mazās attīrīšanas iekārtas neattīra vai attīra tikai daļēji. Tā kā likums neprasa attīrīt slāpekli un fosforu, cilvēkam šķiet, ka var pirkt lētāku iekārtu, jo slāpekļa, fosfora attīrīšana maksā naudu. Tas ir ikviena izvēles jautājums – vai viņš grib izdzīvot lētāk vai domā par kopīgu labumu un par bērnu un mazbērnu nākotni, kuriem tā netīrā jūra būs tā vai citādi jāpieņem.
Vai ir statistika un pētījumi, cik apzinīgi ir Latvijas iedzīvotāji un cik lielā mērā viņiem rūp ūdeņu attīrīšana?
Statistika par to, cik cilvēku piedomā un cik daudziem ir labākas vai sliktākas iekārtas, man nav zināma. Par to, ka daudziem Latvijas cilvēkiem pietiek saprāta, es gan varu galvot, jo, piedaloties diskusijās un pasākumos, ņemot vērā uzdotos jautājumus un interesi, ko daudzi izrāda, pārliecinos, ka vismaz vienai daļai rūp, cik tīra ir jūra, upes un ezeri un ir interese uzzināt par to arī ko vairāk. Tāpēc mēs – ūdens pētnieki – šī Latvijas Universitātes projekta ietvaros, kā arī citos pasākumos izmantojam katru iespēju strādāt ar auditoriju un izrunāt šīs lietas, vispirms veicinot interesi, pēc tam veidojot sapratni par to, kas un kāpēc notiek.
No savas pieredzes varu teikt, ka mūsu cilvēki ir apzinīgi. Kaut vai tāds piemērs. Katru gadu tiek rīkotas "Dabas koncertzāles", kad vakarā, saulei rietot, visi kopā ļaujas mūzikai. Pirms tam ir praktiskas nodarbības un dialogi ar ekspertiem. Viena no šī gada "Dabas koncertzālēm" bija Latgalē nemīlīgos laikapstākļos – visu dienu gāza kā ar spaiņiem. Mani pārņēma bažas – kurš gan šādā slapjumā pirms koncerta nāks uzzināt par ūdenī notiekošo. Šķita, ka varēšu kravāt mantiņas un braukt atpakaļ uz Rīgu, tomēr bija cilvēku masas, kas nāca ne tikai uz koncertu, bet arī klausīties, ko ūdeņu pētnieki stāsta par upēs un ezeros notiekošo un uzklausīt ieteikumus to kopšanā. Koncertam vajadzēja jau sākties, taču atnākušie turpināja sarunu un uzdeva praktiskus jautājumus par to, kāds liktenis ir upēm un ezeriem, kāpēc tā notiek un ko varam darīt, lai tā nebūtu.
Ir vēl kas svarīgs, ko nepateicāt?
Ilustrējot cilvēku ieinteresētību, varu minēt dažus skaitļus. „Village Waters” projekta izstrādātais notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izvēles rīks ir jauna līdz šim nebijusi lieta. Tāpēc, pirms to nodot plašākas publikas lietošanai, mēs to testējam, rādām cilvēkiem. Tālab izstādes laikā rīkojām atsevišķu semināru. Vēlējāmies, lai tie, kuri izvirza prasības notekūdeņu attīrīšanai, tiekas ar tiem, kas ražo šīs iekārtas. Paredzējām, ka seminārā piedalīsies maksimums 20–30 dalībnieku, bet ieradās trīs reizes vairāk. Tas liecina, ka šīs lietas rūp ne tikai iedzīvotājiem, bet arī pašvaldībām. Arī tie, kuri izvirza prasības, gribēja paklausīties, ko mēs esam apkopojuši un uzzinājuši. Piebildīšu, ka paveiktais ir ne tikai Latvijas Universitātes un Salacgrīvas pašvaldības darbs, projektā strādājam kopā ar pārējo Baltijas valstu, Somijas un Polijas pētniecības institūtiem un pašvaldībām. Strādājot šādā komandā, esam iepazinušies ar situāciju arī parējās projekta valstīs. Tā ir neatsverama praktiska palīdzība gan mūsu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, gan vietējo pārvalžu cilvēkiem.
Ciktāl jūs pati izsverat visus plusus un mīnusus, lai pēc iespējas vairāk gādātu par ekoloģiju?
Esmu centusies savākt informāciju par to, kuri ir labi un kuri ne tik labi mazgāšanas līdzekļi no fosfora satura viedokļa. Esmu konstatējusi, ka to pašu ražotāju produkti Latvijā satur vairāk fosfora nekā, piemēram, Vācijā. Tāpēc iespēju robežās mazgāšanas līdzekļus neiegādājamies Latvijā, bet pasūtām no citurienes, lai pēc mūsu darbības pēc iespējas mazāk fosfora nonāktu dabas ūdeņos. Abi ar manu dzīvesbiedru Andri esam ūdeņu bioloģi, tāpēc ne tikai savās darba gaitās, bet arī brīvajā laikā daudz braucam pa Latviju un tiekamies ar pašvaldībām un zemes īpašniekiem, lai rīkotu ūdeņu sakopšanas talkas un stāstītu kā ūdeņus aizsargāt, pareizi apsaimniekot un aprūpēt.
Ko jūs gribētu novēlēt Latvijas iedzīvotājiem šajā mūsu valstij tik nozīmīgajā jubilejas gadā?
Gribu atgādināt, ka māja mums katram ir sava, bet Baltijas jūra –viena. Dzīvodami savā namā, domāsim par kopīgo jūru. Katrs, paveicot pat mazumiņu, kopīgai lietai dod daudz.
Vairāk par projektu „Ūdens emisijas un to samazināšana ciemu kopienās – Baltijas jūras reģionu piekrastes ciemi kā pilotteritorijas”
Teksts: Ilona Noriete
