Arhitektūrā vienmēr īpaši novērtētas tiek mājas, kas atguvušas savu vēsturisko elpu. Tāda ir arī ēka Rīgā, Miera ielā 25, kas pielāgota SIA „Roche Latvija” biroja vajadzībām. Šis objekts tiešām ir kas sevišķs, ne velti jau saņēmis vairākas lielas atzinības, tajā skaitā Latvijas Arhitektūras gada balvu, kā arī ieguvis 1. vietu konkursā „Gada labākā būve Latvijā 2020”.
Šai ēkai ir interesants stāsts, proti, to pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā uzbūvēja pēc šī paša uzņēmuma („Hoffmann la Roche”) pasūtījuma un Rīgas arhitekta Aleksandra Klinklāva projekta. Mainoties varām, ēka nonāca valsts īpašumā. Vēl nesen tajā atradās CSDD administrācija, bet šobrīd namu, atkārtoti nopērkot, ir atguvuši uzņēmuma mantinieki.
Kāda ir šīs celtnes atjaunošanas panākumu atslēga, saruna ar pārbūves autoru Gati Didrihsonu no „Didrihsons arhitekti”.
Vispirms jau apsveicam ar „Roche Latvija” biroja ēkas pārbūvei Rīgā, Miera ielā, piešķirto Latvijas Arhitektūras gada balvu jeb, precīzāk, Fināla žūrijas balvu. Vai tā kaut kādā mērā jūs pārsteidza un vai tomēr bija sajūta un pārliecība, ka objekts tiešām ko tādu ir pelnījis?
Paldies! Jāteic, šoreiz sajūtas nepārprotami liecināja – tiksim novērtēti. Šajā projektā ir ietvertas tādas unikālas lietas, kas iepriekš pie mums nav realizētas. Par objektu Miera ielā esmu dzirdējis tikai labas atsauksmes. Tās saņēmām jau tad, kad vēl rīkojām prezentācijas. Tāpēc priekšnojauta bija – jautājums tikai, kāda balva būs. Par to ir patiess prieks un lepnums.
Kādas atsauksmes saņēmāt no paša uzņēmuma „Roche Latvija”?
Uzņēmuma pārstāvji bija ieradušies uz balvas pasniegšanas pasākumu. Tieši viņi kāpa uz skatuves un bija ļoti gandarīti – ne tikai par to, ka atguvuši savu vēsturisko ēku, bet arī par to, ka no tās sanācis citiem iedvesmojošs un labs piemērs. To ļoti atzinīgi novērtēja arī uzņēmuma augstākā vadība no Šveices. Mums izveidojās laba sadarbība ar “Roche Global Ingeniering” pārstāvjiem no Bāzeles, kas atbild par uzņēmuma būvlietām.
Ēka Miera ielā ir ar vēsturisku auru. To tālajā 1932. gadā projektēja arhitekts Aleksandrs Klinklāvs. Tad nu sanāca tandēms – Klinklāvs 1932., Didrihsons – 2020.!
Jā, to gan neteicu es, bet arhitekts Jānis Dripe. Viņš tā ierakstīja viesu grāmatā, nodēvējot mūs par tandēmu. Pārbūvēm vienmēr pieeju ar īpašu attieksmi, domās aprunājos ar celtnes pirmajiem arhitektiem – kāpēc viņi darīja tā, un ko ar to domāja. Šoreiz jautājumu nebija pārāk daudz, tur viss bija diezgan saprotams. Piemēram, meklējot kāpņu risinājumu. Ir Klinklāva liektās vēsturiskās trepes un ļoti skaistā koka kāpņutelpa. Savukārt man izdevās pievienot jaunās apaļās kāpnes – elementu, kas ir mūsu laikmeta pienesums. Tas ir kā atsauce uz Bāzelē esošās augstceltnes „Building nr.1” galvenās ēkas tagadējo arhitektūru. Slavenā arhitektu biroja “Herzog&deMeuron” projektētajā ēkā starp stāviem ir 14 līdzīgas vītņu kāpnes. Līdz ar to Miera ielas ēkā apvienojas senatnīgais un pašlaik aktuālais, Latvija un Šveice. Ēka Miera ielā ir vēsturiski ļoti nozīmīga, jo tā ir arhitektonisks paraugs citām „Roche” biroju ēkām Eiropā. Tādēļ šim projektam bija pievērsta uzmanība visaugstākajā Roche ģimenes līmenī. Paldies viņiem par to!
Šī nama atjaunošana jau no paša sākuma bijusi izaicinājums, skaists „ceļojums”. Sākot ar starptautisku konkursu, kurā tikāt izraudzīti par projekta autoriem, un tālākais ir vēl interesantāks.
Runājot par šo namu, jāteic, bija daudz pārsteidzošu lietu, grūti kādu īpaši izcelt. Protams, galvenais – esam atgriezuši dzīvē māju, ar lielu rūpību saglabājot esošo mantojumu, nevis nojaukuši to un radījuši daudz atkritumu. Tomēr ļoti vēlos, lai tiktu novērtēti ēkas energoefektivitātes risinājumi un kopumā pieeja ekoloģiskajai domāšanai. Dabīgās vēdināšanas (nakts dzesēšana, izmantojot ēkas siltummasu) un inženiersistēmu risinājumi, izvairoties no aktīvās dzesēšanas u.tml., ir vērā ņemami. Tie izstrādāti saskaņā ar uzņēmuma “Roche” praktiskām vadlīnijām, kas izveidotas pasaules klimata pārmaiņu kontekstā.
Par ēkas pārbūvi ir iznākusi grāmata “Atgriešanās”, tā ir saņēmusi dizaina balvu – Eiropas sudraba medaļu. Nama atdzimšana saistās arī ar pasūtītāja personisko ieinteresētību un lielākas komandas kopdarbu, ne tikai ar mūsu veikumu. Piemēram, ēkas iztaisnošana jeb izlīmeņošana. Šis ir tikai viens stāsts starp vairākiem, ne mazāk svarīgiem, un tas ir unikāls ne vien Latvijas, bet arī pasaules līmenī.
Pasniedzot balvu objektam – biroja ēkas pārbūve Miera ielā, žūrija komentēja: „Projekts atrisina mūsdienīgas biroju ēkas funkcionalitāti, vienlaikus paturot svarīgus esošos elementus, kuri saglabā ēkas sākotnējo atmosfēru. Šajā ziņā lēmums saglabāt vecās kāpnes ar laika apsūbējumu bija svarīgs un ļauj gūt iespaidu par ēkas vecumu.” Jā, kā jau minējāt, senās kāpnes ir kas īpašs – tā ir ēkas vizītkarte.
Balstoties uz arhitektoniski mākslinieciskās inventarizācijas secinājumiem, paturējām praktiski visus svarīgākos jau esošos elementus. Tika atjaunoti radiatori, durvis, logi, flīzes, protams, fasādes un kāpņutelpa, pat logu rokturi. Sākām ar to, ka mēģinājām saprast, kas ir vērtīgs, un to arī atstājām pēc iespējas autentisku, un rūpīgi restaurējām. Gribējām, lai to pamana un nesajauc ar jaunradīto. Savukārt inovatīvo veidojām diezgan drosmīgi – ieviesām mūsdienīgus risinājumus, izceļot laikmetīgā kontrastu senatnīgajam. Piemēram, kādreiz ēkas vidusdaļā bijis patumšs koridors un nelielas telpas, kabineti. Mūsdienās šāds risinājums neder, jo ir prasība pēc plašuma. Šobrīd „Roche” ir aktuāli atvērtie vai miksētie biroji, kuros ir gan kabineti, gan arī koptelpa, kurā cilvēki viens otru var redzēt, kurā ir daudz gaismas un dažādi akustiskie risinājumi. Mums izdevās šīs mājas projektā funkcionāli ietvert vairāk, nekā sākotnēji šķita iespējams. Salīdzinot ar citiem konkursā piedāvātajiem plānojuma variantiem, mēs atradām veidu, kā pielāgoties pašreizējam darba vietu skaitam, kas projektēšanas laikā tika gandrīz dubultots.
Māja bijusi tik šķība, ka to varēja ne tikai saredzēt, bet arī sajust. Rezultātā tika sadzīti 339 pāļi, kas saurbti ik pa metram. Bez pacelšanas ēka nebija lietojama – vienīgais variants, kā atgriezt ēku dzīvē.
Bijām pārliecināti, ka tas ir iespējams, un neņēmām vērā tos, kuri apgalvoja pretējo un biedēja, ka flīzes kritīšot nost, māja salūzīšot. Un tie nebija “garāmgājēji”, bet atzīti jomas speciālisti. Esmu ļoti pateicīgs RTU profesoram Kasparam Bondaram, ka viņš pirmais noticēja šai domai un uzdrošinājās meklēt risinājumu. Rūpīgi veicām vēsturiskās dokumentācijas izpēti un atklājām, cik šī ēka patiesībā ir stingra. Meklējām ko līdzīgu pasaules pieredzē.
Viena lieta ir kaut ko redzēt internetā vai no kāda dzirdēt par kaut ko tamlīdzīgu, taču pavisam cita, ja pašam tas jārealizē un kā projekta vadītājam ir jāuzņemas atbildība, to apliecinot ar savu parakstu. Mums izveidojās lieliska sadarbība ar Itālijas kompāniju „Novatek” no Veronas. Viņi ieradās Rīgā ar izmēģinājuma pāļiem, mūsu acu priekšā tos ieskrūvēja plātnē, pacēla māju par dažiem milimetriem, novērtējot grunts nestspēju, un teica: viss būs labi. Viņi bija gatavi uz sadarbību, ko neviens cits nespēja piedāvāt. Rezultātā nams tika pacelts par 57 centimetriem.
Dizaina nosacījums, ko uzņēmums „Roche Latvija” atzīmējis kā ilgtspējīgu, ir konteksts, funkcija, forma, telpa, elementi, gaisma un krāsa – septiņi principi, ko mēra arhitektūra. Lūdzu, pastāstiet par tiem vairāk!
„Roche” ir 125 gadus sena vēsture, un šajā laikā ir izkristalizējušās kompānijas pamatvērtības. Viņi ir meklējuši, līdz atraduši būtisko, un to veido šie dizaina nosacījumi, ko šobrīd papildina arī akcents uz klimata pārmaiņu vadlīnijām, kas ir tā saucamais SHE koncepts (security, health, enviroment). Bet dizainā ir šie septiņi principi. Pirmais ir konteksts, otrais – funkcija, tad ir forma un telpa, ko izsaka proporcijas. Forma vairāk tiek attiecināta uz ēkas ārējo veidolu, bet telpa – uz iekštelpu. Piektais ir elementi (būtiskās detaļas), tad gaisma, uzsverot dienasgaismu kā galveno pār mākslīgo apgaismojumu, un, visbeidzot, krāsa.
„Roche” ir kompānija, kas darbojas daudzviet pasaulē, un visur, kur tā atrodas, ir ievēroti vienoti principi, ņemot vērā atšķirīgos klimatiskos apstākļus. Tomēr ēkai Rīgā ir netipisks stāsts, jo tā ir rekonstrukcija un viņiem ļoti nozīmīga.
Esat izteicies, ka arhitektūrai ir jākalpo cilvēku vajadzībām un jāveicina visa tā labākās izpausmes. Cilvēkiem nav jākalpo mājai, bet mājai jākalpo cilvēkiem.
To vairāk domāju par situācijām, kad objekts, teiksim, arhitektūras piemineklis, ir neērts un sarežģīti lietojams, bet mums ir jāmeklē veids, lai tas kalpotu cilvēkiem. Labs piemērs ir Kuldīgas ielas. Uz ietvēm ir jauns gludais segums – betons, kas kontrastē ar veco ielu bruģi, – un tas ir ērts un vizuāli laikmetīgs. Ir jācenšas uzlabot situāciju, bet tā uzmanīgi un atbildīgi, izprotot ne tikai energoefektivitāti, bet arī kultūrvēsturisko nozīmi un labu dizainu un ar pietāti izturoties pret veco, ko bieži vien nenovērtējam.
Būvējot ir jākoncentrējas uz kvalitāti, lai mājas uzturēšana būtu ērta un lēta, nevis uz būvniecības izmaksām, kas ir nieks salīdzinājumā ar to, ko būve patērē tās ekspluatācijas laikā. Vai arī projektēšanas izmaksām, kas ir pavisam niecīgs lielums pret būvniecības budžetu un ēkas kalpošanas mūžu. Ja vairāk būtu izpratnes par to, cik idejām un profesionālai to novešanai līdz kvalitatīvam rezultātam ir liels iespaids uz ēkas ilgtspēju, tad kopējās apbūvētās vides kvalitāte būtiski uzlabotos. Un tad mājas tiešām kalpotu cilvēkiem, nevis otrādi.
Dzīvojamais kvartāls "Lindenholma" | Foto: no "Vastint Latvia" SIA arhīva
Parunāsim arī par citiem jūsu arhitektu biroja projektiem. Kurus no visiem jūs gribētu akcentēt, un kuriem nepaiet garām?
Šogad ieguvām vairākas balvas. Jaunākais mūsu projekts ir dzīvojamais kvartāls „Lindenholma” uz Mārupes un Rīgas robežas. Projekta 1.kārtā bija iesaistīti arī kolēģi no arhitektu biroja “Linia”, ainavu veidotāji no “Labie koki” un citi partneri. Tas iekļuva Latvijas Arhitektūras gada balvas finālā, būvniecības konkursā „Latvijas būvniecības gada balva 2020” ieguva 2. vietu, bet “Gada labākā būve Latvijā 2020” 1. vietu kategorijā „Jaunbūve – dzīvojamā ēka”. Konkurence bija iespaidīga, tādēļ īpašs prieks par panākumiem.
Vēl gribu pieminēt „Magdelēnas kvartālu” Antonijas ielā, Rīgā, kas tāpat kā “Lindenholma” ir starptautiskā attīstītāja „Vastint” projekts. Ar viņiem sadarbojamies jau vairāk nekā desmit gadu. Nupat augustā 1. kārta tika novērtēta kā energoefektīvākā ēka Latvijā, iegūstot 1. vietu dzīvojamo ēku kategorijā.
Pēc mūsu projekta top arī Dr. Mauriņa klīnika “Mežaparka rezidences” attīstības projekta teritorijā, kur blakus ir vairāki mūsu nesen realizētie objekti – dvīņu un daudzīvokļu ēkas, biroju nams. Stopiņu pagastā ir projekts „Līčukrasti”, kur nupat pabeigta pirmā daudzdzīvokļu nama pārbūve. Tur esam izstrādājuši ideju plašākai dzīvojamai kopienai ar aptuveni 100 mājokļiem. Tāds potenciāli feins dzīvojamais rajons meža malā, ainaviskā vietā pie ūdenskrātuves.
Dr. Mauriņa klīnikas jaunbūve | Foto: projekta vizualizācija
Kādā intervijā izteicāties: „Man ir interesants darbs, labi draugi un ģimene. Viss notiek, un viss ir lieliski. Grēks sūdzēties.”
Tā ir joprojām. Ģimene un draugi man ir ļoti nozīmīgi. Pašreiz gan ir jāatturas no ierastās aktīvās sabiedriskās dzīves. Svarīgi, lai mājās valda saticība un tā atrodas labā un skaistā vidē. Tā teikt, būtu gan saturs, gan forma. Tā kā nav jau tikai darbs, lai gan tas ļoti ievelk. Toreiz pats sev norādīju, ka tās ir ļoti būtiskas lietas, jo īpaši tādēļ, ka esmu azartisks un kaislīgs arhitektūras būšanās, brīžiem man sevi ir „jānorauj nost”, jāatsaka kāds objekts. Vispār šobrīd strādājam diezgan intensīvi, nevaram uzņemties ne pusi no tā, ko piedāvā.
Būt arhitektam – tā ir salīdzinoši lēna profesija. To gan nevar teikt par ikdienas ritmu un stresu, ko tā rada.
Strādājot pie lielajiem objektiem, jārēķinās ar ilgu laikposmu un mainīgiem apstākļiem. Vajadzīgi aptuveni 9–10 gadi, kamēr tas, kas sākotnēji radīts grafiski, īstenojas dzīvē.
Profesijas “lēnīgums” saistās arī ar visu ietekmējošo risku paredzēšanu. Projektēšana ir risku izvērtēšana un ceļa kartes zīmēšana realizētājiem. Mūsu uzdevums ir atrast arī šķietami neredzamo, un, ja rodas kādas aizdomas, tad apzināt un atrisināt, lai, sākot būvēt, vairs nebūtu nekādu šaubu un aizķeršanos.
Mūsu jomā projektēšanas kvalitāte ir svarīgāka par termiņu, un pieredzējuši attīstītāji to saprot. Mēs taču būvējam desmitgadēm, pat simtgadēm. Ir dzirdēts princips, īpaši publiskajos iepirkumos: jums vajag datumu, izdarīsim. Bet, ja pastāv riski, kas jāatrisina, taču tam neatliek laika, jo pasūtītājs nesapratīs, tad kaut kas nav pareizi. Projektēšanas datums nedrīkst būt svarīgāks par kvalitāti un līdz ar to galarezultāta jēgu.
Kā jūs, arhitektu, ietekmē pandēmija un tagad arī ārkārtējā situācija?
Nevarētu teikt, ka būtiski, bet savi sarežģījumi bija un ir joprojām. Tieši pirms pandēmijas iekārtojāmies vienā dzīvoklī, kurā bija paredzēts mūsu pagaidu birojs, kamēr izbūvējam „Magdelēnas kvartālā” savu jauno studiju. Tieši pirms šīs ārkārtējās situācijas tur ievācāmies un priecājāmies, ka beidzot visi esam kopā. Un te atkal! Joprojām nākas uzturēt divus birojus plus daļa komandas strādā no mājām. Tādā ziņā sanāk papildu ieguldījumi. Bet, no otras puses, esam iemācījušies strādāt attālināti, kas droši vien saglabāsies arī pēc pandēmijas. Krīzes jau daudz ko iemāca. Tās dzen uz priekšu.
Labā ziņa ir tā, ka darbu nav palicis mazāk, jo būvniecība pašlaik norit ļoti aktīvi.
"Magdelēnas kvartāls"
Ko sarunas nobeigumā jūs vēl noteikti gribētu pateikt?
Nupat pārrados no Venēcijas biennāles. Šī gada tēma ir “How we will live together?” (kā mēs kopā dzīvosim?). Šis ir jautājums, kas skatāms plašā kontekstā – gan par sociālām un viedokļu atšķirībām, gan klimata pārmaiņām.
Paviesojos arī Latvijas paviljonā. Uz kopējā fona izskatāmies ļoti labi. Jāatzīst, mēs Latvijā saskaramies ar pavisam citādām problēmām nekā vairums pasaules valstu. Daudzviet lielas raizes sagādā pārapdzīvotība. Savukārt mūsu situācija ir tāda, ka populācija samazinās – ne tikai reģionos, bet pat Rīgas centrā, kur ir daudz tukšu namu. Tajā pašā laikā mājokļu pieejamības ziņā mums ir viens no sliktākajiem rādītājiem Eiropā. Tāds, lūk, paradokss.
Runājot par klimata krīzi, jāteic, tā jau ir realitāte, nevis drauds. Daudzas lietas vairs nevaram mainīt. Lai mazinātu mūsu pašu radīto negatīvo ietekmi, ir jāmeklē veidi, kā samazināt CO2 izmešus. Turklāt būvniecība ir lielākā to radītāja.
Kopš iepriekšējās finanšu krīzes 2009. gadā, strādājot pie katra objekta, daudz par to domājam. Jau toreiz sapratu, cik liela vērtība lietotājam ir efektīva māja, jo īpaši brīdī, kad ir finansiālas grūtības. Tādēļ savas sapelnītās rezerves ieguldījām jaunās zināšanās un apguvām „Passive House” principus. Kā būvēt energoefektīvi – lai māja būtu ne tikai glīta, ar skaistu dizainu, bet arī silta, patīkama, viegli uzturama ekspluatācijā. Beidzamajos desmit gados visi mūsu objekti ir zema enerģijas patēriņa ēkas. 2011. gadā atbilstoši šiem principiem projektētā privātmāja Rīgā, Stokholmas ielā, saņēma “Latvijas Būvniecības gada balvu 2013” kā labākā dzīvojamā ēka.
Beidzamajos gados lielu vērību pievēršam materiāliem, diemžēl pasūtītāji reti izvēlas koku. Ceru, ka situācija mainīsies un šis materiāls vairāk tiks pielietots būvniecībā.
Arhitektiem ir jāsaredz sava patiesā loma sabiedrībai un planētai svarīgo jautājumu risināšanā, un mūsu atbildība ir rūpēties par to, lai kopā dzīvošana būtu labāka.
