Šogad Latvijas Arhitektūras gada balvas 2021 finālam bija izvirzīti 11 nominanti. Par Lielās gada balvas laureātu, saņemot augstāko apbalvojumu nozarē, atzīta Dziesmu svētku estrādes pārbūve Mežaparkā, tās autori – Austra Mailīša un Jura Pogas arhitektu biroji. Pēc vērienīgiem pārbūves un teritorijas labiekārtošanas darbiem Mežaparka Lielā estrāde nule kā atvērta apmeklētājiem, un nu ikviens var priecēt acis, raugoties uz šo tik nozīmīgo objektu. Mēs sazinājāmies arhitektu AUSTRI MAILĪTI, aicinot tieši viņu uz sarunu.

Pirms trim gadiem intervējām jūs sakarā ar to, ka balvas pasniegšanas cermonijā „Būvindustrijas lielā balva 2018” ieguvāt „Pamatakmeni” un laureāta titulu kā gada jaunais arhitekts. Nesen jūsu arhitektu birojs saņēma Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu 2021. Kas būtisks noticis pa šo laiku, un ko noteikti vajadzētu pieminēt?

Šie trīs gadi ir bijuši piesātināti ar notikumiem, kas saistīti ar Dziesmusvētku estrādes pārbūvi. Patiesībā šis projekts ir bijis ļoti aktuāls jau kopš 2016. gada. Un, lai gan galvenie darbi jau ir pabeigti, tomēr līdz šim projektu pilnīgojam.

Bet paralēli ir bijuši arī kādi citi nozīmīgi objekti, par kuriem arī vajadzētu parunāt.

Jā, ir bijuši arī citi interesanti darbi. Kā, piemēram, „Koku Opera. Vējgāzes”. Arī tam ir cieša saikne ar mūziku un kultūru. Somijas mežos radījām nelielu dabas koncertzāli, kuras neparastums slēpjas apstāklī, ka pēc kāda laika tā izirs, to atkal pārņems dabiskā vide. Veidojot amfiteātri, savienojumu vietās netika pielietots nekas no metāla, tikai senās koka savienošanas metodes. Neizmantojām arī nekādus ķīmiskos koka aizsardzības līdzekļus. Pateicoties apdedzinātai koksnei, šī koncertvieta ieguva skaistu ogļaini spīdīgu nokrāsu. Tas noteikti bija neikdienišķs un iespaidīgs projekts gan Somijas konteksta, gan arī risinājuma dēļ.

Šobrīd mums jāpabeidz Brīvības pieminekļa izgaismošana. Šo ieceri paredzēts atklāt šī gada novembrī. Līdz šim mūsu brīvības simbolam diennakts tumšajā laikā nebija atrasts pienācīgs gaismas risinājums. Viennozīmīgi šis ir ļoti atbildīgs projekts, kurā arhitektūra neizpaužas lielās kapitālās būvēs, taču paredz ļoti jutīgu un cieņpilnu izpildījumu. Lai to izveidotu, laukumā tiks novietoti vairāki jauni apgaismes stabi.

Meža skatuve | Koku opera. Vējgāzes | Foto: Janne Korkko

Strādājot pie Dziesmu svētku estrādes pārbūves, jūsu galvenā vēlme bija izveidot šo objektu tādu, lai ikviens, neatkarīgi no tā, no kurienes viņš ir – no Latvijas vai no jebkuras citas pasaules vietas, varētu izjust, ko nozīmē Dziesmu svētki.

Jā, Dziesmu svētku estrādes pārbūves projektā mums bija svarīgi iekodēt latvisko identitāti. Centrālā ideja bija uzsvērt to, cik Dziesmu svētku estrāde mums ir nozīmīga – daži to sauc par spēka vietu, citi par svētvietu. Savukārt to norise ir īpašs kultūras rituāls. Līdz ar to šī ir rituāla vieta. Mūsu folklorā un latviskajā dzīvesziņā daba ir pamatvērtība – tā ir latvieša templis, baznīca. Tādēļ mūsu konceptuālais piedāvājums bija veidot jauno Dziesmusvētku estrādi alegorijās ar dabu, it kā mācoties no tās. Tas ir viens no veidiem, kā piešķirt Dziesmu svētku estrādei īpašo noskaņu. Ļoti ceru, ka tā atspoguļosies gan estrādes tēlā, kas ir Sidraba birzs Dziesmu svētku kalnā, gan arī tajā, kā tā dzīvo, kā skan. Šādi abstraktā veidā vēlamies atdzīvināt Latvijas ainavu un stiprināt to specifisko skanējumu, ko spēj panākt tikai mūsu lielais daudzbalsu kopkoris.

Dziesmu svētku estrāde Mežparkā | Foto: Ansis Starks

Dziesmu svētku estrādes pārbūve Mežaparkā tiešām ir vērienīgs projekts, kas neatstāj vienaldzīgu gandrīz nevienu. Ko jūs vēl par to varētu pateikt?

Šis ir bijis laikietilpīgs un apjomīgs projekts. Tehnoloģiski ļoti sarežģīts. Arī mūsu attieksme pret to ir bijusi īpaša – tam esam veltījuši ļoti daudz sava laika un uzmanības. Un šķiet, esam sasnieguši to rezultātu, ko bijām iecerējuši. Šī ir inovatīva būve, un tās unikalitāte ir ne tikai akustiskajā risinājumā, bet arī vizuālajā tēlā. Tomēr vairāk gribas uzsvērt tieši skanisko aspektu. Jau iepriekš minēju, mācījāmies no dabas – gan piešķirot šai vietai mītiskumu, gan arī meklējot tehnoloģisku izpildījumu.

Japāņu akustiķi ir izpētījuši, ka mežs ir viena no atbilstošākajām telpām kora mūzikai, jo tajā ir ideāla skaņu izplatība un dzirdamība. Sidraba birzs, kas veidota līdzībās ar mežu, patiesībā ir liels akustiskais jumts, kurš mums ļāva paplašināt dziedātāju tribīnes ietilpību līdz tam līmenim, kāds šobrīd ir sasniegts. Un te ir svarīgi pieminēt, ka šāda veida estrādes sava mēroga dēļ ir unikālas. Tādas nav nekur citur pasaulē, tikai Baltijā – Latvijā, Igaunijā, Lietuvā.

Agrāk katru reizi uz Dziesmu svētkiem cēla jaunu būvi. Latvijā šī jau ir divpadsmitā. Līdz ar to katra nākamā estrāde ir kā solis nezināmajā. Tā ir inovācija. Koru tribīnes kapacitātes palielināšana bija pamatīgs izaicinājums, jo dalībnieku daudzums un kopkora pirmās rindas platums gandrīz vai pretojās fizikas likumiem, – vienā pusē dziedošais koris savus tuvākos biedrus dzird uzreiz, bet tie, kas atrodas tālu otrā galā, saklausāmi pēc nepilnas pussekundes. Meža akustikas koncepts, ko ieviesām, iepriekš nav ticis izmantots šāda tipa būvēs, un tas pierādīja, ka ir iespējami ļoti labi rezultāti. Un šobrīd, jau pēc pirmajiem akustiskajiem izmēģinājumiem un koncertiem, šķiet, ka skaņas izplatība Mežaparka Lielajā estrādē ir daudzsološa. Diriģenti un svētku dalībnieki bieži uzsver Latvijas koriemraksturīgo īpašo, gaišo, sidrabaino skanējumu. Un šajā estrādē tas izpaužas vēl jūtamāk.

Manuprāt, mums ir izdevies īstenot to vīziju, kas sākotnēji tika iecerēta. Un tas ir labs panākums, jo galvenā koncepcija ir saglabājusies – no pirmajām skicēm līdz pabeigtam objektam. Es pat teiktu, dažādi risinājumi darba gaitā pat ir uzlaboti, bet pamatmotīvs cauri ir vijies visu laiku un realizējies pilnībā.

Vai, uzzinot Latvijas Arhitektūras gada balvas 2021 finālam izvirzītos nominantus, jums bija sajūta, ka tieši jūsu vadītais birojs varētu saņemt galveno balvu? Jūsu konkurenti arī bija diezgan spēcīgi.

Taisnība, jā. Latvijas arhitekti ir gana spēcīgi. Te jāņem vērā, ka Latvijas Arhitektūras gada balvu vērtē starptautiska neitrāla un profesionāla žūrija. Iesniegtie un balvai nominētie darbi bija iespaidīgi dažādos virzienos. Starp tiem bija brīnišķīgas rekonstrukcijas. Un šie objekti ir izcilības balvas vērti. Tāpat arī arhitektu biroja NRJA komandas aktivitātes saistībā ar ēku Rīgā, Elizabetes ielā 2, izveidojot tur telpu un aktualizējot procesu kā nozīmīgu arhitektūras sastāvdaļu. Tam ir jābūt demokrātiskam, caurskatāmam un iesaistošam. Viņi ir izdarījuši ļoti nozīmīgu un svarīgu darbu, akcentējot modernisma arhitektūras saglabāšanas jautājumu. Šie konkurenti bija ļoti pamanāmi, bet žūrijas rokās bija izlemt, kurš no tiem būtu atbalstāms. Jāņem vērā vēl kāds apstāklis – ne vienmēr mērogs ir galvenais, piešķirot atzinību, jābūt arī citiem kritērijiem. Tā ka varu teikt – mums ir paveicies patiešām ievērojamā konkurencē.

Dziesmu svētku estrāde Mežparkā | Foto: Madara Gritāne

Kādas sajūtas ir pēc tam, kad esat saņēmuši Arhitektūras gada balvu?

Ir gandarījums. Un bija laba ballīte. Protams, ir ļoti patīkami sagaidīt šādu nozīmīgu atzinību. Tā ir kā apliecinājums, ka ir novērtēta šīs būves pievienotā vērtība. Ir īpašs prieks, jo tā ir kā pamudinājums visiem, kas bija iesaistīti šī projekta tapšanā, arī Dziesmusvētku kustības dalībniekiem. Mums ļoti daudz palīdzēja gan koru diriģenti, gan svētku organizatori. Dažādos skaņu izmēģinājumos piedalījās arī koristi. Šī balva ir kā apstiprinājums arī viņu ieguldījumam, kas vainagojies panākumiem un atzinīgi novērtēts. Šīgada balva ir arī viņiem visiem.

Jūs saistot tieši tāda arhitektūra, ko nevar nobildēt, bet var sajust.

Jā. Šī ir interesanta tēma. Arhitektūrā runā par tā saucamo vietas garu jeb, citiem vārdiem, – atmosfēru. Tas ir kaut kas tāds, ko grūti nofotografēt vai ietvert vizuālā attēlojumā, to var sajust, tikai esot konkrētajā vidē. Un arhitekti, strādājot ar telpu, noteikti cenšas to veidot, projektēt tādu, kāda būtu vēlama attiecīgajai situācijai. Piemēram, Dziesmusvētku estrādes gadījumā. Kad notika akustiskais mēģinājums, kurā pirmo reizi pēc pārbūves dziedāja lielais koris un vispār apvienojās ap tūkstoš dalībniekiem no visiem novadiem, koristu balsis radīja šo sidraba skaņu, es pat teiktu, sidraba atmosfēru, un tas bija tas lielais notikums, kura dēļ estrāde vispār tika būvēta. Šo sajūtu nevar pārcelt fotogrāfijās, to nevar izstāstīt, tā ir jāpieredz klātienē. Tas jau arī ir arhitekta galvenais mērķis, uz ko tiekties, ko vēlēties. Un galu galā – arhitektūra ir radīta, lai tajā atrastos, lai tā celtu cilvēku garu.

Viens no arhitektūras plusiem ir tāds, ka tā nav vienpate, bet apvieno daudzas lietas – gan skaisto materiālo pasauli, gan arī radošumu.

Manuprāt, ir svarīgi saprast, ka dzīvojam vidē ne tikai kā fiziskas, bet arī kā garīgas būtnes. Mūsu apkārtnei ir jābūt ne tikai funkcionālai, bet arī skaistai un kvalitatīvai. Un šī matērija, ko ienesam savā radošajā darbībā, ir divējāda. Tā ir gan inženiertehnoloģiska, gan reizē arī mākslinieciska un filozofiska. Tas ir ļoti aizraujoši – vienlaikus strādāt ar šīm abām pusēm un tās apvienot vienotā objektā. Tas man šķiet interesantākais arhitekta profesijā.

Dziesmu svētku estrāde Mežparkā | Foto: Ansis Starks

Kā jums, arhitektiem, klājas šajā sarežģītajā pandēmijas laikā? Jau minējāt, ka bija laba ballīte, Arhitektūras gada balvu saņemot. Mēs tiešām esam noilgojušies pēc svētkiem.

Mums bija ļoti daudz darba – gan pie Dziesmusvētku estrādes, gan citiem projektiem. Aktīvi strādājām, veicamo organizējot atbilstoši situācijai. Vienmēr jau ir bijis iespējams darboties, gan pielietojot šobrīd plaši izmantojamās tehnoloģijas, gan iespēju robežās saplānojot pienākumus birojā klātienē. Mums šis laiks ir bijis labs un pat ļoti produktīvs. Esam varējuši fokusēties uz patiešām svarīgām lietām.

Kādi šobrīd ir nozīmīgākie jūsu vadītā biroja projekti?

Mēs joprojām strādājam pie Dziesmusvētku estrādes, jo tajā viss vēl nav pabeigts. Pati estrāde ir gatava, bet mēs šobrīd koncentrējamies uz autoruzraudzības teritorijā esošo paviljonu, kurā taps Dziesmusvētku būvju vēsturiskā ekspozīcija. Šis paviljons pats par sevi ir interesants, jo pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados uzceltā konstrukcija ir veidota kā „Daugavas” sporta nama baseina jumta izmēģinājums. Tā ir kā neliels 1:1 makets. Tajā kādreiz ir bijusi izstāžu zāle. Pašlaik mēs veicam atjaunošanas darbus, tur būs paredzētas telpas dažādu pasākumu rīkošanai.

Tātad darbs pie estrādes drīz noslēgsies. Bet mēs turpinām. Tā ir mūsu ikdiena. Esam iesaistījušies vienā interesantā projektā, kas saistīts ar izglītību. Mēs ar kolēģiem un domubiedriem – Niklāvu Paegli, Antru Priedi, Dagniju Smilgu, Tomu Kokinu – veidojam jaunu arhitektūras maģistrantūras programmu Latvijas Mākslas akadēmijā. Tas būs rezultāts mūsu iecerei, kas aizsākta pirms pāris gadiem. Ideja ir dzimusi agrāk, bet pie saturiskā izpildījuma aktīvi strādājam jau otro gadu. 2022. gada septembrī plānojam uzņemt pirmos arhitektūras studentus.

Teksts: Ilona Noriete