Latvija var būt lepna par saviem arhitektiem. To vidū ir tādi, kuru vārds rakstāms ar lielo burtu. Viena no aktīvākajām, tā sakot, pareizi domājošām un ar plašu pieredzi ir starptautiski atzītā arhitekte ZAIGA GAILE. Viņa saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus, kuriem tagad klāt piepulcējies vēl viens ļoti nozīmīgs – Zaiga Gaile iecelta par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci.

Arhitekte pārsteidz ar savu dzīvesgudrību un skatījumu uz lietu kopsakarībām, un mūsu saruna izvēršas tik saistoša, dziļa un garīgi bagātinoša, ka gribētos, lai tā turpinātos bezgalīgi...

Kādas ir sajūtas, kad jums tagad piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis?

Jā, pirms valsts svētkiem saņēmu šo ordeni. Tas bija negaidīti, jo 2021. gadā jau biju tikusi pie diviem apbalvojumiem: kultūras ministrs man piešķīra atzinības rakstu, bet Valsts prezidents – cildinājuma rakstu.

Trīs lietas – labas lietas...

Var jau būt! Bet tomēr viena gada laikā...

Ziniet, par ordeni runājot, manī ir divējādas izjūtas. Vispirms tas ir pārsteigums un tad – apziņa, ka man tagad uzlikts pienākums. Pēc ordeņa saņemšanas aizgāju pie Brīvības pieminekļa, nosvinēju svētkus un tad trīs dienas zīmēju savu vīziju akustiskajai koncertzālei Kongresu namā – pašā gada nogalē to publiskoju.

Man jau pirms pāris gadiem bija izveidojies savs redzējums. Šī vieta ir brīnišķīga, un tur esošais nams lieliski iekļaujas Rīgas vēsturiskajā plānā, konkrēti Bulvāru lokā, ko savulaik izstrādājuši Felsko, Šmēlings un Kūfalts. Man tas liekas tik loģiski, tomēr daži arhitekti cīnās pret ideju par šī nama pārbūvi, apgalvojot, ka tur neko nedrīkst darīt, ka tur nekas neiznāks un ka tā būs pieticība. Es uz šīm lietām skatos pilnīgi citādi. Ar vecām mājām ņemos jau 40 gadus, tādēļ šajā jomā ir uzkrājusies pietiekami ilga pieredze. Man der jebkurš mantojums – gan cara laika, gan padomju. Gan koka, gan mūra, gan industriālais. Esmu jau tik daudz gadu trenējusies, ka saredzu, kā Kongresu namu var saudzīgi, jūtīgi pārbūvēt, nenodarot pāri tā arhitektūrai un arī atrisinot visas problēmas.

Akustiskās koncertzāles Kongresu namā vīzija | Zaiga Gaile 

Kas bremzē šo nodomu?

Tie ir apstākļi. Proti tas, ka šajā vietā ir divi zemes gabali. Tas, kurš atrodas zem mājas, pieder „Rīgas namiem”, bet laukums, uz kura ir autostāvvieta, ir „Rīgas satiksmes” īpašums. Kad par šo tēmu runājām Rīgas mēra Nila Ušakova laikā, pilsētas saimnieki nespēja atrast iespēju tos apvienot. Tagad ir pienācis tas ilgi gaidītais brīdis, kad Rīgas mērs Mārtiņš Staķis nāk ar iniciatīvu un sadarbojas ar kultūras ministru. 17. novembrī sēdējām pie viena galda, tas bija vēsturisks mirklis. Un Rīgas mērs teica: jā, mēs apvienosim šos gruntsgabalus. Tagad mums ir pavērusies izdevība būvēt Kongresu nama priekšpusē. Pašlaik šeit ir liels betonēts laukums, kur pūš vēji, un līdz šim nebija izredžu pie ieejas uztaisīt jumtu, jo tur ir zemes robeža. Taču manā vīzijā Kongresu nama priekšā izveidosim stiklotu verandu. Un tur būs arī āra amfiteātris, galerijas. Radīsim sajūtu, ka ejam uz koncertzāli dārzā.

Izklausās fantastiski...

Tas ir tik vienkārši, bet cilvēki kaut kā to nesaredz. Piemēram, manā iztēlē zāle nav jāceļ uz augšu. Zem tās ir pagrabs, un, lai dabūtu kubatūru, to vienkārši pazemināsim. Akustiku var iegūt ļoti daudzos veidos. Šajā jautājumā smeļos no pieredzes saistībā ar Jauno Rīgas teātri, kur strādāju pie triju zāļu akustikas. Risinājuma meklējumos sadarbojāmies ar holandiešu akustiķiem. Nav tādu telpu, kurās nevar iegūt labu skaņas izplatību. Gluži vienkārši ir jāstrādā. Tāpēc pielikšu visus spēkus Kongresu nama idejai un atbalstīšu Rīgas domi un Kultūras ministriju. Protams, pirms pārbūves būs vajadzīgs starptautisks konkurss. Bet ir pienākuši laiki, kad mums vajag izmantot jau esošās būves, nevis atkal kaut ko nojaukt un celt tā vietā vai arī radīt klajā laukā.

Jūs visu savu darba mūžu esat nodarbojusies ar veco māju pārbūvi.

Jā. Mans pirmais projekts bija kolhozā „Padomju Latvija” – es pārtaisīju vecu kūti par kolhoza ēdnīcu. Arhitektes diplomu ieguvu 1975. gadā un tad trīs gadus strādāju „Pilsētprojektā” pie Modra Ģelža. Tolaik projektējām Mežciemu. Tur bija grūti izturēt – visu laiku tikai bīdīju tās kastītes mikrorajonos.

Kolhoziem padomju laikā bija lielākas iespējas, pilnīgi cits budžets. Tādēļ tajā Pierīgas kolhozā izdarīju patiešām daudz. Tas bija ne tikai labs treniņš, kā strādāt ar kultūras mantojumu un tradicionālo latviešu lauku būvniecību, bet arī rūdījums prasmei aizstāvēt savas ieceres (tolaik pret trim komunistiem). Toreiz bija tāds trijstūris – kolhoza priekšsēdētājs Bāns, partijas sekretārs Balmaks un arodbiedrības sekretārs Bambītis. Trīs B, trīs rūdīti komunisti. Es biju jauna, man bija nedaudz pāri 30 gadiem. Un tā bija īsta dzīves skola desmit gadu garumā.

Rūmenes kūts pārbūve | Zaigas Gailes birojs | Foto: Ansis Starks

Apskatīt projektu: Rūmenes kūts pārbūve

Jūsu vadītajam birojam nākamgad jau 30! Droši vien arī jūs piekritīsiet teicienam – laiks skrien vēja spārniem!

Es jubileju neesmu piefiksējusi, mēs nesvinam.

Bet tiešām ļoti daudz kas ir padarīts šo gadu laikā!

Pēc tam, kad aizgāju no kolhoza, 1992. gadā viena pati nodibināju savu biroju. Sākumā projektēju valūtas veikalus ar restēm logos. Mans pirmais projekts bija Asnates Smelteres modes nams „Salons A” Vecrīgā. Tā bija vēsturiska ēka, kas sanāca acīm ļoti tīkama. Tad pie manis ieradās Kristapa Berga mantojuma saņēmēji, un mēs sākām veidot „Berga bazāru”. Nu jau 30 gadus līdz pat šai dienai tur atrodas mūsu birojs, turklāt 20 gadus esam pašu atjaunotajā koka namiņā. Attiecībā uz „Berga bazāru” jāteic, ka darbs tajā joprojām turpinās, un tie ir lielie, ilglaicīgie projekti. Izbūvējām īpašniekam dzīvokli, un atkal vienu jumtu pacēlām un atkal kaut ko sakārtojām.

Daudzām vēsturiskajām celtnēm Rīgā ir jāstiprina pamati. Tas ir dārgi, taču nepieciešami.

Kāpēc Rīgā sēžas ēku pamati?

Kad vecajām piecstāvu, sešstāvu ēkām veicam tehnisko izpēti, kā likums visur vienmēr ir secinājums, ka jānostiprina pamati, jo nami sēžas, parādās plaisas. Konstruktori man ir skaidrojuši, ka intensīvās satiksmes dēļ vibrē ielas un tāpēc cieš mājas – tiek izkustināti to pamati. Taču nostiprināšana prasa milzīgus ieguldījumus. Tādēļ attīstītāji ir tik negribīgi pieķerties pie Rīgas centra namiem, jo tur viss ir jāsāk ar pamatiem.

Brīvdienu māja Kaltenē | Zaigas Gailes birojs 

Paralēli darbam „Berga bazārā” jums bija un ir arī citi lieli projekti.

Nākamais lielais projekts bija Ķīpsalā, kur mēs ar vīru nopirkām vietu mājai. Kopā esam atjaunojuši 18 koka ēkas. Otrs lielais projekts bija Žaņa Lipkes memoriāls. Trešais – ēku komplekss „Ģipša fabrika”, kura būvniecība noritēja divās kārtās. Šis ir estētiski ļoti glīts dzīvojamais ansamblis, kas atrodas upes krastā ar skatu uz Vecrīgu.

Ļoti interesants projekts bija Rūmenes muiža – pie tā strādāju 14 gadus un tajā ieguldu vēl joprojām. Bergu dzimtas mantinieku īpašumā nebija muižas, un viņi netālu no Kandavas sameklēja Rūmenes muižu. Atjaunojām vairākas ēkas, pēdējā no tām ir lielā kūts – ar to esam iecerējuši pabeigt šo objektu.

Nākamais ansamblis bija Kaltenē – padomju laika sūkņu stacija, kas atrodas uz mākslīgas salas jūrā. Tas ir industriālais mantojums.

Pašlaik daudz enerģijas ielieku, strādājot pie Jaunā Rīgas teātra ansambļa. Šo objektu apzināti saucu par ansambli, jo tajā nav tikai ielas māja, ko redz garāmgājēji. Neviens pat nenojauš, ka gruntszeme, uz kura atrodas teātris, iestiepjas gandrīz līdz Ģertrūdes ielai. Tas ir milzīgs kvartāls ar diviem pagalmiem. Šā projekta nodošana ir paredzēta pēc gada. Tad arī Alvis Hermanis ar savu aktieru trupu varēs pārcelties uz jaunajām telpām un turpināt darbu.

Jaunais Rīgas teātris | Zaigas Gailes birojs | Foto: Ansis Starks

Lūdzu, pastāstiet par šo projektu nedaudz vairāk.

Saistībā ar būvniekiem pārvarējām milzīgu finansiālu krīzi. „Re&Re” uzņēmās būvdarbus, taču neko nepaveica, tādēļ ar viņiem tika lauzts līgums. Tagad esam to noslēguši ar „Skonto būvi”. Nu jau gadu notiek būvniecība, un šogad iesāktais ir jāpabeidz. Mums ir izveidojusies ļoti veiksmīga sadarbība ar šo uzņēmumu, un man ļoti patīk ar to strādāt. Te valda disciplīna un kārtība, šeit sastopos ar motivētiem cilvēkiem, un darbi rit patiešām labi. Tomēr grūtības rada ļoti uzblīdusī valsts birokrātija – viens otru tikai kontrolējam un viens otram neuzticamies. Tādējādi tiek radīta ārprātīgi liela dokumentu kaudze, un ņemamies ar pierādījumiem, saskaņošanu. Piemēram, kopš pērnā gada marta vēl joprojām nevaram tikt pie saskaņojuma saistībā ar apgaismojumu Jaunajā Rīgas teātrī. It kā līgums parakstīts, bet notiek stumdīšanās šurpu turpu. Vispirms tiek skatītas lampu cenas. Pēc tam visu izvērtē teātris, un tad sākas korekcijas. Kā nākamie iesaistās Valsts nekustamie īpašumi, kas visu salīdzina ar sākotnējo projektu. Vārdu sakot, dancis uz riņķi. Maina, maina, maina, un tādā veidā mēs ārkārtīgi daudz tērējam savus psihiskos un garīgos resursus. Mūsu valsts ir iegājusi tādā birokratizācijā, ko var nosaukt par ārprātu. Kā Majakovskis ir teicis: es būtu grauzis birokrātiju kā vilks... Pilnīgi viņu saprotu.

Vēl ir arī citi gadījumi. Piemēram, uz darbu braucu ar velosipēdu un redzu, ka ielas nav notīrītas, bet nekur nemana nevienu sētnieku. Un tad klausos radio, ka ir vesela pārbaudītāju un uzraudzītāju grupa. Mēs strādājam, nevis lai tīrītu ielas, bet lai kontrolētu, sastādītu aktus un draudētu. Pašlaik mūsu valsts nav orientēta uz darbību, bet gan uz kontroli. Patiešām nezinu, kā tiksim ārā no visa šī birokrātijas radītā haosa.

Jaunais Rīgas teātris | Lielās zāles vizualizācija | Zaigas Gailes birojs 

Vēlreiz atgriežos pie Jaunā Rīgas teātra. Jāteic, ka tas būs ļoti skaists. Un kā vēstījums visiem skeptiķiem, kuri uzskata, ka vēsturiskā vidē nav vērts būvēt, un apgalvo, ka nav lietderīgi ieguldīt vecā mājā, kurai paliek tikai sienas bez jumta un jāmaina pārsegums. Mani kolēģi izsakās – kāpēc nevarēja kaut kur pļavā uzbūvēt viņiem to teātri, kamdēļ jūs tā mokāties! Taču te ir stāsts par filozofiju. Šis teātris (jeb šī amatnieku biedrība) ir celts 20. gadsimta sākumā, un tur tas ir atradies vienmēr. Šajā vietā mīt vēsture. Nesen būvlaukumā bija ieradies Gundars Āboliņš, un viņš teica: tā ir visa mana dzīve! Es šeit ienācu kā mazs bērns, un šajā teātrī es strādāju – vispirms Jaunatnes teātrī, tagad Jaunajā Rīgas teātrī. Es gribu iet uz to pašu teātri pa to pašu ielu.

Bet tas būs citādāks – tas būs Eiropas līmeņa teātris ar trim zālēm. Katra režisora sapnis ir universāla zāle, kurā var mainīt skatītāju sēdvietas un visādā veidā transformēt zāles iekārtojumu. Vecā Smiļģa zāle būs palikusi tāda pati, kāda tā bijusi vienmēr – tā pati apdare, tās pašas sajūtas. Kad tajā ieiesiet, nemaz nepamanīsiet, ka viss tomēr ir mainījies.

Rūmenes kūts pārbūve | Zaigas Gailes birojs | Foto: Ansis Starks

Apskatīt projektu: Rūmenes kūts pārbūve

Jūs jau pieskārāties Rūmenes kūts pārbūvei par viesu apartamentiem un sabiedrisku pasākumu zālēm. Pirmā kārta jau pabeigta. Pērn tā bija izvirzīta arī Latvijas Arhitektūras gada balvai.

Šo projektu mēs aizsākām pirms 16 gadiem. Tā bija nolaista muiža, kurai pāri vēl gājis padomju periods. Kūtī bijušas govis, bet turpat blakus mājā atradušās visas sovhoza struktūras – vispirms skola, tad kantoris un klubs, un kā tik vēl visa tur nav bijis. Mēs to atjaunojām par mūsdienīgu muižu, kuru var apdzīvot šodienas cilvēki – ar šolaiku plānojumu, ar visām funkcijām un liftu. Arī šis objekts iekļāvās manā definīcijā – es būvēju, rēķinoties ar pagātni.

Tieši tas ir jūsu dzīves filozofijas pamats – esat tā izteikusies!

Jā, tā tas ir. Katras mājas projektu iesākam ar ārkārtīgi rūpīgām vēstures studijām. Vai tā ir koka māja Ķīpsalā, vai tas ir Jaunais Rīgas teātris vai Vāgnera teātris. Mēs pamatīgi izpētām pagātni, lai saprastu, kāpēc un kā viss ir noticis. Un tad atsperamies uz iegūtajām zināšanām, lai rezultātā rastos atjaunota ēka, kurā jūtama senatnes klātbūtne. Šeit var runāt par pārmantojamību. Tieši tāpēc es rakstu grāmatas. Pēdējā, kuru nule kā pabeidzu, ir „Ārstu māja Mežaparkā”.

Dr. Mauriņa Ārstu māja Mežaparkā | Zaigas Gailes birojs | Foto: Ansis Starks

Kā jūs to visu pagūstat?

Agri ceļos, no rīta peldos upē – to daru visu gadu (kad tā aizsalusi, pagalmā vārtos pa sniegu), braucu ar divriteni. Mums pašiem par sevi ir jārūpējas, lai būtu skaidra galva, ass prāts un darbaspējas.

Man ļoti patīk grāmatu radīšana. Pašlaik manos plānos ir divas. Piemēram, kopā ar Anitu Vanagu rakstīsim par Jauno Rīgas teātri, ielūkojoties gan Smiļģa, gan Hermaņa laikmetā, gan arī vēl citos.

Manu grāmatu atslēga ir vietas apraksts caur māju. Piemēram, „Ārstu māja Mežaparkā” – 1939. gadā dakteris Lūkins uzbūvēja māju. Šajā namā Mežaparkā Lūkinu dzimta dzīvoja četrās paaudzēs, bet pirms pāris gadiem šis īpašums tika pārdots. Es gribu atrast atbildi uz jautājumu, kā cilvēki būvē dzimtas mājas un kāpēc beigās viss izjūk. Ēku nopirka cita ārsta – daktera Mauriņa – ģimene. Mēs esam pabeiguši šo projektu, un rezultāts man ļoti patīk. Un tagad būs arī grāmata.

Lielos vilcienos noteikti ir jau ieskicējušies šī gada svarīgākie projekti. Nedaudz iepazīstiniet ar tiem arī mūsu lasītājus.

Darbu ir tik ļoti daudz, ka nav pat laika domāt, kāds būs šis gads. Kovidu pārvaram bez jebkādiem starpgadījumiem – visi esam vakcinēti un strādājam. Grūtāk ir ar attālinātajām sanāksmēm, kas notiek Zoom platformā. Piemēram, sakarā ar Jauno Rīgas teātri – trīs sanāksmes nedēļā pa trim četrām stundām.

Šogad pirmām kārtām ir jāpabeidz darbs pie Jaunā Rīgas teātra. Tāpat mūsu uzmanības centrā ir Vāgnera zāle – esam jau saskaņojuši minimālo projektu. Patlaban strādājam pie tāda projekta, ko ar jauno metodi Design and Build var izsolīt būvdarbu veicējiem. Pēc mūsu aplēsēm konkurss celtniekiem beigsies maijā, un tad mums būs jāizstrādā būvprojekts. Piecu gadu laikā Vāgnera koncertzāle ir jāpabeidz.

Strādājam arī Lantes muižā, tas ir ilglaicīgs projekts, un kā jau visi lielie ansambļi tas ir laikietilpīgs.

Gadu noslēgsim ar divām pabeigtām mājām. Viena no tām ir jau pieminētā daktera Mauriņa māja Mežaparkā, bet otra atrodas Jūrmalā, Lielupē, kur Maskavas iedzīvotājiem restaurējam ļoti glītu koka namiņu, kuram tapusi arī piebūve. Un, protams, tiks turpināti visi citi iesāktie projekti.

Un vēl viens projekts, kurš vismaz jāpiemin, – šogad sāksim būvēt Mūzikas māju Rīgā. Tas ir mans un Rīgā dzimušā pasaulslavenā baletmeistara Mihaila Barišņikova kopdarbs – atjaunojam senatnīgu koka māju, ko savā īpašumā iegādājusies itāļu uzņēmēja Emanuela Barilla.

Teksts: Ilona Noriete